Jānis Krūmiņš bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, kurš Otrā pasaules kara ietekmē ar ģimeni emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņa mazmeita Ina jeb Aina pati dzimusi 18. novembrī, bet viņas dēls - 11. novembrī. Tagad ģimene piepildījusi vectēva sapni – atgriezusies Latvijā. Sarunā ar aizsardzības nozares ziņu portālu “Sargs.lv” Aina stāsta par savas ģimenes dzīves līkločiem, dzīvi trimdā un atgriešanos.
Kas bija Jūsu vectēvs?
Manu vectēvu sauca Jānis Edvards Krūmiņš. Viņš bija no Smiltenes. 1914. gadā viņš tika iesaukts Krievu armijā, kur tika iedalīts Daugavgrīvas cietokšņa 2. rotā, vēlāk 1. Baltijas jātnieku pulkā. 1916. gadā viņš tika pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu, bet 1917. gadā uz 1. latviešu strēlnieku brigādes pārsienamo punktu. 1917. gadā vectēvu sagūstīja vācieši. 1919. gada 19. jūnijā viņu iedalīja 2. atsevišķajā eskadronā, pēc tam 1. partizānu pulkā, vēlāk 3. atsevišķajā Latgales eskadronā. Neatkarības kara laikā viņam bija seržanta pakāpe.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Mans vectēvs tika atvaļināts 1920. gadā un atgriezās Smiltenē, kur nodibināja savu tipogrāfiju un izdeva nedēļas laikrakstus “Smiltenes vēstnesis” un “Vidzemes balss”, kā arī atvēra grāmatu un mūzikas veikalu. Otrā pasaules kara laikā viņš strādāja par policijas priekšnieku. Vēlāk viņš tika pārcelts uz Valmieru, kur strādāja policijas padomē un uzraudzīja bumbu patversmju celtniecību. Pateicoties militārajai pieredzei, viņš pārzināja latviešu, vācu, lietuviešu, igauņu, krievu un poļu valodu. Mana vectēva aizraušanās bija zirgi, un viņam ļoti patika mūzika, viņš pats spēlēja akordeonu. 1931. gada aprīlī viņš apprecēja manu vecmāmiņu Martu.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Vai Jūsu vectēvs ir stāstījis par Neatkarības kara posmu un par to, ko viņš tur piedzīvoja?
Kopumā, ko esmu arī dzirdējusi no citām ģimenēm – daudzi kara varoņi izvairās runāt par to, ko piedzīvojuši karā. Īpaši, kad viņi ir atvaļinājušies un izveidojuši ģimeni. Viņi nevēlas atcerēties tur piedzīvoto. Vectēvs man ir stāstījis daudz, bet par karu viņš runāja nelabprāt. Reiz viņš stāstīja, ka sešus mēnešus pavadīja slimnīcā, atkopjoties no durtas brūces. Tā bija iegūta no šautenes durkļa. Atceros, viņam bija liela un neglīta rēta pie kakla.
Vectēvs stāstīja par savu ģimeni un, ja mēs runājam par motīviem un to, kāpēc viņš tik ļoti cīnījās par savu zemi, tad viens no iemesliem noteikti bija piedzīvotās ģimenes traģēdijas. Es nezinu konkrētus datumus, bet zinu, ka tie bija kara ietekmēti notikumi.
Viņš bija vecākais dēls trīs bērniem ģimenē. Viņam bija jaunāka māsa Paulīna un jaunāks brālis Kārlis. Paulīna bija medmāsa. Vectēvs stāstīja, ka viņai uzbruka ienaidnieka karavīri. Paulīna tika sadurta un ļaunprātīgi izmantota. No radītajiem ievainojumiem viņa nomira. Vectēva brālis Kārlis nekaroja, bet viņš nomira no šāviena galvā. Trešā traģēdija šajā ģimenē bija tā, ka vectēva māti līdz nāvei sabradāja zirgu pajūgs, kas bija pilns ar ienaidnieka karavīriem un munīciju. Viņa esot gājusi pa ciematu, bet karavīri vienkārši izlēmuši viņu samīdīt. Zinot, cik ļoti smagi bija glabāt šos notikumus sirdī – tie bija viņa galvenie motīvi aizsargāt savas mājas un zemi.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Tā bija smaga cena, ko cilvēki maksāja. Ir svarīgi, ka dalāmies šajos stāstos. Nevis rūgtuma vai žēluma, bet vēstures dēļ. Šie stāsti ļauj uzzināt notikušo. Cilvēkiem tas ir jāzina, jo mēs nevēlamies, lai šī vēsture atkārtotos.
