Rīgas Brāļu kapu memoriālajam ansamblim — 75
Pašā Latvijas galvaspilsētas sirdī atrodas viens no Eiropas sakrālās mākslas lielākajiem pieminekļiem — Rīgas Brāļu kapi. Radīti kā Pirmajā pasaules karā un Latvijas Republikas Atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru memoriālais ansamblis, Rīgas Brāļu kapi jau sen ir pārauguši savu sakrālās svētnīcas nozīmi un ir uzskatāmi par vienu no valsts neatkarības simboliem līdzās karogam, ģerbonim, Brīvības piemineklim.
Aizsākumi
Rīgas Brāļu kapi 20. gadsimta 30. gados mērķtiecīgi tika veidoti kā centrālā svētvieta jeb nekropole, kurā glabā par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņu,
akcentējot šeit apbedīto karavīru piederību pie pirmajām nacionālajām karaspēka vienībām — latviešu strēlnieku pulkiem Krievijas impērijas armijā Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Republikas armijā laikā, kad noritēja cīņas ar valsts neatkarības ienaidniekiem. Latvijas zemei un tautai sarežģītajos 20. gadsimta vēstures līkločos dažādie okupācijas režīmi, kuru varā atradās mūsu zeme, centās Rīgas Brāļu kapus un to simbolismu izmainīt pamatojoties uz savām ideoloģiskajām vajadzībām, mainot apbedījumu izvietojumu, noņemot kapos izvietotos simbolus vai to daļu un pievienojot savus ideoloģiskos simbolus.
1914. gada augustā Krievijas impērija bija iesaistījusies Pirmajā pasaules karā, un jau drīz kara vētras bija nonākušas līdz Latvijas teritorijai. 1915. gada vasarā Vācijas karaspēks bija ieņēmis Kurzemi un daļu Zemgales. Fronte atradās dažu desmitu kilometru attālumā no Zemgales. Šajā vasarā Krievijas valdība savā armijā atļāva dibināt latviešu nacionālās — latviešu strēlnieku — karaspēka vienības. Latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku aicinājumam «Pulcējaties zem latviešu karogiem!» atsaucās desmitiem tūkstošu brīvprātīgo. Rezultātā krievu armijas sastāvā bija izveidoti deviņi latviešu strēlnieku bataljoni (astoņi kaujas un viens rezerves bataljons). Daļa no šiem bataljoniem jau 1915. gada oktobrī Olaines apkārtnē un Tīreļpurvā piedzīvoja pirmās ugunskristības, bija arī pirmie kritušie. Šos trīs latviešu strēlniekus (J. Timmu, A. Stūri un J. Gavenasu) apglabāja Rīgas pilsētas valdes jau iepriekš izdalītajā karavīru apbedījumiem paredzētajā speciālajā teritorijā starp Meža kapiem un Vecāķu dzelzceļu, kas arī bija aizsākums tagadējiem Rīgas Brāļu kapiem. Šiem pirmajiem upuriem sekoja vēl daudzu citu Pirmā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku apbedīšana. 1916. un 1917. gadā kaujās kritušo skaits nemitīgi pieauga, tāpēc iepriekš ierādīto kapu teritoriju vairākkārt palielināja, līdz 1917. gada beigās tā ieguva pašreizējo ap 90 hektāru lielo platību. Rīgas Brāļu kapu pirmo iekārtojuma plānu pēc Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas lūguma bija izstrādājis toreizējais pilsētas dārzu direktors daiļdārznieks Andrejs Zeidaks. Kopumā Rīgas Brāļu kapos ir apbedīti 829 zināmi un 148 nezināmi Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku) karavīri.
Pirmā pasaules kara rezultātā beidza pastāvēt Krievijas impērija, un 1918. gada 18. novembrī Rīgā bija pasludināta Latvijas Republika. Jaunajai valstij savu neatkarību nācās izcīnīt ar ieročiem rokās. Latvijas Atbrīvošanas cīņu (1918—1920) laikā Rīgas Brāļu kapos apbedīts 871 nacionālās armijas karavīrs, kas krita kaujās pret Latvijas iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.
