Līdz 2023. gada jūnijam Krievijas līderis Vladimirs Putins bija pārliecināts, ka nekas viņa varu valstī nevar satricināt. Pret diktatoru noskaņotie aktīvisti tika veiksmīgi izspiesti no valsts, skaļākie tika ieslodzīti vai nogalināti. Vairums neapmierinātās balsis klusēja, un pati Krievijas elite bija gatava paciest autokrāta ārpolitiku, konsekventi atbalstot viņu publiskajā telpā. Tomēr Jevgēņijs Prigožins un viņa dumpis iedragāja Vladimira Putina tēlu. Tagad viņa padotajiem ir iespēja stāties pretī neparedzamajam valsts vadītājam, savukārt V.Putins kļūst aizvien bailīgāks un paranoiskāks. Bijušais Krievijas diplomāts Boris Bondarevs (Boris Bondarev) pētniecības centra "Jamestown Foundation" rakstā izsaka savu viedokli, kuri ir iespējamie Vladimira Putina pēcteči un kā Krievijas diktators cenšas viņus iegrožot, lai nepieļautu vēl vienu dumpi.
Jevgeņija Prigožina “taisnīguma gājiens” uz Maskavu sagrāva V.Putina būvēto mieru. Tas parādīja, ka vairāki tūkstoši bruņotu vīru bez liekiem šķēršļiem var pārvietoties pa visu Krieviju, pārņemt savā kontrolē kritiskos militāros objektus un lielākās pilsētas, kā arī apšaudīt militārās lidmašīnas, kas mēģināja viņus apturēt.
Vissvarīgākais ir tas, ka neviens no V.Putina dedzīgākajiem atbalstītājiem nestājās pretī J.Prigožinam un ar saviem spēkiem neaizstāvēja Maskavu. Daži sekotāji it kā pat mēģinājuši bēgt no briesmām.
Sākumā viņš gājienu uz Maskavu raksturoja kā “nodevību”, solot iznīcināt “dumpiniekus”, taču līdz dienas beigām viņa agresīvā nostāja bija iztvaikojusi. Šis ir atstājis dziļu nospiedumu V.Putina tēlam, jo pat J.Prigožina privātās lidmašīnas iznīcināšana nevar izdzēst no atmiņas, cik vāji un neadekvāti Kremļa līderis izturējās 24. jūnijā. Diez vai Krievijas elite ir aizmirsusi, ka “Vagner” apturēšanā bija jāiesaists Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko.
Rezultātā V.Putins tagad neapšaubāmi ir pastāvīgās aizdomās par savu svītu. Krievijas vadītājs klātienē neieradās uz BRICS samitu Dienvidāfrikā drošības apsvērumu dēļ. Viņš arī atteicās klātienē apmeklēt G20 samitu Indijā. Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs abos pasākumos tika nozīmēts V.Putina vietā.
Samitos bieži vien notiek tieša saziņa starp valstu vadītājiem, kuri vienojas par savām sadarbības jomām. Ja valsts vadītājs nevar piedalīties, loģiski viņu aizstāt ar nākamo augstāko personu. Taču Krievijas izpratnē nākamā augstākā amatpersona ir nevis S.Lavrovs, bet gan premjerministrs Mihails Mišustins.
M.Mišustins bieži tiek uzskatīts par iespējamu kompromisa figūru pēc Putina Krievijas. Viņš ir pieredzējis vadītājs, kurš galvenokārt nodarbojies ar saimnieciskiem jautājumiem. Kā tāds M.Mišustins ir viena no visinformētākajām Krievijas amatpersonām attiecībā uz patieso valsts ekonomikas stāvokli.
Saskaņā ar Krievijas konstitūciju valdības vadītājs ir tas, kurš uzņemas prezidenta pienākumus prezidenta rīcībnespējas gadījumā. Tā tas bija, piemēram, pēc prezidenta Borisa Jeļcina atkāpšanās, kad toreizējais premjerministrs V.Putins pildīja valsts vadītāja pienākumus līdz prezidenta vēlēšanām 2000. gada pavasarī.
Pirms J.Prigožina sacelšanās M.Mišustins regulāri ceļoja uz ārzemēm. Piemēram, 2023. gada maijā viņš apmeklēja Pekinu, kur viņu uzņēma Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins. Taču pēc 24. jūnija notikumiem premjera ārzemju izbraukumi krasi samazinājušies.
Uz BRICS samitu viņš neieradās, lai gan kā par ekonomiku atbildīgais cilvēks būtu bijis loģiska izvēle, pārrunājot visus dienaskārtībā esošos jautājumus, tostarp dažādus ekonomikas integrācijas projektus. Viņš arī neaizstās V.Putinu G20 samitā, kur galvenais diskusiju objekts ir globālās ekonomikas stāvoklis.
Šādos apstākļos neparedzamam, vecam diktatoram ir dabiski baidīties, ka jaunāks, daudz stabilāks līderis varētu risināt sarunas efektīvāk apmaiņā pret Kremļa politikas "kādu korekciju".
V.Putina bailes var attiecināt arī uz vēl vienu iespējamu pēcteci, proti, Maskavas mēru Sergeju Sobjaņinu. Kopumā S.Sobjaņinam Kremļa “varas vertikālē” varētu būt pat lielāks svars nekā M.Mišustinam. S.Sobjaņins agrāk bija Tjumeņas apgabala gubernators, prezidenta administrācijas vadītājs un valdības štāba vadītājs. Tomēr viņa kā mēra sakari ārvalstīs ir ierobežoti.
Kopumā, šķiet, ka M.Mišustins var būt lielākais tiešais drauds V.Putinam. Ja tā patiešām ir taisnība, tas, visticamāk, nozīmē, ka Krievijas premjerministrs vairs nedarbosies kā Krievijas delegācijas vadītājs lielos starptautiskos pasākumos. Tas arī parādīs, ka pašā Krievijas elites iekšpusē valda spiedze neveiksmīgā kara dēļ, J.Prigožina sarīkotā dumpja un tai sekojošās slepkavības dēļ. Savukārt V.Putina pieaugošās aizdomas var likt viņam pieļaut aizvien vairāk kļūdu, kas saasinātu jau esošo situāciju
