Jau kopš 2014. gada somu žurnāliste Jesika Aro uzskatāma par vienu no aktīvākajām un ievērojamākajām Krievijas informatīvā kara metožu pētniecēm pasaulē. Viņas grāmata “Putina troļļi. Patiesi stāsti no Krievijas informācijas kara frontēm”, kas pirmoreiz iznākusi 2019. gadā un tulkota jau 15 valodās visā pasaulē, nupat sagaidījusi arī tulkojumu latviešu valodā izdevniecības “Pētergailis” paspārnē. “Sargs.lv” bija iespēja tikties ar Jesiku Aro Somijas vēstniecībā Latvijā, kur noritēja viņas grāmatas prezentācija.
Kad viņa pievērsusies interneta “troļļu” pētniecībai, Jesika Aro kā žurnāliste strādāja Somijas raidorganizācijā “YLE” un pamatā veidoja ziņas tiešsaistes mediju platformai. Viņa rūpīgi sekojusi līdzi notikumiem Ukrainā, īpaši, kad Krievija uzsāka savu slepeno militāro kampaņu pret Ukrainu, izmantojot kaujiniekus bez atpazīšanas zīmēm, un mēģinājusi to visu atspoguļot Somijas auditorijai. Vēlāk lielu nozīmi ieguva viņas atklājumi par Krievijas “troļļu fermu” tiešu iesaisti ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā, lai ietekmētu amerikāņus nostāties Donalda Trampa agresīvās politikas pusē.
“Tas bija sarežģīti, jo pat ziņu aģentūras, uz kuru informāciju mēs paļāvāmies, nevarēja skaidri pateikt, vai tie ir Krievijas izlūkdienestu darbinieki un armijas karavīri, kas bloķēja Ukrainas pilsētas un administrācijas ēkas. Jo viņi visi apgalvoja, ka ir prokrieviski separātisti,” atminas Jesika Aro. “Tāpat es novēroju arī lielu dezinformācijas un konspirācijas teoriju pieplūdumu tiešsaistē, kas bija vērsta pret Ukrainu – gan Somijā, gan starptautiskajā informācijas telpā.” Tādējādi viņas interešu sfērā pastiprināti nonāca Krievijas informatīvais karš un ekstrēmisms.
Jesika Aro pati ir dzīvojusi Krievijā, studējusi tur apmaiņas programmā un pētījusi Vladimira Putina radīto sistēmu no iekšpuses. Tas bijis 2005./2006. gadā, kad V. Putina vara tikai pieņēmās spēkā un tika noslepkavota pētnieciskā žurnāliste Anna Poļitkovska, līdz ar to Krievija viņai neesot bijusi sveša.
Sākotnēji viņa uzsākusi pūļa pētījumus turpat dzimtenē, vēršoties pie Somijas iedzīvotājiem, lai noteiktu, vai viņi spēj atšķirt Krievijas interneta “troļļus” no īstiem cilvēkiem. “Man pat bija jāizdomā jauns termins “Krievijas trollis”, jo somu valodā nebija šāda jēdziena,” ar smaidu stāsta Jesika Aro. “Mana izmeklēšana aizveda līdz reālai “troļļu fermai” Sanktpēterburgā, Krievijā. Pētniecību uzsāku 2014. gada septembrī, bet uz Sanktpēterburgu devos jau 2015. gada februārī.”
Somijas pētniekiem bijusi ļoti laba kontaktpersona Krievijā, kas iepriekš jau bija pētījusi konkrēto “troļļu fermu”. Tur izdevies atrast sludinājumus, kuros meklēja cilvēkus darbam šajā “fermā”, un sazināties ar rekrutētājiem.
Izpētes gaitā Jesika tikās ar krievu žurnālistiem, kuri bija iefiltrējušies “fermā”, un tikmēr pilnībā nejauši ļoti svarīgu informāciju sniedzis “fermas” apsargs, kurš centies žurnālistus aizbiedēt un paziņojis, ka viņi ielauzušies valsts iestādes teritorijā. “Tā, protams, bija slepena informācija, un mēs esam ļoti pateicīgi viņam par tās sniegšanu. Tā mēs uzzinājām, ka šī iestāde atrodas tiešā prezidenta administrācijas pārraudzībā,” norāda pētniece.
Viņa ātri sapratusi, ka konkrētā ferma ir tikai viens gadījums visā plašajā Krievijas īstenotajā informācijas kara tīklā. Šķita, ka tā ir paredzēta uzmanības novēršanai, lai Rietumu žurnālistus novirzītu no pārējām šāda tipa “fermām” – “lūdzu, Rietumu žurnālisti, pievērsiet savu uzmanību šeit, kamēr mēs nodarbinām vēl simtiem šādu fermu citur pasaulē”.
