Toms Rostoks: Par drošības nedalāmību

Drošības nedalāmības jēdziens ieņem nozīmīgu vietu gan konceptuālajās, gan praktiskajās diskusijās par starptautisko drošību mūsdienās. Tas norāda uz savstarpējās atkarības attiecībām drošības jomā, kur jo vienas valsts centieni palielināt savu drošību ietekmē citu valstu drošību. Šis būtiskais princips ir ietverts drošības dilemmas jēdzienā, jo valstu centieni stiprināt savu aizsardzību var pasliktināt citu valstu iespējas sevi aizsargāt pret militāru apdraudējumu. Valstīm ir iespēja palielināt savu drošību ar vienpusējiem pasākumiem, taču ir arī cits ceļš – tās var tiekties pēc drošības, sadarbojoties ar citām valstīm, tādējādi izvairoties no dārgu pasākumu veikšanas savas drošības nostiprināšanai un bruņošanās sāncensības. Drošības nedalāmība paredz, ka citu valstu drošības interešu respektēšana varētu palīdzēt izvairīties no starpvalstu konfliktiem un sasniegt drošību bez pastiprinātas bruņošanās. Apsūdzības vienpusēju drošības risinājumu meklēšanā ir labi redzamas Krievijas pārmetumos Rietumvalstīm pašreizējās krīzes kontekstā.

Krievija pēdējo 30 gadu laikā ar mainīgām sekmēm ir centusies piedalīties Eiropas drošības arhitektūras veidošanā. Sākotnēji tā centās izveidot partnerattiecības ar ES un NATO, kas tai nodrošinātu iespēju nepieļaut abu organizāciju paplašināšanos austrumu virzienā. Lai arī partnerattiecības ar NATO tika nodibinātas, tomēr Krievijai neizdevās iegūt veto tiesības attiecībā uz Alianses paplašināšanos. NATO valstu līderi nekad nav bijuši gatavi atteikties no atvērto durvju politikas, un Krievijai īpaši sāpīgs ir bijis jautājums par iespēju, ka tālākā nākotnē Aliansē varētu iestāties Ukraina. Krievijas ietekmes samazināšanās Eiropā sākās līdz ar Aukstā kara beigām un zināmā mērā turpinās vēl joprojām. 2021. gadā Krievija izlēma panākt izšķirošo lūzumu attiecībās ar Rietumvalstīm, draudot ar militāra spēka izmantošanu pret Ukrainu un pieprasot drošības garantijas no NATO un ASV. NATO valstu atbilde uz Krievijas prasībām ir bijusi pašsaprotama. Tās ir piekritušas sarunām ar Krieviju, tomēr uzsverot, ka ikvienai valstij pašai ir tiesības izvēlēties sadarbības partnerus un starptautiskās organizācijas (ieskaitot alianses), kurās tās vēlas iestāties. Krievijas pārstāvji pēdējo mēnešu laikā ir vairākkārt uzsvēruši, ka mazākām valstīm nav tiesību izvēlēties sadarbības partnerus, kad tiek skartas lielvalstīm nozīmīgas drošības intereses.

Drošības nedalāmības principa īstenošanu praksē nepieļauj divas attiecību asimetrijas Eiropā. Pirmā asimetrija ir novērojama NATO-Krievijas attiecībās, bet otrā – Krievijas attiecībās ar savām salīdzinoši mazākajām kaimiņvalstīm. Krievijas kaimiņvalstis dažādu iemeslu – tostarp arī vēsturisku – jūtas apdraudētas no Krievijas puses, tāpēc tās vēlas iestāties NATO, un Krievijas centieni to apturēt rada tālāku drošības situācijas pasliktināšanos. Pastāv arī otrā asimetrija, kas attiecināma uz NATO-Krievijas spēku samēru. NATO paplašināšanās rada apdraudētības sajūtu Krievijā, jo Alianses dalībvalstu kopējās militārās spējas ievērojami pārsniedz Krievijas rīcībā esošās spējas.

Kad argumenti ir aptrūkušies, tad galdā tiek sista dūre. Ironiskā kārtā Rietumvalstīs bieži novērojamais uzskats, ka Krievija saprot tikai spēka valodu, ir ne mazāk bieži sastopams arī Krievijā, proti, ka pārliecināšana nedarbojas attiecībā uz Rietumu partneriem un ka Krievijas drošības intereses tiks ņemtas vērā tikai tad, kad Krievija apturēs NATO paplašināšanos ar militāra spēka palīdzību.

