“Protams, mēs to varam darīt ātri, bet uz tā rēķina parādās kļūdas,” viņš piebilda. Līdzīgu viedokli pauda arī D. Agranovičs, norādot, ka lietotāju un to izplatītā satura kontrole pat mūsdienās prasa ievērojamus tehnoloģiskos resursus.
Savukārt pasaules vadošās izpausmes brīvības organizācijas “Article 19” izpilddirektore Kvinna Makkjū (Quinn McKew) norādīja uz pašu sociālo tīklu kompāniju biznesa modeļu un tehnoloģisko procesu īpatnību, kas ļauj šīs vietnes izmantot ļaunprātīgiem mērķiem. “Problēma ir pašā biznesa modelī. Tā pamatā ir algoritms, kas piedāvā lietotājam viņam tīkamu saturu lielā apjomā, lai maksimāli ilgi piesaistītu viņa uzmanību, pēcāk to izmantojot peļņas nolūkos,” viņa skaidroja.
Viņa norādīja, ka viena no demokrātiskās sabiedrības mehānismiem ir iespēja ļaut sabiedrībai paust pretējus viedokļus. Vienlaikus eksperte atzina – mūsdienu interneta vidē, kur tehnoloģija lietotājam sistemātiski piedāvā tikai viņam tīkamu viedokli, to sasniegt ir grūtāk.
Reaģējot uz Krievijas destruktīvajām darbībām, īpaši, savu politisko mērķu sasniegšanā izmantojot dezinformāciju un propagandu, vairāku valstu valdības, tostarp Eiropas Savienības valstis pēc Ukrainas aicinājuma aizliegušas tādu Krievijas propagandas mediju kā “Russia Today” un “Sputnik” darbību.
Kā norādīja K. Makkjū, šajā pieejā izvēlēti divi ceļi – viens no tiem, pielietot normatīvu aizliegumu, kā rīkojās vairums Eiropas valstu, pamatā pieņemot politisku lēmumu. Viņa skaidroja, ka šis ceļš, lai arī ir efektīvākais, tas nākotnē rada visai bīstamu precedentu par atsevišķu informācijas izplatīšanas līdzekļu aizliegšanu, ko demokrātijai nevēlamā veidā pēcāk politiķi varētu vērst pret saviem politiskajiem pretiniekiem, apsūdzot tos dezinformācijā vai propagandā.
Krietni labāka, pēc K. Makkjū ieskatiem, bija Lielbritānijas komunikāciju regulatora pieredze cīņā ar Kremļa propagandas kanāliem. Sākotnēji regulators tiem p pieprasīja sniegt objektīvu informāciju par situāciju Ukrainā, Krievijas īstenotot iebrukumu saturā saucot par karu, nevis “speciālo militāro operāciju”, kā tas rasts Kremļa propagandā, kā arī atspoguļot daudzveidīgu viedokli, tostarp no oficiālās Ukrainas valdības puses. Ņemot vērā, ka Kremļa propagandas mediji to nespēja izdarīt, tie tika slēgti, vienlaikus paredzot tiem demokrātiskas tiesības rīkoties atbilstoši normālu mediju praksei.