Pirmās brīvvalsts laikā
Pēc Atbrīvošanās cīņu beigām 1920. gada 10. martā pēc toreizēja Ministru prezidenta K. Ulmaņa ierosmes rūpes par Rīgas Brāļu kapiem pārņēma valsts. Nodibinātās Brāļu kapu komitejas uzdevums bija vēsturisko kauju vietu un apbedījumu apzināšana un sakārtošana. Jau tolaik bija nodoms šo kritušo karavīru atdusas vietu Rīgā izveidot par liela mēroga memoriālo ansambli. 1920. gadu sākumā tika sarīkoti vairāki konkursi Rīgas Brāļu kapu iekārtošanai. 1923. gadā Brāļu kapu komitejas valde pieņēma lēmumu, ka pie kapu ansambļa izveides ir jāstrādā tēlniekam Kārlim Zālem, ievērojot daiļdārznieka A. Zeidaka izstrādāto kapu plānojumu. Rīgas Brāļu kapu arhitektūras elementu projektēšanai bija piesaistīti arī arhitekti Pēteris Feders un Aleksandrs Birzenieks.
Rīgas Brāļu kapu ansambli būvēja no 1924. gada līdz 1936. gadam, kad tas ieguva mūsdienās pazīstamo izskatu. Pēc autoru ieceres, ieejot kapos, apmeklētājs veic svētceļojumam līdzīgu gājienu, skatot virkni dziļi simbolisku ainavisku un alegorisku tēlniecības objektu. Izejot cauri vārtiem, kapu viesis nonāk 200 m garā liepu alejā. Liepu simbolika liek domāt par sievieti — māti, līgavu, māsu, kas gaida un cieš klusējot. Liepu alejas galā atrodas mūžīgās uguns altāris, ko ieskauj ozoli, kas simbolizē vīru spēku. Aiz altāra izveidota atbalsta siena, aiz kuras atrodas plašs kapulauks ar rindās izvietotiem apbedījumiem ar smilšakmens plāksnītēm, kurās iekalts katra apbedītā varoņa vārds, uzvārds, dienesta pakāpe, dzimšanas un miršanas datums vai uzraksts «Nezināms». Ansambli noslēdz 6 metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturiskajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus — Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz 9 metrus augsta sienas masīva paceļas monumentāla figūra «Māte Latvija», kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Memoriāla veidošanā izmantots galvenokārt Allažu šūnakmens, taču lietots arī smilšakmens, plienakmens un Itālijas travertīns. Lai arī valdība Rīgas Brāļu kapu izveidei un iekārtošanai piešķīra naudas līdzekļus, tomēr galvenais finansējuma avots šo darbu veikšanai bija ziedojumi. Kopā lēšot, var uzskatīt, ka Rīgas Brāļu kapu iekārtošanas un izbūves darbi ir izmaksājuši ap diviem miljoniem latu.
1924. gada 18. novembrī svinīgā ceremonijā tika likts Rīgas Brāļu kapu izbūves pamatakmens.
Arhitektoniskos darbus vadīja P. Feders. Mirstošo jātnieku pirmo grupu atklāja 1927. gada 20. novembrī, otro — 1928. gada 2. septembrī. Mātes tēlu atklāja 1929. gada 13. oktobrī. 1930. gadā sākās vārtu izbūve, vēlāk tika veidotas četras karavīru figūras ar vairogiem — četru novadu heraldiskie tēli, 1936. gadā noslēdzošajā sienā iekala Latvijas pilsētu un 19 apriņķu ģerboņus. Tieši pirms 75 gadiem — 1936. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, klātesot Valsts prezidentam un valdībai, Rīgas Brāļu kapus svinīgi iesvētīja.
