Rezerves karavīrs: šī apmācība stiprināja manu pārliecību

Korespondenta Ē. Dukula dalību rezervistu apmācību kursā nevarētu saukt gluži par brīvprātīgu – sākotnēji viņš tur nonāca darba dēļ. Viņu filmas “Iezīmētie” veidotāju grupā iekļāva Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta producenti. Tas nozīmēja, ka līdz ar pārējiem žurnālistiem, arī Ēvalds devās apgūt karavīra pamatapmācību. Pēc dienesta, sadarbojoties ar Aizsardzības ministriju, tapa dokumentālā filma “Iezīmētie”, kura skatītājiem stāsta par karavīru ikdienas neredzamajām pusēm. Tagad viņš atzīst – apmācības Alūksnes Kājnieku skolā viņam bija pārbaudījums, kas uz dzīvi licis skatīties citām acīm.

Kā radās ideja par dokumentālo filmu un kā nonāci līdz reālai dalībai rezervistu apmācības kursā?

Uzzinot par šo rezervistu apmācību, LTV ēkā situācija bija diezgan interesanta. Galu galā – tā bija pirmā brīvprātīgā šāda veida apmācība. Bija skaidrs, ka tas ir stāsts, kas jāizstāsta. Ja sākumā bija doma veidot 26 minūšu garu īsfilmu, tad drīz vien sapratām, kā nē – vajadzēs daudz vairāk – taps filma.

Atceros, mans producents no krievu Ziņu dienesta rakstīja man, piedāvājot aizbraukt uz apmācību, nofilmēt kaut ko sociālajiem tīkliem vai uztaisīt video blogu – skats no malas, tā teikt. Es viņam neko nebiju atbildējis, jo tobrīd biju filmēšanā. Pēc desmit minūtēm saņēmu vēl vienu ziņu ar tekstu: “Tavs lēmums vairs nav svarīgs, mēs tevi sūtām uz apmācībām”.

Tajā mirklī es vispār nesapratu, kas tās ir par apmācībām, kas tur notiks, cik ilgi. Tikai, atgriežoties studijā, sapratu, ka būs jāpiedalās filmā un arī pašā rezervistu apmācības kursā.

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Tā arī tas viss sākās. Lai nu kā, viens gan mums bija skaidrs – mūs sagaida jauni izaicinājumi. Tad jau atlika tikai gaidīt brīdi, kad mūs vedīs uz Ādažiem un iedos ekipējumu.

Kādi bija pirmie iespaidi? Biji domājis par to, kas tevi sagaida?

Reāli situāciju sāku aptvert tikai tad, kad jau biju Alūksnes Kājnieku skolā. Sapratu, ka mēnesi būsim prom no mājām, bez brīvdienām, smagā disciplīnā un citu cilvēku pakļautībā. Tādi bija pirmie iespaidi.

Ar kādām grūtībām saskāries kursa sākumā?

Karstums – plus 35 grādu karstums. Tu esi zābakos, pilnā ekipējumā. Tā man nebija ierasta lieta. Parasti vasarā staigāju šortos un T – kreklā. Vēl sāpīgāk bija tas, ka aiz žoga bija Alūksnes ezers, kurā nedrīkstējām peldēties. Tad atlika tikai skatīties un fantazēt, kā peldies. 

Tad nāca pārējais, piemēram, gultas klāšana. Vajadzēja, lai visas gultas ir vienādas, tāpēc, klājot gultu, visu mērījām to pēc piezīmju blociņa. Tad sapratu, ka savos divdesmit piecos gados neprotu klāt gultu. Ja nebija pareizi saklāta, instruktors atnāca un ar vieglu roku izjauca visu, ko biju darījis. Ar laiku, protams, iemācījāmies novērst kļūdas.

Mēs pēc vecuma grupām bijām sadalīti četrās nodaļās. Man savā ziņā paveicās, jo biju pie “vecākās” nodaļas. Tomēr ar gultas klāšanu visgrūtāk gāja tieši jaunākajiem. Viņi pat piecas reizes dabūja pārklāt.

Tavuprāt, vecums ietekmēja to, kāda bija slodze un vai bija disciplīnas atšķirības?

“Vecākajai” nodaļai slodzes ziņā bija nedaudz vieglāk. Dažreiz gribēju nedaudz lielāku fizisko slodzi, bet pavērojot sapratu, ka man ir labi tā kā ir.

Runājot par disciplīnu, protams, ka tā atšķīrās. Bet bija grūti gados jaunākiem, gan vecākajiem, tikai katram savā veidā. Šajā gadījumā nostrādāja tas, ka esam komanda. Tad kolektīvi tikām galā ar dažām disciplīnas problēmām. Te es sapratu, ka tieši komandā ir spēks. Galu galā, tev ir jāsaprot, kur esi un, ka šeit vecumam nav nozīmes. Visiem  noteikumi ir vienādi un, ja tiek dots uzdevums, tas visiem jāpilda, vienalga – esi astoņpadsmit vai piecdesmit gadus vecs.