Diskusijās par drošības nedalāmību neizbēgami tiek piesauktas dažādas vienošanās jau kopš Aukstā kara laikiem, kad Konferencē par drošību un sadarbību Eiropā 1975. gadā tika panākta vienošanās par Helsinku Noslēguma aktu, kura ietvaros tika pieminēta arī drošības nedalāmība. Pastāv vēl virkne EDSO ietvaros tapušu dokumentu, kuros šis jēdziens ticis pieminēts: 1990. gada Parīzes harta (Konferences par drošību un sadarbību Eiropā Parīzes samits), 1999. gadā EDSO Stambulas samitā pieņemtā Eiropas drošības Harta, 2010. gadā EDSO Astanas samita deklarācija, kā arī 1994. gadā EDSO ietvaros pieņemtais Rīcības kodekss par drošības politiski-militārajiem aspektiem. Vairums šo dokumentu tiek pieminēti gan Krievijas piedāvātajos drošības garantiju līgumos, gan Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vēstulēs, kas tika nosūtītas virknes Eiropas valstu, tostarp arī Latvijas, ārlietu ministriem, gan arī Spānijas laikraksta “El Pai” nesen nopludinātajā NATO atbildes vēstulē Krievijai.

Krievijas nostāju drošības nedalāmības jautājumā problemātisku padara tas, ka tā ļoti selektīvi izmanto augstākminētajos dokumentos atrunātos principus, tostarp arī drošības nedalāmību. Virspusēji raugoties, Krievijas apgalvojumi, ka pēdējo 30 gadu laikā NATO paplašināšanās gaitā nav tikušas ņemtas vērā tās drošības intereses, izskatās diezgan pamatoti. Krievija konsekventi ir iebildusi pret NATO paplašināšanos, taču tās iebildumi nav tikuši ņemti vērā, tāpēc rodas iespaids, ka NATO dalībvalstis (jo īpaši jaunās dalībvalstis) ir veidojušas savu drošību uz Krievijas nedrošības rēķina. Diemžēl, šāda selektīva starptautisko vienošanos interpretācija pilnībā ignorē citus nozīmīgus šajos dokumentos iekļautos principus, piem., demokrātiju, cilvēktiesības, valstu teritoriālās integritātes ievērošanu un militāra spēka draudu neizmantošanu starpvalstu attiecībās.

Krievijas pieeja drošības nedalāmībai norāda uz īpatnēju drošības nedalāmības principa interpretāciju, kas lielvaru drošības intereses stāda augstāk par mazāku valstu drošības interesēm. Vēsturiski šāda pieeja drīzāk uzskatāma par normu, nevis par izņēmumu, taču 21. gadsimtā tā ir atkāpšanās no starptautisko attiecību principiem, kas tikuši pieņemti ar pašas Krievijas piedalīšanos. Krievija pati ir pārkāpusi drošības nedalāmības principu, tomēr tā apsūdz Rietumvalstis, ka tieši tās ir pārkāpušas šī principa īstenošanu praksē.

Kā tālāk varētu veidoties NATO-Krievijas attiecības drošības nedalāmības principa kontekstā? Drošības nedalāmība ir jēdziens, kas norāda uz savstarpējo atkarību valstu drošības attiecībās. Citiem vārdiem sakot, valstīm vajadzētu ņemt vērā citu valstu leģitīmās drošības intereses, īstenojot pasākumus savas drošības stiprināšanai. NATO, paplašinoties austrumu virzienā pēc iespējas centās ņemt vērā Krievijas drošības intereses. Diemžēl, Ukrainas attālināšanās no Krievijas ir radījusi priekšnosacījumus, lai Krievija būtu gatava aizstāvēt savas intereses jebkādiem līdzekļiem, tādējādi palielinot arī virknes citu Krievijas kaimiņvalstu bažas par savu drošību.

Vienlaikus Krievijas nostāja turpina būt neskaidra. Karaspēka sapulcināšana pie Ukrainas robežām, drošības garantiju pieprasīšana un noteiktas situācijas radīšana Eiropas enerģijas tirgū var tikt uzskatīta par spēka diplomātijas pieejas  izmantošanas paraugstundu ar nolūku panākt piekāpšanās no Ukrainas un NATO. Tomēr tikpat labi sarunas ar Rietumvalstīm var tikt uzskatītas par Rietumvalstu maldināšanu ar nolūku novērst uzmanību no priekšdarbu veikšanas iebrukumam Ukrainā. Šādā gadījumā sūdzības par drošības nedalāmības principa pārkāpšanu varētu būt tikai uzmanības novēršanas līdzeklis. Iespējams, ka pašreizējās krīzes pamatā ir tas, ka pašreizējā Krievijas prezidenta skatījumā Ukraina ir īpaši svarīga Krievijas drošībai, taču tikpat labi Ukraina varētu būt tikai daļa no ambiciozāka plāna panākt NATO karaspēka un militārās infrastruktūras atvilkšanu no valstīm, kuras iestājās Aliansē pēc 1997. gada. Jebkurā gadījumā šaubas par Krievijas rīcības motivāciju un nodomiem nespēlē pašai Krievijai par labu, jo drošības nedalāmība praksē vislabāk darbojas tur, kur iesaistītās puses spēj viena otrai uzticēties. Krievija savukārt Rietumvalstu partneru uzticēšanos ir zaudējusi.