Saskaņā ar savu doktrīnu Krievija turpina karot Ukrainā, taču tagad tai vairs nav rezervju, lai uzturētu savas aizsardzības līnijas. Tā nav vienīgā problēma, ar ko saskaras Kremlis. Režīmam kļūst arvien grūtāk atrast līdzsvaru kritiskās situācijās, intervijā "LRT.lt" atzina Kara izpētes institūta (ISW) analītiķis Railijs Beilijs.
Vispirms parunāsim par Ukrainas pretuzbrukumu. ASV Apvienotā štāba priekšsēdētājs Marks Millijs saka, ka Ukrainai joprojām ir daudz rezervju šim pretuzbrukumam. Vai jūs piekrītat šādam vērtējumam?
Ukrainas amatpersonas ir regulāri norādījušas, ka tās nav uzsākušas pretuzbrukuma operāciju galveno fāzi. Un gan no Krievijas, gan Ukrainas avotiem mēs esam redzējuši, ka Ukrainai ir daudz jaunu manevrējošo brigāžu, kas izveidotas speciāli pretuzbrukumam. Tāpēc es teiktu, ka M. Millija apgalvojumi ir patiesi.
Cik gatavi Ukrainas pretuzbrukumam ir Krievijas bruņotie spēki?
Krievi turpina īstenot aizsardzības operācijas Ukrainas dienvidos. Šķiet, ka viņi turpina aizstāvēties saskaņā ar Krievijas doktrīnu. Šeit pirmā vienību līnija mēģinās palēnināt ukraiņu uzbrukumus, un pēc tam sekos otrā līnija, lai apstādinātu ukraiņu uzbrukumus.
Mēs esam redzējuši šo modeli vairākkārt – operācijas, kurās Ukrainas spēki gūst virsroku un tad Krievijas spēki dodas pretuzbrukumā un atspiež atpakaļ šos spēkus. Tas, iespējams, ir bijis visnozīmīgākais iemesls, kāpēc Ukrainas spēkiem Krievijas aizsardzība ir izrādījusies diezgan grūti pārvarama.
Taču ir daudz pazīmju, ka šīs aizsardzības pozīcijas ir trauslas. “ISW” vērtē, ka Krievijas spēkiem nav operatīvo rezervju, ko tie varētu pārdislocēt Ukrainas pretuzbrukuma gadījumā. Karā iesaistītie formējumi netiek rotēti. Laikam ejot, šīs vienības kļūst arvien vājākas un mazāk pretstāvošas Ukrainas karaspēkam.
Ukrainas pretuzbrukums šobrīd cenšas piesaistīt Krievijas spēkus un radīt aizsardzības līnijā spraugas, ko viņi pēc tam var izmantot izrāvienam. Šobrīd es teiktu, ka lielākā krievu vājība ir nepārtrauktie zaudējumi un tas, ka viņiem nav rezervju, lai ievestu jaunas vienības un mēģinātu papildināt jau tā izsmeltos spēkus.
Vai šī iemesla dēļ krievi tuvākajā laikā varētu izsludināt vēl vienu mobilizācijas vilni?
Tas noteikti ir iespējams. Es domāju, ka viņi pieļāva daudz kļūdu pēdējā daļējā mobilizācijas viļņī, kas radīja ievērojamu iekšējo neapmierinātību. Mēs esam redzējuši, ka Kremlis bija spiests risināt šos jautājumus, un pašlaik šķiet, ka ir maz ticams, ka tas varētu uzsākt jaunu mobilizācijas vilni.
Es domāju, ka daudz kas no neapmierinātības, ko viņi redzēja, viņus satrauca, un iekšējās drošības un stabilitātes labad viņi nevēlas uzsākt vēl vienu mobilizāciju. Viņi varētu būt spiesti to darīt, ja Ukrainas pretuzbrukums turpināsies, jo tieši tas lielā mērā pamudināja šādu rīcību iepriekš.