FOTO: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Es rezervistu apmācību sākumā nodomāju – nu forša vasaras nometne. Pirmo nedēļu pavadījām mācību solā, labi ēdām, bija iespēja pastaigāties, paņemt pauzes. Slodze apmācībās pieauga pakāpeniski.

 Minēji, ka fiziskā slodze pieauga pakāpeniski. Filmā varēja redzēt, ka arī emocionālā spriedze pieaug. Kāpēc tā?

Tu tur esi citu cilvēku pakļautībā. Tu nevari atstāt izvietojumu bez atļaujas. Kopā ar visiem vienā laikā jāmostas, tāpat arī vienlaikus jāiet gulēt. Tev ir lielāka fiziskā slodze nekā ierasts. Jādomā vairāk, jo klāt nāk jaunas zināšanas. Tā slodze, ne vien fiziskā, bet arī garīgā, pamazām pieaug un rodas emocionālais kāpinājums. Tu esi svešā vidē, kurai ir jāpielāgojas. Jāmaina savi ieradumi un grafiks, turklāt ļoti īsā laika periodā. Organisms un prāts apjūk. Vienā brīdī viss vienkārši plūst pāri. Protams, neviens nevienu ar varu tur neturēja. Bet tas jau bija pašcieņas jautājums – ja atnāci, tad ir jāiztur līdz beigām.

Kas tevi motivēja izturēt līdz beigām, ja neņem vērā projektu?

Jā, mēs trīs bijām citādākā situācijā nekā pārējie. Papildus apmācību brīvajā laikā, kura mums teju vispār nebija, bija jāveido materiāls televīzijas projektam. Mums bija jārada saturs, un tā bija mūsu prioritāte. Te gan mēs bijām citā pasaulē, kurā par prioritāti kļuva armija. Sākotnēji bija grūti apvienot šīs abas lietas, visus pienākumus. Piemēram, tu skrien, pildi uzdevumu, bet tajā pašā laikā redzi emocijas, kuras būtu jānofilmē. Mums bija GoPro kameras, tāpēc paši daudz filmējām.

Ja abstrahējamies no dienesta, tad es piekritu rezervistu apmācībai, jo vēlējos sakārtot galvu. Vēlējos saprast, vai esmu uz pareizā dzīves ceļa, vai esmu savā vietā, vai esmu tur vajadzīgs, vai, iespējams, man dzīvē ir kaut kas absolūti jāmaina. Līdz dienestam manā galvā bija liels haoss, ar ko pats nevarēju tik galā. Man vajadzēja atslēgties no ārējās pasaules, no visiem cilvēkiem, kurus pazinu. Likās, ka rezervistu apmācībā būs labākā vieta, kur to saprast, jo tur tu nepiederi sev. Tur tu nedomā par savām problēmām, par ārējās pasaules problēmām, nedomā par to, kas tevi nomāc. Atliku ierasto ikdienu malā. Mans galvenais pienākums bija klausīt instruktoru rīkojumiem un neko nepazaudēt no izsniegtā ekipējuma. Mācoties Kājnieku skolā, es sāku skatīties uz sevi un savu dzīvi no cita skata punkta. Jāsaka, ka manas domas par sevi stipri mainījās. Sapratu, ka esmu tur, kur man ir jābūt, ka esmu uz pareizā ceļa. Tā bija mana galvenā motivācija pabeigt iesākto. Papildus es ieguvu zināšanas, kuras noder ne tikai militārajā jomā, bet arī ikdienā. Piemēram, es varu palīdzēt cilvēkiem nelaimes gadījumos. Jūtos vairāk novērtēts.

Minēji, ka galvenais pienākums bija nepazaudēt neko no ekipējuma. Tev apmācību laikā sanāca pazaudēt medicīnas somu. Kā tu uztvēri sodu sistēmu – kaut ko pazaudē, par to atbild visa tava komanda?

Es sāku apzināties, ka neesmu viens un, ka mana rīcība ietekmē visu komandu, ka par manām kļūdām atbild visa komanda, bet es esmu daļa no šīs komandas. Ne tikai armijā, bet arī civilajā dzīvē. Sapratu, ka varu daudz vairāk izdarīt, ja strādājam kā komanda un atbalstām viens otru. Manī radās lielāka atbildības sajūta pret apkārtējiem cilvēkiem. Šo mācību esmu pieņēmis arī savā civilajā darbā “Latvijas televīzijā”. Piemēram, ja operators kaut ko nenofilmē, tad to nevar pārmest tikai operatoram. Jūs abi  - gan operators, gan žurnālists – esat viena komanda. Jūs radāt vienu projektu un jums ir viens mērķis. Skatītājam absolūti neinteresē, kurā posmā un kurš būs pieļāvis kļūdu, jo par to ir atbildīga komanda. Tas ir gluži kā armijā. Atbildība un komandas darbs ir svarīgs jebkurā jomā un dzīves situācijā.

Kāpēc dienestā komandas darbs ir nozīmīgs?

Ko jaunu uzzināji par savām spējām?

