Krievijas Jūras kara flotes nākotne – cīņa par izdzīvošanu?

Eksperts norāda, ka jau tuvākajā nākotnē Krievijas bruņoto spēku pārstāvji saskarsies ar ievērojamiem piešķirtā budžeta ierobežojumiem. Lai gan Krievijas ekonomika līdz šim Rietumvalstu piemērotās sankcijas par tās nelikumīgo uzbrukumu Ukrainai ir spējusi izturēt labāk, nekā gaidīts, maz ticams, ka šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, jo īpaši pie nosacījuma, ka ASV spēs  saglabāt vienotību pret Krieviju izveidotajā starptautiskajā koalīcijā. Šajos apstākļos nav skaidrs, kā Krievijas Jūras kara flote spēs nodrošināt pietiekamus resursus, lai notrošinātu savas vajadzības. Tādējādi tās tālākā atjaunošana kļūst arvien apšaubāmāka.

Krievijas kara flotes stratēģiskā perspektīva

Stratēģiski Krievijas jūras kara flotes situācija pēdējo mēnešu laikā ir būtiski mainījusies. Pēc Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO, Baltijas jūra Krievijas jūras kara flotes operācijām var izrādīties pilnībā slēgta. Nevienā iedomājamā konfliktā Krievijas karakuģi, pat zemūdenes, nevarēs izmantot Baltijas jūru, neriskējot ar to nenovēršamu iznīcināšanu. Somijas pievienošanās apgrūtina Krievijas piekļuvi Ziemeļu kuģu ceļiem, ļaujot NATO labāk uzraudzīt galvenās Krievijas jūras spēku bāzes Arktikā, tostarp kuģus, kas apgādāti ar ballistiskajām raķetēm.

Pagaidām vislielākā manevra elastība ir Krievijas jūras spēkiem Klusā okeāna reģionā, taču Japānas pārbruņošanās un arvien saspringtākās attiecības starp Tokiju un Maskavu apgrūtina nozīmīgu Krievijas jūras spēku rīcību.

Krievijas virsūdens kuģu flote

Krievijas virsūdens flotes attīstībā ir ilgstošas problēmas. Primāri tās ir saistītas ar  Krievijas kuģubūves rūpniecības problēmām. Tiek ziņots, ka Krievija ir atcēlusi papildu "projekta 22610" patruļkuģu iepirkumu, valdot bažām par to patieso veiktspēju.

“Admiral Gorshkov” klases fregates vidējais būvniecības periods pašlaik ir vairāk nekā desmit gadi. Pagaidām Krievijas jūras spēkiem piegādāti tikai trīs šīs klases kuģi.

Teorētiski Krievijas Federācija savai flotei nepieciešamos karakuģus varetu iegādāties ārvalstīs, visticamāk, Ķīnā, kas, iespējams būtu vienīgais potenciālais eksportētājs. Tomēr šāds darījums būtu iespējams, izmantojot ārvalstu valūtu, ar ko Krievijai pašlaik ir problēmas. Vienlaikus šis solis liktu atzīst pašas Krievijas militāri rūpnieciskā potenciāla nespēju tikt galā ar sarežģītiem pasūtījumiem.

Pārējie divi Krievijas jūras kara flotes īpašumā esošie lielākie kaujas kuģi ir “Kirov” klases kreiseri “Pjotr Veļikij” un “Admiral Nahimov”. Pēdējais no tiem pēdējo divu desmitgažu laikā ticis pārbūvēts, savukārt pirmajam – “Pjotr Veļikij” vēl nav bijusi nozīmīga loma nevienā Krievijas sāktajā karadarbības operācijā. Šobrīd abiem kuģiem ir tikai “flagmaņa” vērtība. Šīm funkcijām bieži izmantots kreiseris “Pjotr Veļikij”. Glužu kā Ukrainas aizstāvju noslīcinātajam kreiserim “Moskva”, šiem kreiseriem ir salīdzinoši minimāls uzbrukuma potenciāls sauszemes mērķiem. Turklāt, iesaistoties aktīvā karadarbībā, abi šie kuģi kļūtu par lielisku mērķi. Gan “Kirov” gan “Slava” klases kreiseri jau šobrīd ir uzskatāmi par novecojušiem kuģu modeļiem. Mūsdienās tie nevar tikt uzskatīti par ticamiem Krievijas jūras spēku nākotnes pamatiem.

Tik pat nederīga Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā izrādījusies tās jūras desanta kara kuģu flote. Vienīgais tās panākums ir nosacītā Ukrainas spēku iespiešana Odesas aizsardzībā. Šo kuģu flotile tā arī nespēja veikt jūras desanta uzbrukuma operāciju Odesai vai nodrošināt efektīvu Ukrainai piederošās un Krievijas okupētās Čūsku salas apgādi.

Iespējams Krievijas iebrukumu Ukrainā būt mainījusi “Mistral” klases desanta aviācijas bāzes kuģa esamība, tomēr ņemot vērā faktu, ka Ukrainas rīcībā palielinās pretkuģu raķešu skaits, arī šāds kuģis tiktu pakļauts uzbrukuma briesmām. Lai gan Krievija nesen ir nolaidusi ūdenī divus “Mistral” klasei līdzīgus jūras desanta bāzes kuģus, nav skaidrs vai Krievijas valdībai būs līdzekļi, lai līdz galam pabeigtu šo kuģu būvniecību.

Krievijas zemūdeņu flote

Neraugoties uz problēmām, Krievijas zemūdeņu flote joprojām ir tās jūras spēku kodols. Ja pēc PSRS sabrukuma Krievijas militārā virsūdens kuģu būves nozare strauji iznīka, tad zemūdeņu ražošana spēja strauji atveseļoties.

Krievijas dīzeļzemūdenes un kodolzemūdenes joprojām ir spējīgas konkurēt ar ārvalstu zemūdens kuģiem. Arī iebrukuma laikā Ukrainā tieši Krievijas jūras spēku zemūdenes ir sekmējušas Ukrainas ostu jūras blokādes īstenošanu, vienlaikus veicot stratēģiskus raķešu uzbrukumus mērķiem visā Ukrainas teritorijā.

Lai gan krievu zemūdenes spēj daudz, tās aizvien nevar nodrošināt visas operatīvās virsūdens flotes kuģu funkcijas.

Neskaidrā nākotne

Krievijas jūras spēku vēsture labākajā gadījumā ir uzskatāma par gana īsu un nepārliecinošu. Visticamāk, Krievijai būs vienkārši jāatsakās no jebkādām ambīcijām par lielu virsūdens kuģu floti, izņemot patruļkuģus un zemūdenes.

Krievijas virsūdens kuģu flote nespēj pārdzīvot gandrīz nevienu iespējamo konfliktu lielvaru starpā. Tāpat Krievijas jūras spēki, visticamāk, vairs nespēj atļauties būvēt un uzturēt lielu virsūdens kuģu floti.

Tomēr, raugoties no otras puses, Krievijas diktators Vladimirs Putins novērtē Krievijas virsūdens kuģu prestižu un to sniegto iebiedēšanas faktorui.

Tuvākais laiks rādīs, vai Krievija spēs veikt nepieciešamās investīcijas, lai saglabātu savus lielākos karakuģus kā Jūras kara flotes jaudas projekcijas iespējas.