Gruzijā piemin latviešu admirāli

Vienības un personības
Dr. hist. Juris Ciganovs, Kara muzeja direktora vietnieks
Image
EE952DD3F2C24348A5C7FA8BED815411.jpg

Pagājušā gada 27. novembrī, klātesot Latvijas Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, Gruzijā, Batumi pilsētā, pie Valsts Jūras akadēmijas ēkas atklāja piemiņas plāksni ievērojamajam latviešu karavīram, jūrniekam, Latvijas Kara flotes pēdējam komandierim Teodoram Spādem. Liktenis bija lēmis, ka pirmajam latviešu admirālim karavīra gaitas bija jāiziet arī šajā no dzimtenes tik tālajā zemē. Bet arī Gruzijā atceras latviešu kara jūrnieku, kuru ar šo zemi saista īsa, bet spilgta epizode viņa bagātajā karavīra mūžā.

Gruzijā piemin latviešu admirāli

Teodors Spāde dzimis 1891. gada 7. martā Ventspilī. Viņa pirmā iepazīšanās ar jūru notika uz tēvam Jurim piederošajiem nelielajiem buriniekiem. Ģimene pelnīja iztiku ar zvejniecību, un ietaupītā rocība bija pietiekama, lai izskolotu visus bērnus. Teodoram bija iespēja doties uz Vidzemes guberņas galvaspilsētu Rīgu un tur mācīties reālskolā, kuru viņš sekmīgi pabeidza 1909. gadā. Studijas bija jāturpina, un Teodors Spāde iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. 1913. gadā nākamais admirālis piedalījās ekspedīcijā uz Sibīrijas upēm pa Ziemeļu Ledus okeānu. Tā kā šī mācību iestāde ar jūrniecību bija saistīta visai nosacīti, tad jāpieņem, ka šai ekspedīcijai bija kāds sakars ar tēvabrāļa Kārļa darbību Krievijas ziemeļos — Kārlim Spādem Arhangeļskā piederēja veikals. 1914. gada pavasara beigās T. Spāde savas studijas beidza, ar izcilnieka krūšu nozīmi absolvējot minēto fakultāti.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma T. Spādi 1914. gada jūlijā mobilizēja, ieskaitīja Baltijas jūras kara flotē, un viņš devās uz jūras virsnieku skolu Petrogradā. Pēc pārbaudījumu nokārtošanas viņš šo skolu pabeidza 1915. gadā un tika nosūtīts uz Melnās jūras kara floti.

Jau no pirmajām kara dienām kļuva skaidrs, ka lielākas jūras kaujas Melnajā jūrā izpaliks. Tur operējošā Turcijas flote bija salīdzinoši neliela — tās kodols bija caur Bosfora šaurumu Melnajā jūrā 1914. gada 11. augustā turku ielaistie Vācijas kreiseri «Goeben» un «Breslau», kurus Turcijas valdība no saviem sabiedrotajiem drīz vien nopirka. «Goeben» pirkums turku flotes spēku Melnajā jūrā palielināja divkārt, jo tas bija jaunākās konstrukcijas līnijkreiseris, kuram Krievijas flotē nebija analoga. Lielais ātrums (27 mezgli) padarīja to gandrīz nepanākamu (ātrākais Krievijas kuģis Melnās jūras flotē attīstīja 16 mezglu ātrumu). Tieši sadursme ar šiem diviem Vācijā gatavotajiem Turcijas karakuģiem bija 25 gadus vecā mičmaņa Teodora Spādes ugunskristības. 1915. gada 18. novembrī Krievijas Melnās jūras flote piecu līnijkuģu un trīs kreiseru sastāvā atgriezās no Trapezunda bombardēšanas. Mičmanis Spāde kā jaunākais virsnieks dienēja uz līnijkuģa «Ivan Zlatoust». Negaidīti kuģu karavāna Sevastopoles akvatorijā sastapās ar turku kreiseriem «Goeben» un «Breslau», uzsākot ar tiem kauju. «Goeben» tika smagi bojāts, taču Melnās jūras flotes augstāko virsnieku nemākulības dēļ tas paspēja atrauties no sekotājiem un pazust.