Jūsu vectēvs ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Vai zināt, kāpēc viņam ir piešķirts šis godpilnais apbalvojums?
No tā, ko viņš man ir stāstījis un ko esmu atradusi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru mājaslapā – 1919. gada 9. novembrī pie Bolderājas kaujā pret vāciešiem pie Imaku mājām viņš zem stipras ienaidnieka uguns pielīda drāšu žogiem, iznīcināja tos ar rokasgranātām, pēc tam eskadrona priekšgalā pirmais ielauzās Imakos. Vectēvs apbalvojumu saņēma 10. novembrī.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Ko Jūsu ģimene piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā?
1944. gada 21. septembrī, Padomju Savienības karaspēkam ieņemot Valmieru, vectēvs ar ģimeni, vācu karaspēkam atkāpjoties, nolēma bēgt. Mana māte stāstīja, ka viņi bēga, slēpās mežā. Mana māte bija vecākā no trim māsām. Viņa atceras, ka naktī dzirdējusi vectēvu, sarunājoties ar vecmammu. Viņš teicis: “Mēs gulēsim šeit, bet ja padomu armija nāks un mūs atradīs, es nošaušu visu ģimeni. Es labāk apzinos, ka visi ir miruši, nevis izsūtīti uz Sibīriju.”.
Mana vecmāmiņa stāstīja, ka, bēgļu gaitās nonākot tuvāk Vācijai, viņiem pāri lidoja sabiedroto lidmašīnas. Protams, viņi centās tikt ārā pie sabiedrotajiem, bet sabiedrotie nezināja, kas ir šie cilvēki, tādēļ uz viņiem tika šauts. Vecmāmiņa paņēmusi manu māti un tanti, ielikusi viņas lauka grāvī un uzgūlusies meitenēm virsū, lai ar savu ķermeni pasargātu no šāvieniem. Šīs ir atmiņas, kuras esmu dzirdējusi no Otrā pasaules kara laika.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Kad viņi bija nokļuvuši Vācijā, viņi devās tur, kur bija tūkstošiem latviešu trimdinieku – uz bēgļu nometni, kas atradās Oldenburgā. Tur viņi pavadīja sešus gadus. Pirmos divus gadus mana vecmāmiņa nodarbojās ar šūšanu, bet vectēvs laboja apavus, kā arī mainīja cigaretes pret ēdienu. 1950. gadā viņi ar luterāņu baznīcas palīdzību uzzināja par ģimeni ASV, kas bija gatavi samaksāt, lai mans vectēvs ar ģimeni varētu nokļūt ASV. Viņiem bija jāiztur medicīniskās un daudzas citas pārbaudes, lai varētu doties uz Ameriku.
Uz ASV viņi ceļoja ar kuģi “USS General C. H. Muir”. Pēc 11 dienām kuģis sasniedza Ņujorku. Vectēvs stāstīja, ka, ierodoties Ņujorkā, viņiem tika iedota kabatas nauda - aptuveni 50 dolāri. Pirmais, ko viņi izdarīja - aizgāja uz suvenīru veikalu un nopirka mazu Brīvības statujas kopiju, kas simbolizēja jauno sākumu. Atceros, ka tā viņiem stāvēja viesistabā uz plauktiņa. Tagad tā atrodas mūsu mājās.
Viņu galamērķis gan nebija Ņujorka, bet gan Oregonas štats, Portlenda. Kādu laiku viņi dzīvoja Svētās Hallenas luterāņu baznīcā kopā ar vienu ģimeni ārpus Portlendas pilsētas. Pēc tam īrēja mazu mājiņu, bet tad jau atrada paši savas mājas.
Kāds bija jaunais dzīves sākums ASV?