Kad Jesika Aro uzsāka publikāciju sēriju ar nolūku atmaskot “Putina troļļus”, pret viņu tika izvērsta vērienīga un ļoti nesaudzīga nomelnošanas un pazemošanas kampaņa, bet, lai izbēgtu no fiziska apdraudējuma, ko žurnālistei nepārtraukti solīja interneta vidē, viņa pat aizbrauca no Somijas uz diviem gadiem. Ar viņu personiski tolaik centās sazināties cilvēks, kurš cieši sadarbojās ar Krievijas Stratēģisko pētījumu institūtu – vienu no Kremļa “paspārnē” esošajām organizācijām, kas izstrādājusi 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu operāciju un kuras vadītājus nozīmējot Vladimirs Putins personīgi.
“Viņš centās ar mani sazināties pusotra gada garumā, vienlaikus nepārtraukti ņirgājoties par mani dažādās tīmekļa platformās, kā arī izspiegojot manu privāto dzīvi. Kremļa propagandisti mani ir attēlojuši kā narkomāni un narkotirgotāju, kā NATO propagandisti un garīgi slimu cilvēku, kas izgudrojis visu šo mītu par krievu “troļļiem”,” šodien jau ar smaidu sejā stāsta Kremļa propagandistu un fanātiķu vajātā žurnāliste.
Jesika vērš uzmanību – šodien mēs apzināmies, ka mums ir darīšana ar troļļu centriem, kas tiek aktivizēti šādos ārkārtas gadījumos un darbojas īpaši agresīvi, dažādās vidēs un valodās, taču patiesībā tas viss Somijā un citās valstīs ir darbojies krietni ilgāku laiku. Piemēram, Krievijas sponsorētie propagandisti izveido vietējās viltus ziņu vietnes, kas ārēji rada leģitīma medija iespaidu, un tur publicē tulkotus “Russia Today” vai “Sputnik” materiālus. “Šādas vietnes pēdējo gadu laikā rodas gluži kā sēnes pēc lietus,” pauž žurnāliste.
Uz vaicājumu, kā Krievijas propaganda ir mainījusies gada laikā kopš noziedzīgā iebrukuma Ukrainā, viņa pauž, ka tā ir kļuvusi daudz agresīvāka un burtiski piesātināta ar vardarbību. Tagad pat valsts augstāk stāvošie politiķi nekautrējas atklāti draudēt ar kodolkaru Rietumu virzienā.
Viņa piebilst, ka daudzi prokremliski noskaņotie mediji un blogeri pēdējā gada laikā savas aktivitātes ir pieklusinājuši, jo kara radītais posts viņiem ir izrādījies pārāk smags. Turpretī tie, kas joprojām ir Kremļa pusē, kļuvuši vēl agresīvāki un nelokāmāki savā pārliecībā.
Tas, vai šāda Krievijas taktika ir veiksmīga, viņasprāt, ir atkarīgs no vēlamā mērķa. Rūdītus valstu vadītājus šī retorika šķietami neietekmē, un tomēr – kāpēc Vācijai vajadzēja gandrīz gadu, lai sāktu smago ieroču piegādes, retoriski vaicā Jesika Aro. Vācijas kanclers Olafs Šolcs pavisam nesen vēl sniedzis paziņojumus, ka nevajadzētu eskalēt situāciju un būtu jāņem vērā kodolieroču lietošanas iespējamība.
Viņai nav šaubu, ka Krievijai ir atsevišķi panākumi informatīvajā karā, un māc nožēla par atsevišķiem Rietumu politiķiem, kuriem vajadzētu rīkoties apņēmīgāk, piemēram, Olafu Šolcu: “Mani patiešām uztrauc, vai nākotnē situācija nekļūs sliktāka.”
Uz jautājumu, vai pret šīm Krievijas aktivitātēm ir iespējams cīnīties, viņa atklāj, ka šobrīd neredz efektīvāku spēku par specdienestiem. “Daudzi žurnālisti uzskata, ka esmu pārāk liela trauksmes cēlāja un pesimiste, taču es ļoti labi redzu, ka žurnālistu darba efektivitātei ir noteiktas robežas. Mums nav tādu līdzekļu, metožu un loģistikas kā specdienestiem.”
Viņa ir aktīvi lobējusi arī izmaiņas sociālo mediju platformu regulēšanā, taču negaida būtiskas pārmaiņas tuvākajā laikā.
Lielākā problēma ar Krievijas ietekmes operācijām ir tāda, ka tās ir atklātas tikai pēc tam, kad vēlamā ietekme jau tikusi sasniegta. Jesika Aro vēlētos, lai cilvēki tiktu informēti un brīdināti par šādām operācijām vēl pirms to īstenošanas, lai viņi būtu sagatavoti tās atpazīt. “Es lieliski apzinos, ka tā ir mana fantāzija, jo sabiedrības izglītošanas process šajā jautājumā ir ļoti ilgs. Ja gribam būt aktīvi pilsoņi, tad mūsu pienākums ir pieprasīt savām valdībām izlēmīgāku rīcību, jo Krievijai, protams, ļoti gribētos, lai mēs esam pasīvi un neko nedarām,” sarunas noslēgumā aicina “Putina troļļu” pētniece.