Krievijas ievērojamie zaudējumi Ukrainā tomēr neiezīmē tanku karadarbības beigas par spīti dažu militāro ekspertu uzskatam, ka mūsdienu kaujas laukā, kur dominē elektroniskā karadarbība un droni, tanku izmantošanai nu ir pienācis noriets.
Tā, piemēram, ASV Jūras spēku 2. jūras divīzijas komandieris ģenerālmajors Fransis L. Donovans šī gada janvārī izdevumam “The Washington Post” retoriski jautāja – “Kāpēc gan lai kāds gribētu tanku, ja tanku var iznīcināt ar drona raidītu munīciju?
Taču Krievijas ievērojamie zaudējumi, kopš tā uzsāka pilna apmēra karu Ukrainā, tomēr neliek domāt, ka tanku izmantošana karadarbībā drīzumā paliks pagātnē.
Jau ziņots, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir nosodījis Vāciju par to, ka ā nepalīdz apgādāt Ukrainu ar tankiem, nesenā intervijā Vācijas laikrakstam “Bild” uzsverot: “Mums tanki nozīmē to, ka varam glābt vairāk cilvēku dzīvību. Bruņota kaujas tehnika ir jautājums par izdzīvošanu, par mūsu karavīru izdzīvošanu.”
Jau vairāk nekā 100 gadus armijas visā pasaulē karadarbībā plaši izmantojušas tankus, lai izsistos caur pretinieka aizsardzības pozīcijām un iznīcinātu ienaidnieka formējumus.
Otrā pasaules kara laikā Padomju Savienība izmantoja tankus, lai iznīcinātu vācu frontes līniju un izolētu karaspēku. Kopš tā laika tanki spēlējuši nozīmīgu lomu arī Izraēlas 1967. un 1973. gada karā, kā arī ASV militārajās operācijās Kuveitā un vēlāk arī Irākā. Līdz ar top var teikt, ka tanks ir mūsdienu militārā aprīkojuma mugurkauls, kas gadu desmitiem veiksmīgi sevi parādījis kaujas laukā.
Kā norāda ASV domnīcas “RAND Corporation” aizsardzības politikas pētnieks atvaļināts Jūras spēku pulkvedis Dž.D. Viljamss, kad Krievija šī gada sākumā uzsāka pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai, tā atmetusi tradicionālo tanku doktrīnu un taktiku. Piemēram, kad tanki tiek nosūtīti kaujā, lai gūtu pārspēku pār ienaidnieka prettanku ieročiem, tiem ir nepieciešams kājnieku un artilērijas vienību atbalsts.
Viņaprāt, krievi, visticamāk, negaidīja Ukrainas armijas un visas tautas sīvo pretestību, ar kādu viņi saskārās. Turklāt arī Ukrainas reljefs apgrūtināja pretinieka virzību uz priekšu. Šie un citi faktori veicinājuši Krievijas zaudējumus, kuru vidū esot arī vismaz 1000 tanku.
Protams, tehnikas zaudējumi ir arī Ukrainas pusē, taču ukraiņi daļu cietušās tehnikas nomainījuši, pateicoties citu valstu militārajai palīdzībai, kā arī izmantojot tos tankus, ko krievu karavīri pametuši, bēgot no pretuzbrukuma.
Lai cik arī būtu skarbas šī kara Ukrainā mācības, tas ir atkārtoti pierādījis, ka tankiem ir nākotne kaujas laukā.
Lai gūtu labāku novērtējumu, būtu jāanalizē, kā tanki tiek projektēti mūsdienu prettanku raķešu un citu modernu aizsardzības ieroču laikmetā. Piemēram, ASV armijas vienība Eiropā nesen izvietoja Izraēlā ražoto “Trophy” aktīvās aizsardzības sistēmu, kas tiek būvēta, lai pārtvertu un iznīcinātu prettanku raķetes.
“Tanku dizains kopš Otrā pasaules kara beigām bijis virzīts uz to, lai tanki kļūtu lielāki, sarežģītāki, dārgāki, Un ikreiz, kad notiek prettanku ieroču evolūcija, atbilde ir tankam pielikt vēl kaut ko klāt. Šķiet, ka izmaksas un ieguvums – relatīvās izmaksas, kas rodas, sakaujot tanku, salīdzinot ar to, ko maksā pats tanks, – ir pret tanku,” saka eksperts.
Savukārt cits ASV domnīcas “RAND” eksperts, atvaļināts ASV armijas pulkvedis Deivids Džonsons ir argumentējis, ka karadarbību tagad, līdzīgi kā Pirmajā pasaules karā “tranšeju karadarbības” laikā, atkal definē aizsardzības ieroči un nocietinājumi.
“Taču, lai gūtu uzvaru kaujā, joprojām ir nepieciešama sava veida mobils ugunsmūris, kas īstajā brīdī sniegs izšķirošus rezultātus. Jautājums ir šāds: vai tanks to spēs paveikt arī turpmāk? Vai tam ir alternatīvas?” jautā Dž.D. Viljamss.
Piemērs ir nesenais Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahu, kur “tika izmantota visuresošā novērošanas spēja apvienojumā ar spietojošām bezpilota sistēmām, kas deva daudz triecienu bruņtehnikai uz zemes”.
Tomēr jau iepriekš bruņotajai karadarbībai nācies pielāgoties jaunajām tehnoloģijām, kā tas bija, piemēram, 1973. gada Jom-Kipura karā Tuvajos Austrumos starp Izraēlu un Ēģiptes, Sīrijas savienību. Toreiz Izraēlas tanki izrādījās neaizsargāti pret Ēģiptes prettanku raķetēm, paziņoja atvaļinātā armija.
Kā norāda ASV armijas apmācības un doktrīnu pavēlniecības pārstāvis sadarbībai ar presi majors Endrjū Haršbargers (Andrew Harshbarger), ASV armijas bruņu skola pašlaik palīdz testēt un pārbaudīt, kā tanki spēj izturēt ienaidnieka elektromagnētiskos, dronu un kiberuzbrukumus. Skola izstrādājusi arī stratēģiju, kā armijas bruņotās vienības var uzlabot tanku uzbrukuma letālo jaudu un izdzīvotspēju liela mēroga kaujas operācijās.
Galu galā viena no galvenajām mācībām no Ukrainas kara ir ne tikai, ka tanks nebūt nav miris, bet arī ar tas, ka tam nepieciešama daudz lielāka aizsardzība, lai izdzīvotu mūsdienu karā. Tā kā ne vienmēr var prognozēt, kādi tieši izskatīsies nākotnes prettanku ieroči, tad līdz galam arī nav skaidrs, kāds varētu būt neuzvarams nākotnes tanks.