Pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi «Stinger»

Nedaudz atskatoties «Stinger» tapšanas vēsturē, svarīgi minēt ASV programmu ASDP (Advanced Seeker Development Program), kura tika uzsākta pērnā gadsimta sešdesmito gadu beigās un kuru realizēja kompānija «General Dinamics». Atbilstoši programmai pie perspektīvā PZRK izstrādes «General Dinamics» ķērās 1972. gadā, lai radītu aizvietotāju novecojušajam PZRK «Redeye» (FIM-43). 1980. gadā tika pabeigti perspektīvā ieroča izmēģinājumi, bet 1981. gadā — uzsākta tā sērijveida ražošana un piegāde ASV un Eiropas valstu bruņotajiem spēkiem. Līdz mūsdienām ASV kompānijā «Raytheon» ir izstrādātas un tiek ražotas trīs «Stinger» modifikācijas, proti, bāzes modelis, «Stinger POST» (Passive Optical Seeket Technology) un «Stinger RPM» (Reprogrammable Micro Processor). Šie modeļi atšķiras tikai pēc dažādiem šaušanai izmantojamiem raķešu uzvades galviņu tipiem.

PZRK «Stinger» karadarbībā ir izmantots ne tikai Folklendu salu karā, bet arī Afganistānā (pret PSRS spēkiem), Dienvidslāvijas reģiona konfliktos un citur. Lai gan izgudrots pirms vairāk nekā 40 gadiem, «Stinger» joprojām saglabājis savu aktualitāti, jo mūsdienu karadarbībai raksturīga augsta militāro vienību mobilitāte. Pēdējās aplēses liecina, ka līdz šai dienai kompānijā «Raytheon» un citās firmās (pēc licences) jau saražoti aptuveni 70 000 kompleksu «Stinger» dažādās modifikācijās. «Stinger» efektivitāti turpina atzīt daudzas pasaules valstis, iekļaujot to savā apbruņojumā. Skaitliski visvairāk šo kompleksu apbruņojumā ir iekļāvušas ASV, Lielbritānija un Vācija, taču «Stinger» izmanto arī Dānijas, Norvēģijas, Itālijas, Grieķijas, Spānijas, Slovēnijas, Nīderlandes, Turcijas, Horvātijas, Lietuvas, Somijas, Šveices un citās armijās.

Visiem PZRK, arī «Stinger», ir raksturīga ļoti augsta mobilitāte, kas nozīmē vieglu transportēšanu, kā arī ļoti ātru pāreju no pārgājiena stāvokļa uz pilnu kaujas gatavību un atpakaļ uz pārgājiena stāvokli. Tādējādi visiem PZRK ir augsts manevrētspējas rādītājs, proti, šādu ieroču apkalpēm (komandieris un strēlnieks operators) nepieciešams ļoti īss laiks, lai izdarītu arvien jaunus šāvienus jau no citām pozīcijām.  Kompānijā «Raytheon Missile Systems» tiek ražoti kompleksi «Stinger» un tiem paredzētās dažādos gados izstrādātās arvien modernākās raķetes (FIM-92A, B, C, D, FIM-92E Block I, FIM-92E Block — II, F un G). FIM-92A ir ražošanā pati pirmā vienpakāpes cietās degvielas raķete, kuras galviņa strādā (meklē un pavada mērķus) infrasarkanajā staru diapazonā. Raķeti palaiž ar starta paātrinātāja palīdzību, bet raķetes lidojuma dzinējs ieslēdzas dažas sekundes vēlāk, lai šaušanas laikā apkalpe būtu drošībā. Jaunākas raķetes FIM-92B galviņa strādā gan infrasarkanajā, gan ultravioletajā staru diapazonā.

Savukārt raķetes FIM-92C ir nokomplektētas ar pārprogrammējamu mikro¬procesoru, kas ļauj adaptēt raķetes mērķēšanas sistēmu tā, lai pielāgotos uzdotajam mērķim un visefektīvāk pārvarētu šaušanas traucējumus. FIM-92E Block I, kas ir vienas no jaunākajām raķetēm, ir apgādātas ar divu diapazonu traucējumu aizsardzības kaujas galviņu (rozetes tipa), bet FIM-92E Block II — ir nokomplektēta ar pilna rakursa termovizoro kaujas galviņu, kuras optiskās sistēmas fokusa plaknē atrodas infrasarkano detektoru matrica.

