NATO dalībvalstīm Eiropas austrumos dalība aliansē garantējusi līdz šim nepieredzētu drošību. Dalība NATO kopš kara Ukrainā, ieguvusi pavisam citu vērtību, kas turpinās nu jau sesto gadu. Tā intervijā Vācijas laikrakstam “Frankfurter Allgemeine Zeitung” pauda aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
Vēl nesen pasauli pāršalca ziņa par Francijas prezidenta Emanuela Makrona (Emmanuel Macron) izteicieniem, ka “NATO piedzīvo smadzeņu nāvi”. Kā intervijā vācu laikrakstam norādīja A. Pabriks – ja Francijas prezidenta noteiktā diagnoze būtu patiesa, no Polijas un Baltijas valstu skatpunkta tā būtu katastrofa.
“Es pilnībā nepiekrītu Makronam,” sacīja A. Pabriks, norādot, ka aiz Makrona izteikumiem, visticamāk, slēpjas franču vēlme kļūt par vadošo varu Eiropā. “No mūsu reģiona skatpunkta Francija nav spējīga piepildīt Makrona ambīcijas. Francijas prezidenta apzinātie vai neapzinātie izteicieni dažreiz liecina par naidīgu attieksmi pret sabiedroto – ASV. Lai arī dažreiz var būt grūti izsekot līdzi visām ASV politikā notiekošajām izmaiņām, A. Pabriks aicina atturēties no nepatiesiem spriedumiem. “Amerikāņi arī [Donalda] Trampa prezidentūras laikā ir darījuši daudz, lai stiprinātu drošību Eiropā un it īpaši Baltijas jūras reģionā.”
Tāpat A. Pabriks intervijā laikrakstam “Frankfurter Allgemeine Zeitung” izteica arī priekšlikumu Vācijas valdībai.
Uz piebildi, ka Bundesvērs kopš 2017. gada ar aptuveni 500 karavīriem vada NATO bataljonu Lietuvā, A. Pabriks norādīja – tas esot ļoti labi, bet nepietiekami.
Tikmēr pašā Vācijā tiek argumentēts, ka nav nemaz iespējams aizsardzības budžetu tik ātri pietuvināt 2% atzīmei, jo bruņojumu nevar tik operatīvi nopirkt. Uz šo argumentu A. Pabriks piedāvāja alternatīvu risinājumu – dot naudu Latvijas armijai. Viņš piedāvāja ideju, ka vācieši nākamo trīs gadu laikā varētu sniegt finansiālu atbalstu 500 miljonu apmērā – vienalga, vai tas būtu divpusējai sadarbībai, vai dažādu NATO projektu formātā. Šis apmērs atbilst tikai vienam procentam Vācijas aizsardzības budžeta, turklāt Vācija nebūtu vienīgā, kas šāda veida atbalstu sniegtu Latvijai. ASV katru gadu atbalsta Latvijas aizsardzības nozari ar vairākiem miljoniem eiro. Kā ieguvumu vāciešiem A. Pabriks norādīja – ka, saņemot finansējumu, Latvija varētu iegādāties vācu militāro tehniku, tādā veidā stiprinot Vācijas industriju.
Joprojām svarīgākās militārās sfēras Baltijas valstīm ir aizsardzība pret tankiem, kuģiem un lidaparātiem. Šī iemesla dēļ visas trīs valstis jau ir iegādājušās jaunas prettanku raķetes, tostarp arī vācu un franču ražojuma raķetes “Milan”. A.Pabriks sacīja, ka šīs kapacitāti vēl nepieciešams stiprināt, tomēr atzina, ka pretgaisa aizsardzības raķetes “Patriot” esot Latvijai pārāk dārgas.
Uz A. Pabrikam uzdoto jautājumu, ko viņš domā par Berlīnes priekšlikumu – jaunai ekspertu grupai rosināt diskusiju starp NATO dalībvalstīm, viņš tikai nopūtās: “Tas ir labi, ja tikai tas dos kādu rezultātu”, piebilstot, ka visvairāk mums pašlaik ir nepieciešama Vācijas spēja uzņemties vadību. Vāciešiem vajag mainīt savu kopš 1945. gada ieņemto bailīgo stāju. NATO valstīm nepieciešams rīkoties, nevis tikai debatēt.
Arī Polijā Francijas prezidenta E. Makrona izteicieni visās politiskajās nometnēs tika skarbi kritizēti. Tika norādīts uz “franču nacionālismu un egoismu”, tādējādi kaitējot Eiropas vienotībai. Šoks bija tik liels, ka parādījās pat paškritika par Varšavas attiecībām ar Vašingtonu, kā arī Polijas armijas pieticīgajām kaujas spējām. Polijas ārlietu ministrs Jaceks Čaputovičs (Jacek Czaputowicz) savos izteikumos ir piesardzīgāks nekā A. Pabriks. Sanāksmē Genshāgenes pilī pie Berlīnes viņš savā runā minējis, ka atbalsta pārdomas par turpmākajiem NATO mērķiem, tomēr neatkarīgi no diskusijas rezultāta NATO ir jāturpina pielāgoties jauniem draudiem. “Mēs noteikti nevaram piekrist uzskatam, ka NATO atrodas krīzē,” sacīja J. Čaputovičs, turpinot, ka Polijas valdība ir gatava stiprināt sadarbību ar Vāciju. “Izmantosim šo iespēju un tieksimies pēc sadarbības un kopīgas poļu-vācu vadības. Tas esot vajadzīgs Veimāras trijstūra un visas Eiropas Savienības labklājības dēļ.” Veimāras trijstūris, kas ir deviņdesmito gadu sākumā radusies Vācijas ideja, bija paredzēts kā formāts sadarbībai starp Parīzi, Berlīni un Varšavu. Tomēr atkal un atkal radās iespaids, ka visvājākā interese pie šīs sadarbības bija Francijai, raksta Vācijas laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung”.
Savukārt kāds Genshāgenes konferences dalībnieks mikroblogošanas vietnē “Twitter” ierakstījis: “Francija un Polija sāk aizstāt gadsimtiem ilgo Vācijas un Francijas kombināciju Eiropā tādā nozīmē, ka viņiem visos lielajos jautājumos ir pretēji viedokļi. Tādēļ, ja abas puses spētu atrast kompromisu, tad, iespējams, to varētu izdarīt arī visa Eiropas Savienība.” Uz to atturīgi atbildējis kāds poļu kolēģis: “Eiropas Savienība bez Vācijas un Francijas neeksistē. Polija Eiropas Savienībā, diemžēl, nav neaizvietojama.” Savukārt cits polis piebildis, ka Francija un Polija vairs neticot status quo, tomēr abas valstis seko dažādām stratēģijām, kā ar to tikt galā, kamēr Vācija vēl arvien esot iesprūdusi pagātnē, raksta “Frankfurter Allgemeine Zeitung”.