11. aprīlī Frankfurtē pie Meinas savās mājās un meitas aprūpē 104 gadu vecumā mūžībā devies bijušais Latviešu leģiona 19. divīzijas rotas komandieris, Latviešu virsnieku apvienības biedrs un arī Latviešu Katoļu Studentu un Akadēmiķu Apvienības prezidents atvaļināts kapteinis Atis Antons Homka. Pagaidām gan vēl nav informācijas par apbedīšanas vietu un laiku.
Tikai dažas dienas pirms Latgales kongresa, 1917. gada 2. februārī, Daugavpils apriņķa Asūnes pagastā dienas gaismu ieraudzīja A. Homka. Annas un Pētera Homku ģimenē viņš bija piektais bērns. Skolas gaitas sācis Asūnes pagasta skolā, ar otro mācību gadu pārgājis uz Daugavpili un mācījies Valsts Skolotāju institūta pamatskolā. Dzīvojis pie mātes māsas ārstes Jadvigas Pavlovskas.
Pēc pamatskolas beigšanas 1933. gadā iestājies Rēzeknes Valsts komercskolā, kuru beidza 1938. gadā. Uzsācis darbu Daugavpilī Valsts Skolotāju institūtā par grāmatvedi un saimniecības pārzini.
1939. gada sākumā Atis Homka tika iesaukts Latvijas Armijā, kurā ieguva virsnieka vietnieka pakāpi, bet bija spiests dienestā palikt arī pēc padomju okupācijas. Pēc atvaļināšanas atsāka darbu iepriekšējā darba vietā.
No gūstekņu nometnes atbrīvots 1945. gada novembrī. 1946. gada sākumā iestājies Baltijas Universitātē, lai turpinātu studijas Inženierzinātņu fakultātē. Tieši tur A. Homka sācis sabiedrisko darbu un ticis ievēlēts Latviešu Studentu apvienības Prezidijā, tā uzdevumā uzturot sakarus ar toreiz centrālo trimdas latviešu organizāciju Vācijā – Latviešu Centrālo padomi (LCP) un izpildorgānu – Latviešu Centrālo komiteju (LCK). Vēlāk tur pildījis dažādus pienākumus. A. Homka jau ar dibināšanu saistījās arī ar Latviešu Katoļu Studentu apvienību “Dzintars”.
Pēc studiju beigšanas viņš devies uz Braunšveigu, vēlāk uz Kaizerslauternu, kur ASV armijas Latviešu būvrotā strādājis kā inženieris un būvdarbu vadītājs. 1961. gadā A. Homka apprecējies un ģimenes dzīvi sācis Frankfurtē, kur piedzimušas abas meitas un vēlāk arī mazbērni.
Kad 1952. gadā Londonā izveidoja latviešu jumta organizāciju Rietumeiropas līmenī – Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centru (LAK-EC), redzama vieta tika atvēlēta politiskajām partijām, un te A. Homka līdz 1985. gadam darbojās kā Latviešu Kristīgo Demokrātu partijas pārstāvis.
Ar laiku A. Homka iesaistījies LCP/LCK pārraudzībā esošās Minsteres Latviešu ģimnāzijas aktivitātēs, īpaši piesaistot līdzekļus t.s. Eiropas latviešu jaunatnes semināriem. Šajā laikā viņš uzturējis ciešus sakarus ar trimdas latviešu katoļu garīgo vadību Beļģijā un arī Vācijas katoļu baznīcas pārstāvjiem, īpaši bēgļu aprūpē.
A. Homka ilgus gadus darbojās, lai saglabātu Baltijas pētniecības institūtu Kēnigšteinā un nodrošinātu zinātniskā rakstu krājuma "Acta Baltica" izdošanu. Viņš bija klāt, kad Frankfurtē tika izveidota un likvidēta Latviešu katoļu misija. Divus gadu desmitus dažādos amatos, tai skaitā arī priekšsēdētāja, viņš nodrošināja Vācijas latviešu katoļu biedrības "Druva" darbību. Līdztekus viņš bija LKSA "Dzintars" Vācijas vienības seniors un īpaši rūpējās par Eiropas dzintariešu saimes sakaru uzturēšanu ar dzintariešiem aizjūrā. 1961. gada augustā Ņujorkā A. Homka vadījis “Dzintara” sesto kongresu, kurā tika likti pamati pašreizējam darbam – ar lielāku vienību patstāvību un turpmāk ievēlot prezidiju uz diviem gadiem.
Neatkarības gaidās viņš iesaistījās LKSAA "Dzintars" prezidija darbā, un 1997. maijā Čikāgā uz diviem gadiem tika ievēlēts par organizācijas prezidentu. Viņa laikā pirmo reizi prezidijā ieplūda lielāks skaits Latvijas dzintariešu. A. Homka sniedza visu iespējamo palīdzību, lai piesaistītu līdzekļus jaunajai Rīgas Katoļu ģimnāzijai. Viņa prezidentūras laikā "Dzintars" ieguva apsaimniekošanā telpas Katoļu ielā Rīgā un veidojās arī vienība Daugavpilī.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijā tika nodibināta starptautiskās organizācijas – Paneiropas Ūnija Latvijas nodaļa, kurā A. Homka darbojas kā viceprezidents. Būtisks bija viņa ieguldījums Kristīgo demokrātu savienības izveidošanā. Vēlāk viņš aktīvi iesaistījies arī kristīgo senioru kustībā. Viņš iestājās arī Rīgas Latviešu biedrībā un 1995. gadā tika ievēlēts tās padomē, kurā darbojās trīs gadus.
Pēdējos četrus gadus A. Homka pavadījis savās mājās un bijis fiziski un garīgi možs. Vienīgi pēdējais pusgads kļuvis grūtāks, tāpēc bijusi nepieciešama tuvinieku palīdzība. LKSAA “Dzintars” prezidijs regulāri uzturēja sakarus ar A. Homku un vēl dažas dienas pirms viņa aiziešanas mūžībā telefoniski sazinājās ar vecāko dzintarieti.
*Materiāls tapis, izmantojot informāciju no 2017. gada decembra LKSAA “Dzintars” Apkārtraksta nr. 66.