Protams, bija grūti. Vispirms viņiem bija jāiemācās angļu valoda. Mana vecmāmiņa bija apguvusi friziera profesiju un arī Amerikā strādāja par frizieri un bārddzini. Savukārt mans vectēvs strādāja par kurpnieku, bet vēlāk par galdnieku. Ar laiku arī vecmamma nomainīja darbu un strādāja “Labo Samariešu” (Good Samaritan) slimnīcā, kur piedzima mans brālis, māsa un mans dēls Maikls. Tāds bija viņu pieticīgais sākums Amerikā.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Kā Jūsu ģimene sazinājās ar radiniekiem šeit, Latvijā?
Es nezinu, kā, bet ar maniem vecvecākiem uz Ameriku okupācijas laikā spēja atbraukt manas vecmāmiņas vecākā māsa Valija, bet jaunākā māsa Agnese palika Latvijā. Šeit, Latvijā, man ir divi otrās pakāpes brālēni un māsīcas no Agneses puses, ar kuriem uzturam kontaktus.
Kad Latvija bija okupēta, mēs rakstījām vēstules Agnesei. Atceros, bija redzams, ka atsūtītās vēstules ir bijušas jau atvērtas. Tās tika cenzētas, pārkrāsojot vārdus, frāzes ar melnu. Ja vēstulē rakstījām, ka ir grūtības, piemēram, darbā, tad arī tas tika cenzēts. Dažreiz mēs aploksnēs ielikām kaut ko mazu, kas atgādinātu par mums, piemēram, šalli vai mazu piekariņu. Ģimene Latvijā teica, ka nekas nav saņemts, ka mūsu sūtītais ir ticis izņemts. Sūtījām arī paciņas. Atceros, ka ģimene Latvijā lūdza, lai aizsūtam tādas lietas kā zobu pastu vai kafiju. Kad pirmo reizi apciemoju Latviju 2016. gadā, jautāju savai māsīcai – kāpēc viņa lūdza zobupastu? Viņa man atbildēja, ka te tā bijusi pieejama, bet ar briesmīgu garšu un padarījusi zobus zaļus. Atceros, sūtīju māsīcai arī Bārbijas lelli. Viņa teica, ka tā bijusi sapņu dāvana.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Protams, mani vecvecāki centās iespējami vairāk saglabāt latviskumu un komunicēt ar latviešiem Viņi bija daļa no latviešu kopienas un apmeklēja latviešu baznīcu. Tika rīkoti kopīgi pikniki un daudzi citi pasākumi. Kad es piedzimu, tiku kristīta latviešu baznīcā un sūtīta uz latviešu nometnēm. Viņi darīja pēc iespējas vairāk, lai saglabātu latviešu valodu un tradīcijas. Viņi cerēja kādu dienu atgriezties Latvijā.
Atceros, vasaras nometnēs dziedājām dziesmas, mastā tika uzvilkts Latvijas karogs un dziedāta Latvijas himna. Mana mamma un vecmamma dziedāja latviešu korī, gāja sēņot – darīja lietas, ko darītu Latvijā. Viņi paturēja tik daudz, cik spēja. Vecvecāku dārzā bija iestādītas margrietiņas un jāņogas. Atceros pat to garšu. Bija iestādīts arī bērzs.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Vai esat domājuši par atgriešanos Latvijā?
Jā, tagad, kad Latvija ir atguvusi savu neatkarību. Mans vectēvs vienmēr runāja par Latviju, tas būtu bijis viņa sapņu piepildījums. Atceros, viņš mums rādīja bilžu grāmatu, kur redzama Latvijas Nacionālā opera. Vectēvs kolekcionēja pastkartes ar latviešu tautas tērpu attēliem. Vecvecāki vienmēr centās parādīt pēc iespējas vairāk no Latvijas. Kad mana vecmamma vēl bija dzīva, mans brālis Dāvids padomju laikā brauca uz šejieni caur Skandināviju. Viņš vēlējās šurp atvest arī vecmammu, sakot: ‘’Tev arī vajadzētu atbraukt, apciemot savu māsu, kamēr vēl to vari." Atceros viņu atbildām, ka šajā dzīves posmā viņa to negrib.Viņa gribēja atcerēties Latviju, kāda tā bijusi, paturēt tikai labās atmiņas. Viņa negribēja redzēt, kas ar valsti bija noticis okupācijas laikā.
