Baltijas valstu aizsardzības nodrošināšanai vairs nav vajadzīgi “mežabrāļi”, bet kaujinieki, kuri spējīgi karot pilsētvidē. Tā, analizējot iespējamo asimetrisko atbildi, kādu Baltijas valstu bruņotie spēki varētu dot pretim ievērojami spēcīgākam iebrucējam, uzsver Baltijas Aizsardzības koledžas lektori Kevins Blahfords un Ronalds Ti savā jaunākajā publikācijā ASV drošības jautājumiem veltītajā medijā “War on the Rocks”.
Baltijas valstu Bruņoto spēku koncentrēšanās uz sauszemes elementu vienlaicīgi liek uzturēt dzīvu arī mītu par nacionālo partizānu kustību kā izdzīvošanas priekšnoteikumu. Nacionālo partizānu kustība ir nozīmīga Baltijas nacionālās identitātes sastāvdaļa, kas simbolizē pretošanos Padomju Savienības okupācijai, taču mežabrāļu tēla romantika novērš uzmanību no 21. gadsimta galvenā kaujas lauka – urbānās vides.
Baltijas Aizsardzības koledžas pētnieki uzsver – mūsdienu uguns jaudas, mērķnorādes, izlūkošanas un novērošanas spējas ir tik augstas, ka meži vairs nesniedz reālu aizsegu pret modernai karadarbībai sagatavotu pretinieku. Mūsdienās asimetriska pretošanās iespējama ir tikai apbūvētās teritorijās.
Klasiskā militārā teorija pieņem, ka uzbrukuma gadījumā potenciālie aizkavēšanas punkti, piemēram, pilsētas ir jāatstāj aizmugurē, tos apejot, izolējot un aplencot. Lai gan Baltijas reģiona mazā teritorija liek pieņemt to, ka potenciāls konvencionālais konflikts nozīmētu strauju Krievijas spēku virzību Baltijas valstu iekšzemē, realitātē šāds scenārijs varētu nebūs iespējams.
Lai arī tradicionāli Baltijas pilsētas tiek apskatītas Groznijas aplenkuma vai hibrīdscenārija kontekstā, raksta autori rosina pētīt jaunākus notikumus, piemēram, Maravi kampaņu no 2017. gada maija līdz oktobrim. Šajā laikā Filipīnu Bruņotie spēki mēģināja atgūt Maravi pilsētu no ISIS kaujiniekiem. Neraugoties uz Filipīnu Bruņoto spēku acīmredzamo tehnoloģisko un skaitlisko pārākumu, bija nepieciešamas divas Filipīnu Bruņoto spēku brigādes ar spēcīgiem tiešā un netiešā uguns atbalsta elementiem un mēnesis laika, lai izsvēpētu pēdējos 50 ISIS kaujiniekus.
Filipīnu Bruņoto spēku kampaņa parāda, cik sarežģīta ir šāda militārā operācija – tā ietver vienlaicīgu militāru kampaņu un cīņu par “sirdīm un prātiem”, kurā abas puses centīsies iegūt vietējo iedzīvotāju simpātijas un atbalstu. Šāds potenciāls situācijas scenārijs nozīmē, ka valsts institūcijām un politiķiem militāro mācību laikā jāiekļauj arī gatavošanās situācijai, kurā pilnībā vai daļēji tiek iedragāts valsts pārvaldes mehānisms, iekļaujot plānos aizsardzību ne tikai uz vietas, bet arī iesaistot savus atbalstītājus, kas atrodas ārzemēs.
Analīzes autori raksta nobeigumā atzīmē – “mežabrāļu” ideja jau 1949. gadā bija militāri neefektīva. Kuveitas un Panamas konfliktu piemēri liecina, cik svarīga ir gatavība pieņemt psiholoģiski grūto lēmumu aizstāvēties pilsētā. 21. gadsimtā romantisks skatījums uz paramilitāru pretošanās kustību ir labs līdzeklis nacionālās vienotības veidošanai, taču militāras aizsardzības plānotājiem, kam jāplāno aizsardzība pret daudz lielāku un agresīvāku pretinieku, jāgatavojas aizsardzībai urbānā vidē.