Laikā līdz padomju okupācijas sākumam (1940. gada vasarā) Rīgas Brāļu kapos apbedīšanas kārtību noteica Brāļu kapu komitejas valdes 1928. gadā pieņemtie noteikumi par apbedīšanu šajos kapos, kuri noteica, ka tādas tiesības bija visiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, visiem virsniekiem, kuri piedalījušies Latvijas Atbrīvošanas karā (1918—1920) un Pirmā pasaules kara strēlnieku pulkos, visiem instruktoriem, kuri piedalījušies Latvijas Atbrīvošanas karā vai latviešu strēlnieku pulkos un miršanas dienā sastāv reālā aktīvā dienestā (pēdējais punkts — pieņemts kā noteikumu papildinājums 1939. gadā). Katram apbedījuma gadījumam bija nepieciešama kara ministra un Brāļu kapu komitejas priekšsēdētāja atļauja.
Pa kreisi no Rīgas Brāļu kapu centrālā laukuma, blakus Varoņu ielai, no kuras kapos ieved pa Strēlnieku vārtiem, izveidoja apbedījuma vietu tiem bijušajiem strēlniekiem un viņu ģimenes locekļiem, kuriem nebija tiesību tikt apbedītiem centrālajā laukumā. Šajā Strēlnieku nodalījumā pirmais apbedījums bija 1932. gadā. Līdz 1940. gada jūlijam šeit veikti 93 apbedījumi. Apbedījumus šajā nodalījumā veica pēc Veco latviešu strēlnieku biedrības ierosinājuma.
Okupāciju mijas gadi
1940. gada jūnijā Padomju Savienības veiktās okupācijas rezultātā Latvijas Republika zaudēja savu valstisko neatkarību. Kaut gan pārējā Latvijas teritorijā pirmajā padomju okupācijas gadā tika nojaukti vairāki pieminekļi, kas bija saistīti ar Latvijas atbrīvošanas karu, Rīgas Brāļu kapu memoriālā ar Latvijas Republikas valstiskumu saistītā simbolika tika saglabāta. Tam bija nepieciešams par gadu ilgāks laiks. Brāļu kapu komitejas darbība tika pārtraukta, tomēr arī pēc 1940. gada jūnija apbedīja gan centrālajā kapulaukā, gan Veco latviešu strēlnieku nodalījumā, pamatā ievērojot jau minētos noteikumus par apbedīšanas kārtību.
Arī padomju okupācijas režīmu nomainījušais nacistiskais okupācijas režīms savos valdīšanas gados (1941—1944), ievērojot zināmu toleranci, neiebilda, ka tiek turpināti apbedījumi centrālajā kapulaukā un Veco latviešu strēlnieku nodalījumā, par apbedījamām personām ļaujot lemt Latvijas teritorijas pašpārvaldei. Darbību atjaunoja Veco latviešu strēlnieku biedrība un Brāļu kapu komiteja, kas apvienojās ar Lielinieku upuru kapu komiteju. 1943. gadā tika papildināti noteikumi par apbedīšanas kārtību Rīgas Brāļu kapos. Saglabājās ar Latvijas Republikas valstiskumu saistītā simbolika un tradicionālā simbolika uz kapa plāksnītēm.
1944. gada oktobrī Rīgā nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu atkal nomainīja padomju okupācija. Rīgas Brāļu kapi no jauna tika pakļauti ideoloģiskajai transformācijai. Jebkuras ar jauno varu nesankcionētas aktivitātes Rīgas Brāļu kapos tika aizliegtas. Izņemot atsevišķus gadījumus, līdz 1958. gadam apbedījumi Rīgas Brāļu kapos netiek veikti. Ir ziņas, ka šajā laikā padomju varas iestādes plānoja pārveidot Rīgas Brāļu kapus par «darbaļaužu atpūtas parku», līdzīgi kā tas bija noticis ar Lielajiem kapiem Rīgā. Šajā laikā daudzviet Latvijā padomju vara likvidēja ļoti daudzus ar valsts neatkarību un Atbrīvošanas cīņām saistītos pieminekļus un piemiņas vietas. Rīgas Brāļu kapu ansambli padomju vara saudzēja, tiesa, nācās ciest atsevišķiem, padomju ideoloģijai nepieņemamiem simboliem.