Kad Latvija kļuva neatkarīga un bija iespēja atbraukt, es jau biju precējusies, man bija bērni. Biju sākusi savu dzīvi. Mācījos citas svešvalodas un ar laiku manas latviešu valodas zināšanas kļuva vājākas. Kopš esmu sākusi pētīt savas ģimenes vēsturi, tieši latviešu atzaru, esmu atsākusi mācīties latviešu valodu. Atkal aktīvi iesaistos latviešu kopienu aktivitātēs, kā arī eju uz latviešu baznīcu. Tieši baznīcā uzzināju par Amerikā notiekošajiem Latviešu dziesmu un deju svētkiem, kurus ar dēlu un viņa ģimeni apmeklējām 2017. gadā Baltimorā.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Runājot par atgriešanos, tieši simtgades tuvošanās uzjundīja patriotismu un mudināja apciemot Latviju. 2016. gadā bija pirmā reize, kad atbraucām uz Latviju. Bijām es, mans brālis Dāvids, māsa Linda ar savu meitu Jasmīnu, kā arī mans vīrs un viens no dēliem Maikls. Mūs pārņēma neaprakstāmas sajūtas. Staigājot pa Vecrīgas ielām, domāju par to, ka šīs ir ielas, pa kurām ir staigājuši mani vecvecāki. Šeit ir mana vēsture. Tā es ar brāli pieteicos Latvijas pilsonībai. Kopš 2018. gada esam arī Latvijas pilsoņi. Domāju, ka kaut kāda veidā vectēva sapnis par atriešanos piepildījās. Piepildījies bija arī sapnis par neatkarīgu Latviju.
Jūs pirms intervijas arī minējāt interesantu faktu - Jūsu dzimšanas diena ir 18. novembrī?
Jā, mums ar manu dēlu Cedaru dzimšanas dienas ir Latvijai zīmīgos datumos. Viņš dzimis Lāčplēša dienā, 11. novembrī, savukārt mana mamma dzimusi 1933. gada 23. jūnijā – Līgosvētkos. Arī vārds viņai dots par godu svētkiem šiem svētkiem - Līga. Pati esmu dzimusi 18. novembrī – Latvijas Neatkarības proklamēšanas dienā. Interesanti arī tas, ka mēs visi esam pirmdzimtie. Cedars piedzima īsi pēc pusnakts. Atceros, manas dzemdības sākās 10. novembra vēlā vakarā, un mana mamma piekodināja: “Lūdzu, pacenties nedzemdēt līdz rītdienai.” Tajā brīdī es nodomāju: “Tiešam, mammu, šīs ir manas pirmās dzemdības un tas ir tas, ko tu man tagad saki?”
Vēlos vēl pieminēt dienu pirms mans vectēvs nomira, biju viņu apciemot. Atceros, nobučoju viņu uz pieres un teicu, ka rīt ieradīšos. Viņš man atbildēja: “Mīļā, rīt mani jūs vedīsiet atdusēt meža ielokā.” Tajā brīdī es nesapratu, ko viņš ar to domāja, bet, kad atbraucu uz Latviju un biju apskatīt ģimenes kapus, tad es sapratu, ko viņš bija domājis. Tikai Latvijā ir tādas atdusas vietas. Viņš aizgāja nedēļu pirms savas 90. dzimšanas dienas. Pēc tam viņa makā atradu dzejolīti, kas bijis viņam līdzi visu šo laiku.
Foto: Inas ģimenes foto arhīvs
Ko Jūs vēlat Latvijas armijai simtgadē un Latvijai 101. dzimšanas dienā?
Latvijas armijai simtgadē es vēlu – ziniet, ka mēs jūs patiesi mīlam, jūs nākat no tautas. Mēs jums uzticamies un esam pateicīgi jums par jūsu pašaizliedzīgo darbu. Lolojiet un uzturiet varonību, ko esat mantojuši. Uzvariet un aizstāviet ar godu. Esiet labākie - jūsu nācija ir varonības un liela pagodinājuma vērta.
Latvijai un tās iedzīvotājiem 101. dzimšanas dienā es vēlu: Veidojiet vienotību, jo mēs visi esam savstarpēji saistīti! Turiet sirdīs cerības un miera dziesmu! Sargājiet brīvību ar degsmi! Saules mūžu Latvijai un tās aizstāvjiem!
Ina ar dēlu, viesojoties Aizsardzības ministrijā. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija