CEPA: pašpasludināto republiku atzīšana ir jauna Ukrainas konflikta sākums

Šis Krievijas solis, atzīstot tās okupētās teritorijas par “neatkarīgām”, nebūt nav pārsteidzošs. To V. Putins darījis jau iepriekš ar divām Gruzijas teritoriālajām daļām – Abhāzijas un Dienvidosetijas reģioniem. Savukārt Moldovas Piedņestras apgabals vēl gaida savu “atzīšanas kārtu”. Tāpat, protams, jāmin arī Krimas aneksija.

Ievērības cienīgs ir Krievijas līdera šī soļa pamatojums, ko viņš izklāstīja savā garajā un emocionālajā uzrunā 21. februārī. Proti – V. Putins uzskata Ukrainu par daļu no Krievijas, nevis par suverēnu un neatkarīgu valsti. Tādējādi Ukrainas neatkarība un tās bruņotie spēki ir militārs drauds Krievijai, kur Ukraina ir kā bruņots nemiernieks. Savukārt Ukrainas attiecības ar Rietumiem, tostarp nāvējošo ieroču nodrošināšana Ukrainai, Krieviju pakļauj uzbrukumam. V. Putins iedomājas, ka Ukraina, kas atteicās no saviem kodolieročiem saskaņā ar Krievijas drošības garantijām, no kurām atteicās pati Krievija, kodolieročus varētu iegūt ar Rietumu palīdzību, lai apdraudētu Krieviju. 

Jaunās “neatkarīgās” teritorijas oficiāli ir uzaicinājušas Krieviju tajās izvietot savus bruņotos spēkus, lai aizstāvētos pret Ukrainas agresiju. Savukārt, kā vēsta ziņu aģentūra “Reuters” – V. Putins bruņoto spēku ierašanos šajos apgabalos pavēlējis jau vakar vakarā. Nu jau Krievijas noliegums par tās militāro klātbūtni Donbasā ir atcelts, neraugoties uz to, ka tās karaspēks tur atrodas jau gadiem ilgi, un tagad Krievija savu militāro klātbūtni šajā reģionā varēs netraucēti pastiprināt.

Eksperti pieļauj, ka Krievija turpinās radīt viltus uzbrukumus no Ukrainas puses, tādējādi attaisnojot tās masveida “atriebību”. Ja V. Putinam izdosies iesaistīt Ukrainas bruņotos spēkus, tiem cenšoties aizsargāties pret Krievijas provokācijām, viņš konfliktu var saasināt lielākā karadarbībā, iesaistot teju 200 000 karavīru un militārā aprīkojuma, kas savilkts Ukrainā un ap to.

Pētnieki atzīmē – Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis, galvenokārt Vācijas dēļ, ir atturējušās no jaunu sankciju noteikšanas Krievijai par tās militārajiem draudiem un izspiedējdarbībām. Tas pamatojam ar to, ka sankcijām jābūt preventīvām, un to ieviešana novērš preventīvo efektu. Neatkarīgi, vai šim pamatojumam jebkad bijusi jēga, tagad to pārņēmuši reāli notikumi. Līdz ar to, pamatojoties uz Krievijas pēdējiem soļiem, pret to patiesi graujošas sankcijas jāpiemēro jau tagad, pirms Krievija sāk vēl lielāku agresiju.

ASV un NATO sabiedrotajiem Ukrainai, lai tās sevis aizstāvētu, arī jāsniedz daudz lielāka militārā palīdzība. Lai arī Amerikas Savienotās Valstis ir sniegušas militāro palīdzību 650 miljonu ASV dolāru apmērā un paātrinājušas militārā aprīkojuma piegādes, ASV un sabiedrotie, kamēr vēl nav noticis reāls Krievijas uzbrukums Ukrainai, ir atsaukuši savus karavīrus, kuri apmācīja Ukrainas bruņotos spēkus, kā arī daudzas Rietumu vēstniecības ir pārcēlušās no Kijevas uz Ļvovu. Šīs darbības sūta visus nepareizos signālus gan Ukrainai, gan Krievijai.

Eksperti uzskata – NATO ir nekavējoties jāsniedz paziņojums, ka tā noraida Krievijas šo teritoriju “atzīšanu”, ka aliansei ir pastāvīga interese par Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti, ka NATO paplašina tās dalības rīcības plānu uz Ukrainu, ka tā atzinīgi vērtē atsevišķu sabiedroto soļus, sniedzot palīdzību Ukrainai stiprināt tās aizsardzības spējas un, ka tā kā alianse sniegs palīdzību tās draudzīgajai valstij, kā vien iespējams.

Analizējot, kādu spēli V. Putins spēlē, eksperti raksta – Rietumu redakciju karikatūristu iemīļotā klišeja, ka krievi ir labi šahisti, dažkārt Rietumu analītiķiem un politiķiem liek pieņemt, ka Krievijas diktators vienmēr ir trīs soļus priekšā saviem oponentiem, tādējādi iebiedējot pat no bezdarbības.

V. Putins paļaujas uz šāda veida diplomātisko auru, lai iebiedētu dažus Rietumvalstīs ar mērķi lauzt NATO un ES solidaritāti, kā arī cer, ka Rietumu vienotība galu galā sašķelsies nerimstošās un pārliecinātās Krievijas rīcības priekšā. Krievijas valsts iestādes noteikti ir smagi strādājušas, lai ne tikai identificētu, bet arī padziļinātu plaisas NATO un Eiropas Savienībā.

Viegli iedomāties, ka Krievijas autoritārais līderis pieļauj, ka pēc Krievijas veiktās Ukrainas suverenitātes samazināšanas, atzīstot Luhanskas un Doņeckas “neatkarību”, dažas Rietumvalstis varētu noteikt – varēja būt arī sliktāk. Tās varētu vaicāt, vai tiešām jāievieš finansiālas sankcijas un jāpārtrauc dabasgāzes imports no Krievijas savstarpējas nesaprašanās dēļ Donbasā? Eksperti uzsver – Donbasā notiekošais ir ignorēts jau astoņus gadus, kuru laikā bojā gājuši ir tūkstošiem cilvēku.