Kerčas šauruma tiltam ir noticis jau otrais uzbrukums kopš plaša mēroga kara sākuma. Mēs arī redzam, ka pieaug panika, jo Krima, kurai bija jābūt neaizskaramam cietoksnim, šķiet, zaudē šo statusu. Kāda ir šī tilta nozīme no militārā viedokļa?
Kerčas šauruma tilts, iespējams, ir viens no nopietnākajiem vājajiem punktiem Krievijas loģistikā. Tas ir viens no svarīgākajiem Krievijas transporta savienojumiem. Krievijas spēki Ukrainas dienvidos var tikt apgādāti vai nu pa garāku šoseju, kas iet caur lielāko daļu okupētās Ukrainas, vai arī pa šo vienu tiltu, kas iet caur okupēto Krimu.
Pēc pēdējā uzbrukuma oktobrī mēs redzējām, ka Krievijas loģistika uz kādu laiku bija ļoti pasliktinājusies. Krievijas spēkiem nācās salabot tiltu, kas samazināja satiksmes plūsmu, kā arī viņi pastiprināja drošības pasākumus, kas palēnināja militārā personāla un aprīkojuma pārvietošanos uz apgabaliem Ukrainas dienvidos.
Krievijas loģistikas pasliktināšana, lai apgrūtinātu personāla un aprīkojuma piegādi frontes pozīcijām, ir viens no pašreiz notiekošās Ukrainas pretuzbrukuma operācijas elementiem. Hersonā pret Krievijas mērķiem kreisajā krastā tika īstenota plaša uzbrukumu kampaņa. Tā pamatīgi pasliktināja Krievijas apgādes ceļu uz labo krastu un pamudināja krievus atkāpties.
Daudzi Rietumos cerēja, ka Ukrainas pretuzbrukums būs daudz agresīvāka un ātrāka operāciju kopa. Šķiet, ka šīs cerības bija nepareizas. Ukraiņi plānoja veikt virkni operāciju, kas atgādināja viņu iepriekšējās pretuzbrukuma operācijas, kur tas ir daudz pakāpeniskāks operāciju kopums, kuru nolūks ir apmānīt Krievijas personālu un bojāt šos apgādes ceļus un aizsardzības pozīcijas.
Atgriežoties pie kaujas lauka, ASV lēmums sūtīt uz Ukrainu kasešu bumbas, kas ir aizliegtas vairāk nekā 120 valstīs, ir saņēmis neviennozīmīgu reakciju. Kāpēc kasešu bumbas ir svarīgas šajā kara posmā?
Es uzsvēršu, ka, pirms Ukraina saņēma ASV piegādāto kasešu munīciju, tai jau bija sava kasešu munīcija. Es nekomentēšu, kā Ukrainas spēki varētu izmantot kasešu munīciju. Ukrainas amatpersonas ir norādījušas, ka tās neplāno tās izmantot apdzīvotu vietu tuvumā.
Es to saprotu tā, ka ir konkrēti mērķi, kur kasešu munīcija būtu daudz noderīgāka nekā parastā augstas precizitātes triecienmunīcija. Piemēram, Ukrainas dienvidos ir lidlauks, no kura Krievijas lidmašīnas veic pacelšanos, lai uzbruktu Ukrainas spēkiem. Šādos lidlaukos Krievijas spēki, tāpat kā jebkura armija, izkliedē lidmašīnas tā, ka vienas lidmašīnas iznīcināšanai nepieciešama viena raķete, kas Ukrainai ir ļoti nelietderīgi. Ja Ukrainas spēki izmantotu kasešu munīciju, tie varētu iznīcināt vairāk lidmašīnu šajā lidlaukā un vājināt svarīgu Krievijas aizsardzības taktisko elementu.
Runājot par citām problēmām, ar kurām saskaras V. Putins, tas ir ne tikai pretuzbrukums, bet mēs esam redzējuši arī J. Prigožina gājienu uz Maskavu. Eksperti ir sadalījušies divās nometnēs: vieni apgalvo, ka tas bija iespējama apvērsuma sākums, savukārt citi uzskata, ka tā varētu būt bijusi paša Kremļa speciāla operācija, lai atbrīvotos no nelojāliem komandieriem. Kā jūs to redzat?