1916. gadā T. Spāde piedalījās karadarbībā kā torpēdkuteru «Svirepij» un «Stremiteļnij» komandieris. Par varonību karā uz jūras Melnās jūras flotes pavēlnieks admirālis Kedrovs jauno mičmani personiski apbalvoja ar Sv. Annas ordeņa IV šķiru. Vēlāk T. Spāde saņēma arī šī paša apbalvojuma III šķiru, kā arī Sv. Staņislava ordeņa III šķiru. Februāra revolūciju un sekojošās jukas Krievijā T. Spāde sagaidīja kā kuģu brigādes štāba virsnieks. Šajā amatā viņš bija arī, kad 25. oktobrī Petrogradā notika lielinieku inspirētais apvērsums. Vecā Krievijas armija un flote juka kopā, kareivji paši vēlēja savus komandierus, notika nevēlamo virsnieku atlaišana, sākās pirmās represijas. T. Spāde palika uzticīgs Krievijas impērijai dotajam zvērestam, nebija jau arī citas izejas — līdz Latvijai bija tālu un atgriezties tajā nebija nekādas citas iespējas.

Jukas un neskaidrība par nākotni, kā arī nepatika pret lieliniekiem lika viņam meklēt alternatīvu. Krievu armijas Kaukāza fronte pamazām kļuva par pulvera mucu, kas gaidīja dzirksteli, lai uzsprāgtu. Tur bija koncentrēti ap 200 000 karavīru, kuru kaujas garu jau bija saēdusi lielinieku propaganda. Stingras varas nebija, uzradās virkne visādu mazu atamanu vai citādu vadonīšu, kas laupīja gan pasaules revolūcijas, gan Krievijas Satversmes sapulces, gan vietējo kazaku «republiku», gan citu neeksistējošu varu vārdā. Melnās jūras floti sāka izvazāt. Savu daļu no Krievijas flotes pieprasīja 1917. gadā pasludinātā Ukrainas Centrālās Radas Tautas republika, ko vadīja hetmanis Aleksandrs Skoropadskis. Redzēdami, ka tā ir iespēja kaut mazumu izglābt no anarhijas un haosa, kas aizvien vairāk sāka valdīt gan Melnajā jūrā, gan tās krastos, daļa jūras virsnieku ar saviem karakuģiem iestājās jaundibinātajā Ukrainas flotē. Uk-rainas flote bija kaujas vienība vairāk vārda pēc, jo kuģiem trūka degvielas un jūrā tie gāja ļoti reti.

Kad 1918. gadā no Aizkaukāza sāka gāzties lielinieku apstulbināto un demora-lizēto karavīru pūļi, Skoropadska armija nespēja tos atvairīt, nedz arī turēties pretī Uk-rainā iebrūkošajai Krievijas Sarkanajai armijai. T. Spāde šajā laikā jau bija pārgājis Gruzijas Tautas republikas dienestā, kļūdams par Aizkaukāza flotes Kuteru diviziona komandieri Batumi pilsētā. Protams, kāds var pārmest šādu mētāšanos no vienas varas pie otras, taču jāatceras, kādā laikā tas viss notika. Līdz Latvijai bija tālu, un, kas tur notika, nebija skaidrs, bet bija jādzīvo. Šinī laikā, 1918. gada martā, T. Spādem jau pusgadu bija ģimene. Dienot Melnās jūras kara flotes kuģu brigādes štābā Batumi, viņš iepazinās ar skaistu gruzīnieti Nadeždu Švelidzi-Petrovu. Abi bija neprātīgi iemī-lējušies un jau tanī pašā 1917. gadā, kādā saulainā maija dienā salaulājušies. Laulības notika Batumi pareizticīgo baznīcā, no tā laika T. Spādes dokumentos kā oficiālā kon-fesionālā piederība tiek norādīta — pareizticīgais. T. Spādem, dienot svešā malā starp svešiem cilvēkiem, nebija iespējams pieturēties pie luterāņu baznīcas ceremonijām, tāpēc līdzīgi daudziem citiem latviešu virsniekiem, kuri ilgu laiku bija tālu prom no dzimtenes, viņš atzina sevi par piederīgu pareizticīgo baznīcai, cilvēciski nekad neiz-juzdams lielu starpību šo konfesiju starpā.