PZRK «Stinger» bāzes modelis sastāv no palaišanas iekārtas (konteinera), optiskā tēmēkļa, palaišanas mehānisma, mērķu identificēšanas jeb šķirošanas aparatūras (IFF — friend or foe system) un vadāmās zenītraķetes. Palaišanas iekārta ir hermētiska stikla šķiedras caurule, kas pildīta ar inerto gāzi, un tajā glabājas zenītraķete. Caurules ārpusē ir tēmēšanas ierīce raķetes šaušanas sagatavošanai un palaišanas mehānisms.

Palaišanas mehānisms ietver elektrisko barošanas bloku, dzesēšanas balonu, komutācijas ierīci komandu un signālu pārraidīšanai un indikatora iekārtu. Atpazīšanas ierīce ietver antenu, elektronisko uztveršanas un pārraidīšanas bloku, blokshēmas, skaitļošanas ierīci un barošanas avotu.

PZRK «Stinger» pēc saviem taktiskajiem parametriem ir efektīvs bataljona — rotas līmeņa apakšvienību pretgaisa aizsardzības ierocis cīņai pret zemu lidojošām lidmašīnām, helikopteriem un spārnotajām raķetēm. PZRK «Stinger» tehniskie rādītāji: PZRK garums: 1520 mm, raķetes FIM-92 garums: 1520 mm, ieroča kalibrs: 70 mm, PZRK masa kopā ar raķeti un palaišanas rokturi: 15,2 kg, raķetes FIM-92 kopējā masa: 10,1 kg, raķetes FIM-92 kaujas daļas masa: 3 kg, raķetes FIM-92 lidojuma maksimālais ātrums: 755 m/s, PZRK darbības rādiuss: no 4000 līdz 8000 m (tikai jaunākie modeļi), PZRK darbības augstums: no 180 līdz 3800m.

«Stinger» raķetes ir pielāgotas arī izmantošanai no gaisa platformām (tips: ATAS: Air-to-Air Stinger), piemēram, helikopteriem «AH-64 Apache», kā arī no tuvā darbības rādiusa pretgaisa pašgājējsistēmām, piemēram, «M1097 Avenger». 

2017. gada aprīlī ASV notika pirmais «Stinger» raķešu izmēģinājums pret mazgabarīta mērķiem — bezpilota lidaparātiem (BPL). No tuvā darbības rādiusa zenītraķešu kompleksa «M1097 Avenger» uz HMMWV bāzes ar «Stinger» raķeti tika notriekti divi mērķi — viens BPL «MQM-170C Outlaw» un otrs mazāks BPL. Tā kā BPL izdala ļoti niecīgu siltum¬starojumu, izmēģinājumam tika izmantota nevis raķete ar tiešās iedarbības kaujas galviņu (kā lidaparātu iznīcināšanai), bet gan raķete ar kompānijas «Raytheon» izstrādāto jaunāko bezkontakta spridzekli (proximity fuze), kas ļauj raķeti detonēt izraudzītā mērķa tiešā tuvumā, radot iznīcinošu šķembu mākoni. Izmēģinājums pierādīja «Stinger» raķešu spējas cīnīties arī pret ļoti maziem BPL (masa variējas starp 2—20 kg). Šādi BPL mūsdienās kaujas laukā arvien biežāk veic izlūkošanu vai nes kaujas lādiņu, radot ievērojamus draudus draudzīgajiem spēkiem. Relatīvi negatīvs aspekts «Stinger» izmantošanai cīņā pret BPL ir potenciālā mērķa un munīcijas izmaksu nesamērīgums. Piemēram, ja ar 40 000 dolāru vērtu raķeti tiek notriekts vien dažus tūkstošus vērts izlūkošanas lidaparāts. Taču, no otras puses — šāds salīdzinoši lēts lidaparāts var radīt milzīgus dzīvā spēka vai kaujas tehnikas zaudējumus, ja tas veiksmīgi nogādās izlūkošanas datus pretiniekam. 