Es domāju, ka J. Prigožina sacelšanās bija reāla. Bija plaši izplatīta neapmierinātība, ko viņš centās izmantot, lai paaugstinātu savu stāvokli un atbrīvotos no tiem, kurus uzskatīja par ienaidniekiem.
Pastāv ilgstošs sašutums pret Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un Ģenerālštāba priekšnieku, kā arī vispārējo kara operāciju komandieri ģenerāli Valēriju Gerasimovu. Tā kā karš ir turpinājies un Krievijas spēki ir cietuši ļoti lielus zaudējumus, liela daļa šo dusmu un atklāta naida no atsevišķiem Krievijas spēkiem Ukrainā ir vērsti pret Krievijas Aizsardzības ministriju un ģenerālštābu.
Es domāju, ka sacelšanās bija J. Prigožina maldīgs aprēķins, ka viņš var piespiest Kremli nomainīt S. Šoigu un V. Gerasimovu. Kremlis to nevēlas darīt, un viņi to ir norādījuši vairākkārt. No sacelšanās sekām izriet, ka viņi vēlas atbalstīt Šoigu un Gerasimovu. Taču sacelšanās to ir ļoti apgrūtinājusi.
Tagad mēs redzam, ka Krievijas armijas ģenerālis Sergejs Surovikins pēc J.Prigožina sacelšanās esot devies atvaļinājumā, kā arī ir pazudis ģenerālis Ivans Popovs, kurš kritizējis valdību.
Ir spekulācijas, ka viņš ir izsūtīts uz Sīriju. Mēs dažkārt redzam, ka nepatīkamus ģenerāļus sūta uz sava veida trimdu Sīrijā vai Kalnu Karabahā. Šādā veidā viņiem tiek dota neliela cerība, ka viņi varētu atgriezties Putina labvēlībā.
Ko šī situācija liecina par Kremļa režīmu un tā varu, jo agrāk mēs neesam redzējuši tik tiešu kritiku no režīma iekšienes?
No vienas puses, Kremlis varētu ļaut S.Šoigu un V.Gerasimovam veikt pilnīgu Krievijas pavēlniecības pārveidi, ko viņi jau kādu laiku ir vēlējušies izdarīt. Taču pašreizējā situācija, kad šie komandieri sūdzas un apiet Krievijas komandķēdi, rada šīs pretrunas, kas var izkļūt ārpus kontroles tik ļoti, ka tas apdraudētu Krievijas morāli frontes līnijā.
Es domāju, ka Kremlis ļoti labi apzinās, ka viņi nevar apspiest šos komandierus un vienības, kas atbild par galvenajiem frontes sektoriem.
Atgriežoties pie Ukrainas pretuzbrukuma, paredzams, ka tas turpināsies arī vasarā, bet ko varam sagaidīt rudenī, kad iestāsies lietains laiks?
Es domāju, ka var notikt ļoti daudz kas. Es nemēģināšu prognozēt, kur mēs būsim rudenī. Teikšu, ka joprojām sagaidu, ka Ukrainas pretuzbrukuma operācijas notiks arī pēc šīs vasaras.
Tātad, vai jūs piekrītat M. Millija apgalvojumam, ka karš būs garš un asiņains?
Šajā jautājumā mēs redzam, ka tas būs ilgstošs karš, kurā Krievijas uzbrukuma kampaņai sekos Ukrainas pretuzbrukuma kampaņa. Ļoti iespējams, ka abas puses uzsāks vienu lielu ofensīvu reizi gadā. Ukraina tiecas atbrīvot visas savas teritorijas, un katru gadu tai ir tikai viena iespēja to izdarīt. Ir Dienvidu Ukraina, Austrumu Ukraina un Krima, tātad trīs gadi.