Ģimene bija jāuztur, un to Teodors Spāde vislabāk varēja veikt, darot to darbu, ko mācēja. Gruzijas valdība, mēģinot nostiprināt savu jaunizveidoto armiju, savukārt dienestā ņēma visus, kas to vēlējās, nešķirojot tautības un partijas piederību. Pusi no Gruzijas armijas virsniecības sastāva veidoja krievi un ukraiņi, bija daudz armēņu. Starp jūras virsniekiem gruzīnu bija ļoti maz. Arī karakuģu Gruzijas valdībai bija maz — tikai daži.

Sabrūkot Kaukāza frontei un visai milzīgajai krievu armijas karavīru masai strauji dodoties mājup uz Iekškrievijas rajoniem, Aizkaukāzā aktīvu darbību sāka Turcijas karaspēks, savu galveno triecienu vēršot pret Gruzijas un Armēnijas republi-kām. Turcijas mērķis bija iznīcināt šīs valstis, anektēt to teritorijas, kā arī sagrābt Aiz-kaukāzā atrodošās lielās, vēl neskartās Krievijas armijas munīcijas un ieroču noliktavas. Turcija cerēja sagrābt arī bijušās Melnās jūras kara flotes kuģus. Jūnijā Turcijas karaspēks ieņēma Batumi, Gruzijas flotes galveno bāzi, taču praktiski visus karakuģus jūrnieki paspēja aizvest no ostas, evakuējot tos uz Suhumi un Novorosijsku, bet tos kuģus, kuri nebija kārtībā, nogremdēja pie ieejas ostas akvatorijā.

Mičmanis T. Spāde turku uzbrukuma laikā atradās Batumi cietoksnī un līdz ar visu garnizonu krita Turcijas armijas gūstā. Par viņa atrašanos gūstā ziņu nav. Zināms ir tikai tas, ka tā paša gada oktobrī no gūsta viņš atbrīvots, iespējams, ar sievas radinieku palīdzību (atbrīvošanai no gūsta vajadzēja galvojumu un, iespējams, arī prāvu kukuli), un atgriezās Batumi.

Vēlāk T. Spāde no dienesta Gruzijas kara flotē aizgāja, iestājoties Dienvid-krievijas brīvprātīgo armijā. No 1919. gada dienēja uz Melnās jūras kuģiem, bet, kad krievu pretlielinieciskais karaspēks cieta sakāvi, kopā ar to evakuējās uz Konstantino-poli, kur 1920. gada novembrī pieņēma Latvijas pilsonību un kopā ar sievu Nadeždu beidzot atgriezās Latvijā.

1926. gadā T. Spāde iestājās dienestā Latvijas armijā. Viņš dienēja Jūras novē-rošanas dienestā, vēlāk tika nosūtīts uz mācībām Francijas Jūras kara akadēmijā, kuru pabeidza 1928. gadā. 1929. gadā kļuva par karakuģa «Virsaitis» komandieri, no 1931. gada bija Jūras krastu aizsardzības eskadras komandieris, bet no 1938. gada — Kara flotes komandieris. 1938. gadā T. Spādem piešķirta augstākā flotes dienesta pakāpe — admirālis. Gadu iepriekš T. Spāde pārdzīvoja personisku traģēdiju — pēc smagas slimības nomira viņa sieva.

Padomju vara latviešu admirāli izsūtīja: 1941. gada jūnija deportāciju vilnī viņš nokļuva padomju soda nometnēs Tomskas apgabalā, Ekibaztuzā un Džezkazganā. Arī pēc atbrīvošanas no nometnēm padomju varas iestādes neļāva admirālim atgriezties dzimtenē, un viņa mūžs aprāvās Temirtau, Kazahijas PSR, 1970. gadā. 1990. gadā pirmo latviešu admirāli pārbedīja Rīgas Meža kapos.

Dalies ar šo ziņu