Ka es varu! Pēc apmācībām kļuvu pašpārliecinātāks, spēju vairāk pastāvēt par sevi un savu viedokli. V airāk sāku novērtēt pats sevi. Mans raksturs kļuva stiprāks un mugurkauls stingrāks. Iemācījos tik asi nereaģēt uz kritiku. Tagad vairāk analizēju gan savu, gan arī citu cilvēku rīcību, nenosodot, bet cenšoties izprast. Šķiet, esmu kļuvis saprotošāks, pretimnākošāks un pašpārliecinātāks. Sapratu, ka vajag dzīvot pozitīvi.

Piekristu vēlreiz iziet rezervistu apmācību?

Jā. Kad pabeidzām apmācības, bija tāda skumja noskaņa. Viss. Rīt tu pamodīsies viens pats savā gultā. Bija nedaudz skumji, gribēju, lai apmācības būtu nedaudz garākas, gribēju izjust ilgāk tās emocijas, kādas valda tikai tur. Zinu, ka tādas nekur citur nesaņemšu.

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Rezervistu apmācība būtu jāapgūst ikvienam, kaut vai lai sakārtotu savas domas, iemācītos vērtīgas iemaņas, saprastu sevi un citus, lai galu galā kļūtu labāks cilvēks. Ikvienam ir jābūt gatavam aizstāvēt valsti un palīdzēt citiem – ne tikai kara apstākļos, bet dzīvē. Viens mēnesis, ko veltīt apmācībai – tas nav daudz! Tu neko nezaudē. Mēneša laikā es iepazinos ar cilvēkiem no visas Latvijas, ieguvu jaunus kontaktus, jaunas emocijas. To sajūtu pēc apmācībām nevar aprakstīt.

Kāpēc neturpini dienestu, piemēram, Zemessardzē?

Protams, man pietrūkst tās emocijas. Gribu uzvilkt formu un ar lepnumu to nēsāt, just, ka cilvēki domā - jā, šis cilvēks mūs aizsargā. Bet esmu atradis savu vietu televīzijā. Visu dzīvi esmu veltījis, lai tiktu tur, kur esmu. Es uz darbu eju ar prieku. Man tas patīk. Man ir iespēja izprast cilvēkus, izparast, ko viņi dara un kāpēc. Protams, būtu forši dienēt Zemessardzē, satikt līdzīgi domājošus cilvēkus. Bet es darbam veltu visu savu laiku. Kādam arī caur televīzijas ekrānu ir jāstāsta, kas notiek Latvijā un pasaulē. Es esmu ieguvis pieredzi, kura man bija ļoti vērtīga un nozīmē daudz. Ņemot vērā manu pieredzi bruņotajos spēkos, apkārtējo cilvēku interese pret mani ir mainījusies. Tagad viņi uzticas tai informācijai, ko es stāstu par dienestu, jo pats šo apmācību esmu izgājis. Man vairs nevar pārmest, ka runāju par to, ko neesmu piedzīvojis.

Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Rezerves karavīru apmācības kursa noslēgums – zvēresta došanas brīdis. Kādas sajūtas tevi pārņēma? Kā juties, apzinoties, ka esi kursu pabeidzis?

Zvēresta došanas dienas rītā mēs vēl nemācējām ne sinhroni soļot, ne dziedāt. Es domāju, ka instruktori, skatoties uz mums, domāja: “Kā tā var – mēnesi mācās, bet nemāk vienādi soļot un dziedāt?” Bet brīdī, kad gājām pie pieminekļa Siguldas kājnieku pulka kritušajiem karavīriem dot zvērestu, mums bija vienots solis, visām dziesmām zinājām vārdus un balsis bija vienādi nostādītas. Arī filmā var redzēt, ka stāja kļuvusi stalta un skatiens nosvērts. Es iekšēji sapratu, cik ļoti esmu mainījies, cik stabils esmu kļuvis savās emocijās, domās un stājā. Ejot dot zvērestu, viss noritēja ideāli, raiti un bez kļūdām. Mēs visi parādījām to spēku un pārliecību, kas mūsos bija radusies. Tā sajūta, kas bija, ejot plecu pie pleca ar saviem biedriem, bija neaprakstāma. Lai gan neesmu sentimentāls cilvēks, pat ļoti tālu no tā, bet, kad biju tur, himnu nevarēju padziedāt, jo emocijas ņēma virsroku.

Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

No malas varētu šķist, kas gan tur nozīmīgs. Bet, kad esi tur, saproti, kas ir piedzīvots, ka esi tajā noslēguma posmā un dod zvērestu. Apmācību laikā tik daudzas reizes pie sevis domāju, ka nevaru, bet es to izdarīju. Izjutu lielu lepnumu un gandarījumu, ka pārvarēju sevi. Manī arī tagad ir lepnums par to, ka esmu cilvēks, kurš varēs palīdzēt un aizsargāt. Mamma arī bija atbraukusi no Daugavpils, lai redzētu, kā dodu zvērestu. Redzot mammas acīs lepnumu un prieka asaras, jutu vēl lielāku gandarījumu