Dusmu terapija jeb kādai rīcībai jābūt pēc ASV spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā

VIEDOKLIS I 08.08.2022
Sargs.lv/CEPA agresijaASVdrošībaĶīnamilitārs konfliktspalīdzība UkrainaiUkraina
Taivānas ārlietu ministrs H.E. Džozefs Vu (pa kreisi) sveic ASV Pārstāvju palātas spīkeri Nensija Pelosi un delegācijas locekļus
Foto: Taivānas ārlietu ministrs H.E. Džozefs Vu (pa kreisi) sveic ASV Pārstāvju palātas spīkeri Nensija Pelosi un delegācijas locekļus/Foto: Taivānas Ārlietu ministrija/CEPA

Laikraksta “The New York Times” autors Toms Frīdmens ASV Pārstāvju palātas spīkeres vizīti Taivānā raksturoja kā “pilnīgi neapdomīgu”, jo, kad ASV ir aizņemtas ar Ukrainu, kāpēc gan bezatbildīgi provocēt kontinentālās Ķīnas valdību? Pekinas niknā reakcija uz spīkeres braucienu, tostarp nesenās provokatīvās militārās mācības, kas varētu paredzēt pilna mēroga salas blokādi, šķietami arī izceļ vēstījumu. Tomēr ASV likumdevēji pieņem savus lēmumus, lai arī cik neērti tie varētu būt administrācijas ārpolitikai. Galu galā – tiklīdz pasaule Ķīnas komunistiskajai partijai piešķirs veto tiesības pār Amerikas politiskās sistēmas iekšējo darbību, tā to izmantos nešaubīgi, plaši un destruktīvi, raksta Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) pētnieks Edvards Lūkass.

Vai tā tiešām ir politika, kuras mērķis ir izvairīties no totalitāras lielvaras provocēšanas, to liekot pāri tam, ka Pekina pārējai pasaulei cenšas uzspiest nepamatotu tabu? Ķīnas režīms vēlas dzēst jebkādus lingvistiskos mājienus, ka Taivāna ir vairāk nekā nemiernieku province, kas saskaras ar nepielūdzamu spiedienu apvienoties ar kontinentu.

Tā nesenākais piemērs ir uzņēmuma “Mars Wrigley”, ASV bāzētās konditorejas un mājdzīvnieku barības giganta, nožēlojamā uzvedība – tas ierobežota izdevuma “Snickers” batoniņa reklāmā Taivānu pieminēja kā “valsti”, kas savukārt izraisīja paredzamu viltus sašutumu sociālajos medijos Ķīnā un tūlītēju uzņēmuma atvainošanos. E. Lukass atzīmē – tādēļ viņš, piemēram, atteicās no šī uzņēmuma produktiem.

Jāatzīmē, ka Ķīnas nostājai pret Taivānu nav nekāda pamatojuma. Ja Honkonga joprojām būtu plaukstoša, plurālistiska sabiedrība, kurā valda tiesiskums, Pekinas varas iestādes varētu droši atbalstīt iespējamo apvienošanos ar Taivānu pēc modeļa “viena valsts, divas sistēmas”. Taču nežēlīgā tiesību un brīvību apspiešana bijušajā Lielbritānijas kolonijā ir dzēsusi cerības uz to. Turklāt atbalsts atkalapvienošanai saskaņā ar Pekinas noteikumiem Taivānā ir nepārsteidzoši niecīgs. Tas varētu notikt tikai ar spēku, un tam sekos, uz ko norāda augsta ranga Ķīnas amatpersona, “pāraudzināšana”.

Tas viss daudz pasaka par totalitārisma un nacionālisma pārklāšanos, vienlaikus radot arī vilinošu mērķi. Ja pasaules reakcija uz Ķīnas komunistiskās partijas tabu būs vienbalsīga, režīma autoritāte un uzticamība tiks iedragāta.

Līdz ar to pārējās pasaules pareizā atbilde uz spīkeres N. Pelosi vizīti nedrīkst būt savilktas lūpas un sarauktas uzacis, bet gan paziņojumu straume par pašu valstu turpmākajiem ceļojumiem. Ja valdībām nav apetītes sūtīt ministrus, tad to var darīt likumdevēji – jo īpaši Eiropas Parlamentam vajadzētu būt tam, kam uz Taivānu jānosūta augsta līmeņa delegācija, jo Ķīnas vadība vilcināsies piemērot sankcijas pasaules lielākajam tirdzniecības blokam. Jo vairāk valstu sekos ASV piemēram, jo neefektīvāka kļūs Pekinas pozīcija. Visi šie apmeklētāji var arī norādīt, ka tie nemudina Taivānu pasludināt neatkarību, bet, ka atbalsta status quo, saskaņā ar kuru ārējai pasaulei ir pilnīgas ekonomiskās, sociālās un politiskās saites ar Taivānu, nesniedzot formālu diplomātisku atzīšanu. Tas palīdz argumentēt, ka pārrobežu attiecības izjauc Pekina, nevis ļaunie Rietumi.

Šādai pasaules reakcijai ir vēl viens būtisks efekts – tie parāda, ka ASV globālās drošības nastu nenes viena pati. Ja sabiedrotie labprāt piesaista Ķīnas dusmas, solidarizējoties ar Amerikas Savienotajām Valstīm, viņi parāda daudzpusējās drošības priekšrocības un stiprina ASV turpmākās palīdzības sniegšanu Ukrainai.

Ķīnas komunistiskās partijas pārlieku lielā vēlme kontrolēt pārējās pasaules uzvedību var šķist biedējoša, taču patiesībā tā ir viena no režīma lielākajām vājībām.