Kā piemēru viņš minēja NATO Bukarestes samitu, pēc kura NATO dalība tā arī netika piedāvāta Ukrainai un Gruzijai, kas bija izrādījušas interesi par pievienošanos aliansei. Jau tajā pašā 2008. gadā pēc dalības atteikšanas NATO notika Krievijas iebrukums Gruzijā.
“Tas pats notika arī tagad. NATO vadība ik pa laikam ziņoja, ka alianse neplāno nosūtīt karavīrus uz Ukrainu vai noteikt lidojumu aizlieguma zonu, turklāt šādi ziņojumi izskanēja ik pa laikam, paralēli ASV un citu Rietumvalstu brīdinājumiem par to, ka Krievija gatavojas iebrukumam Ukrainā. Tas viss tikai iedrošināja Kremli iet uz priekšu savu mērķu sasniegšanā,” atzina Latvijas aizsardzības ministrs.
Tālab vēl jo bīstamāki, ministra ieskatā, ir atsevišķu Rietumvalstu vadītāju aicinājumi Ukrainai vienoties ar Krieviju, vajadzības gadījumā pieciešot tās teritoriju zaudējumu un ļaujot Krievijas diktatoram, kā galvenajam atbildīgajam par agresiju pret kaimiņvalsti “nezaudēt seju. Šādi V. Putins un viņa tuvāko cilvēku loks tiks iedrošināts tālākai agresijai pret citām kaimiņvalstīm.
A.Pabriks atzina, ka mediju darbības irobežošana demokrātiskajās valstīs ir neiedomājama. Vienlaikus, desmitgadēm ilgušais miers pēc Otrā Pasaules kara savā ziņā ir novājinājis valstu spēju visiem līdzekļiem aizstāvēt savu demokrātiju.
“Diemžēl daudzas demokrātiskās valstis nezina kā nosargāt savu demokrātiju, jo mēs nezinām kā tikt galā ar tik liela mēroga meliem, kam dažkārt tic ļoti liela sabiedrības daļa. Piemēram, Krievijā, vairāk nekā 70% uzskata, ka atbalsta karu pret Ukrainu. Tas nozīmē, ka mums būs ļoti nopietns izaicinājums – ko darīt ar sagrozīto Krievijas iedzīvotāju pasaules uztveri pēc tam, kad Krievija būs zaudējusi karu.” vaicāja A. Pabriks.
Lai nosargātu savu demokrātiju, A. Pabrika ieskatā jādara viss, lai Krievija, kura pēdējo gadu laikā sistemātiski visiem spēkiem vērsusies pret Rietumu pasauli, zaudētu pašas uzsāktajā karā pret Ukrainu. Lai tas notiktu, brīvās pasaues valstu uzdevums ir visiem spēkiem atbalstīt Ukrainu cīņā par tās neatkarību.
Ministrs arī uzsvēra- no Eiropas valstu un NATO vadītāji nekādā gadījumā savā publiskajā komunikācijā nedrīkst aicināt Ukrainu piekāpties Krievijai, atdodot tai teritorijas. “Pretējā gadījumā tas ir skaidrs aicinājums Krievijai līdzīgu karu sākt pret Latviju, Lietuvu, Igainiju, Poliju vai Somiju,” viņš skaidroja.
Visbeidzot, brīvajām pasaules valstīm ir jāpanāk, ka Krievija piedzīvo zaudējumu karā pret Urkainu, bet tās sabiedrība ir spiesta izjust zaudējumu gan materiāli, gan morāli, gan psiholoģiski.