Lai arī šaušanas apmācība ir relatīvi vienkārša, tomēr bez tās nevar iztikt, un regulāri apkalpju treniņi uzlabo šaušanas precizitātes rādītājus. Mūsdienās izmanto vairākas metodes PZRK «Stinger» apkal¬pju apmācībai. Pirmkārt, organizē reālu kaujas šaušanu ar kaujas raķetēm uz lidojošiem distances vadības mērķu imitatoriem, kas pēc gabarītiem līdzinās pilotējama lidaparāta izmēriem. Otrkārt, «Stinger» raķešu ražotājs «Raytheon» piedāvā lētāku apmācības risinājumu — apmācības lādiņus jeb raķetes — imitatorus, kas ir daudz lētāki par kaujas raķetēm.

Šī lētākā apmācības metode ļauj pilnveidot praktiskās šaušanas iemaņas un īpatnības, lai gan mērķa fiziskās notriekšanas fakts izpaliek.

Trešā, vismodernākā apkalpju apmācības metode ir virtuālais simulators — IMTS (Improved Moving Target Simulator). IMTS ir tehniskā ziņā būtiski uzlabota versija salīdzinājumā ar priekšgājēju — virtuālo pretgaisa aizsardzības speciālistu apmācības kupolveida trenažieri «Joint Fires». Tirgū ir pieejami arī citu firmu mazāki un lētāki trenažieri.

Vienkāršotā veidā IMTS dēvē par «Stinger» kupolu, jo apmācība notiek lielā telpā ar kupolveida ekrānu. Gaisa telpas un lidojošo objektu attēlus uz kupolveida ekrāna veido ar 84 projektoriem, uz kuriem informācija tiek raidīta no septiņiem datoriem. Programmatūra nodrošina gandrīz 100 dažādu izmēru realitātē eksistējošu lidaparātu pārvietošanās simulāciju. Turklāt IMTS var ar augstu precizitāti modelēt ne tikai dažādus meteoroloģisko ap¬stākļu scenārijus, bet variēt arī diennakts gaišo un tumšo periodu. Trenažierī vienlaikus var mācīties četri operatori, un 72 stundu standarta apmācības kursā karavīri izmanto bezvadu «Stinger» MANPADS. IMTS var izmantot gan iesācēju apmācībai, gan arī profesionālu pretgaisa aizsardzības apkalpju trenēšanai, modelējot ļoti intensīvus un sarežģītus kaujas lauka apstākļus.  

Pateicoties IMTS tehnoloģiskajiem risinājumiem, apmācības noslēgumā PZRK «Stinger» operators ir spējīgs daudz labāk vizuāli identificēt lidaparātus pēc principa «savs — svešais» un daudz īsākā laikā pieņemt lēmumu par pretinieka mērķa iznīcināšanu. Lielākais izaicinājums lidaparātu praktiskajā identifikācijā ir tas, ka reālajā dzīvē tie tuvojas operatora atrašanās vietai (šaušanas pozīcijai) visdažādākajos leņķos. IMTS imitē visus iespējamos lidaparātu pārvietošanās scenārijus, tajā skaitā tuvošanos vai attālināšanos, ļaujot operatoriem pilnveidot vizuālās izšķirtspējas.

No vienas puses, IMTS virtuālās apmācības priekšrocības nespēj nodrošināt nedz apmācība ar kaujas šaušanu, nedz arī apmācība ar raķetēm — imitatoriem. Taču pretgaisa aizsardzības jomas eksperti norāda, ka PZRK jauno apkalpju apmācībai un pieredzējušo apkalpju kvalifikācijas uzturēšanai nekas nevar būt labāks par «Stinger» reālu kaujas šaušanu poligonā. Šo strīdu, iespējams, varētu izšķirt kompromisa risinājums, proti, visaugstākajā līmenī «Stinger» operatorus varētu apmācīt, kombinējot visas trīs apmācības metodes.