Vienas no pirmajām pārmaiņām skāra ieejas vārtus. Tajos sākotnēji iekalto Latvijas Republikas ģerboni un divus krustus 1959. gadā nokala. Tā vietā tika iekalts ozollapu vainags, pārkalti tika arī gada skaitļi no «1915—1920» uz «1915—1945». Aizmūrēja reljefo krusta zīmi Mātes Latvijas pieminekļa pakājē, ko līdz tam svinīgos brīžos mēdza aizklāt ar Latvijas PSR karogu.
1958. gadā apstiprināja jauno Rīgas Brāļu kapu nolikumu, kas paredzēja, ka šeit turpmāk apglabājami tikai cīņā par padomju varu kritušie un komunistiskās partijas funkcionāri. Brāļu kapu sākotnēja idejiskā iecere līdz ar to bija pilnībā degradēta.
Padomju vara nepārtrauca uzlūkot Rīgas Brāļu kapus kā padomju ideoloģijai nepieņemamu objektu. Jebkuru pulcēšanos šajā vietā varēja iztulkot kā vēršanos pret pastāvošo iekārtu, tāpēc pulcēties Rīgas Brāļu kapos vienkārši bija aizliegts, tāpat kā degt svecītes un likt ziedus pie «nepareizajiem» apbedījumiem. Lai arī vārdos padomju vara atzina Rīgas Brāļu kapu memoriālā kompleksa lielo kultūrvēsturisko nozīmi, tomēr realitātē līdz neatkarības atjaunošanai notika kapu vides degradācija. Padomju varas mērķis bija ― likt tautai aizmirst šo Latvijas brīvībai nozīmīgo vietu. Tomēr brīvvalstij nozīmīgajos datumos šeit parādījās svecītes, ziedi pie Mātes Latvijas, cilvēki slepus nāca godināt varoņus, par kuriem bija lasījuši aizliegtās grāmatās.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas
1991.—1994. gadā sākās arī nacionālās identitātes simbolu atjaunošana Rīgas Brāļu kapos. 1994. gadā tika izveidots Rīgas pilsētas pašvaldības uzņēmums «Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu pārvalde», kuru 2004. gadā reorganizēja par Rīgas pašvaldības aģentūru «Rīgas pieminekļu aģentūra». Aģentūras galvenais uzdevums — uzturēt un saglabāt Rīgā esošos vēsturiskos pieminekļus. Brīvības piemineklis un Rīgas Brāļu kapi ir noteikti par aģentūras darba prioritāti. Šobrīd ir atjaunoti padomju varas gados iznīcinātie nacionālo neatkarību simbolizējošie arhitektūras un interjera elementi, arī Latvijas valsts ģerbonis pie ieejas, veikti labiekārtošanas darbi pašos kapos.
Vēl pirms neatkarības atjaunošanas, Trešās atmodas un «dziesmotās revolūcijas» laikā, cilvēki devās uz Rīgas Brāļu kapiem ne tikai godināt par valsts neatkarību kritušos Latvijas karavīrus, bet arī parādīt savu nacionālo stāju un apliecināt cieņu Latvijas neatkarības idejai.
Atjaunojot nacionālo ne-atkarību, tagad Rīgas Brāļu kapi bez sakrālas nozīmes memoriālā ansambļa ieguvuši arī ar oficiālo valsts protokolu saistīta objekta statusu. Valsts svētku un atceres dienās Rīgas Brāļu kapus apmeklē oficiālas valsts amatpersonu delegācijas, valsts viesu oficiālās delegācijas un Latvijā akreditētais diplomātiskais korpuss. Tāpat savām ceremoniālajām vajadzībām Rīgas Brāļu kapus izmanto arī dažādas Latvijas valsts institūcijas, sevišķi tas sakāms par Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Rīgas Brāļu kapos piemiņas pasākumus rīko arī dažādas sabiedriskās organizācijas.
Juris Ciganovs,
Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.