Militārās mobilitātes jautājumi NATO un Eiropas Savienības (ES) dienaskārtībā nonāca pēc 2014. gada kā daļa no atturēšanas pasākumiem, lai sabiedrotie spētu ātri un efektīvi sniegt atbalstu krīzē nonākušajai dalībvalstij, pārvietojot savus spēkus uz krīzes skarto rajonu miera laikā. 2018. gadā militārā mobilitāte ir kļuvusi par vienu no ES Padomes un NATO samita svarīgākajiem jautājumiem.
Kas ir militārā mobilitāte?
Jāsāk ar to, ka nav vienotas definīcijas, kas ir militārā mobilitāte. ASV Militārā pavēlniecība Eiropā (EUCOM) to sauc par spēju nodrošināt vienību pārvietošanos un izvēršanos (Freedom of Assembly), NATO par pārvietošanās brīvību (Freedom of Movement), ES par militāro mobilitāti. Bet NATO un ES atzīst, ka esošo situāciju nepieciešams steidzami risināt, gan sakārtojot birokrātiskās procedūras, gan attīstot spējas nogādāt militāro tehniku, personālu un materiāltehniskos līdzekļus vajadzīgajā vietā un laikā, gan pielāgojot tam infrastruktūru. Tātad runa ir par militārās tehnikas, kravu un personāla pārvietošanos (a) Eiropā (b) miera laikā (c) visos stratēģiskajos virzienos, atjaunojot tās spējas, kas tika zaudētas, beidzoties aukstajam karam.
Izaicinājumi
Galvenie izaicinājumi militāro spēku pārvietošanai Eiropā ir valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, primāri ASV.
Pēc aukstā kara beigām ASV personāls Eiropā tika būtiski samazināts, un tagad ASV ir jāspēj ar dažām brigādēm nosegt visus flangus, ko agrāk nodrošināja veselas divīzijas. Tādēļ ASV Eiropas pavēlniecībai militārā mobilitāte ir fundamentāls jautājums. ASV cenšas atjaunot spējas veikt stratēģiskos pārvadājumus, katru gadu testējot multimodālus transporta veidus — dzelzceļu, jūru un gaisu, virzoties visos stratēģiskajos virzienos.
Robežu šķērsošanu ES pašreiz regulē ap 600 dažādi dalībvalstu un ES normatīvie akti, tādēļ ASV sastopas ar milzīgu birokrātiju, kārtojot pāri par 200 000 muitas un ar robežu šķērsošanu saistīto dokumentu gadā. ES dalībvalstu ieceļošanas regulējums, atbildīgās iestādes, standarti, drošības un drošuma prasības un procedūras atšķiras, tādēļ militārā pārvietošanās nav pārredzama un ātra. Izveidojusies absurda situācija, ka viena un tā pati krava militārajām vajadzībām, kuru pārvadā komersants, ceļo bez šķēršļiem atšķirībā no militārā transporta. ES izaicinājums ir arī muitas dokumentu digitalizācija, ko plānots pabeigt līdz 2020. gadam. Lieli izaicinājumi rodas saistībā ar infrastruktūru, jo daudzi tilti un ceļi Eiropā vairs neatbilst militārās tehnikas prasībām. Kritiski pietrūkst stratēģiskā transporta spēju. Bruņotajiem spēkiem ir ļoti maz organisku transporta spēju, tādēļ tie ir gandrīz pilnīgi atkarīgi no privātā sektora.
Īsāk sakot, nepieciešams steidzami risināt šādas problēmas:
1) pilnveidot normatīvo regulējumu, atvieglojot un paātrinot robežu šķērsošanas procedūras;
2) sinhronizēt un standartizēt dalībvalstu drošības un drošuma standartus un procedūras bīstamo kravu pārvadāšanai;
3) attīstīt transporta spējas un nodrošināt militāro mobilitāti;
4) pielāgot infrastruktūru militārās tehnikas prasībām.
Iniciatīvas
Daļu no minētajiem izaicinājumiem var atrisināt NATO (komandvadība un nodrošinājuma štābi, transporta spējas, plānošana), daļu ES (likumdošana, procedūras, standarti), tāpēc vēlamo efektu var panākt, vienīgi cieši sadarbojoties ES un NATO, nodrošinot abu organizāciju saskaņotu pieeju un sinerģiju, lai atvieglotu un paātrinātu militārā personāla un tehnikas pārvietošanu, vienlaikus pilnībā respektējot suverēnus valstu lēmumus. Tādēļ NATO un ES dalībvalstis ar kopīgiem paziņojumiem apņemas līdz 2019. gadam nodrošināt standartizēto diplomātisko atļauju izsniegšanu visiem transportu veidiem maksimāli īsā laikā (vēlākais, piecu dienu laikā).
Pašreiz militārās mobilitātes jautājumi tiek skatīti:
Informācijas klasifikācijas dēļ netiks atspoguļoti procesi, kas notiek NATO, atjaunojot nodrošinājuma komandstruktūru, gatavojot plānus NATO virspavēlnieka Eiropā rīcības nodrošināšanai, slēdzot uzņemošās valsts atbalsta līgumus, konsolidējot standartus u. tml.
Savukārt ES šā gada 28. martā tika publicēts ES Militārās mobilitātes rīcības plāns, kurā paredzēti vairāki rīcības virzieni, atbildīgās institūcijas un izpildes termiņi, lai pilnveidotu normatīvo regulējumu un procedūras, optimizētu robežu šķērsošanas un muitas procedūras, sinhronizētu drošības un drošuma standartus, kā arī nodrošinātu militāro prasību un parametru iestrādāšanu infrastruktūras projektos. Kā redzams, rīcības plānā ir ietverti uzdevumi, kas aptver vairāku ministriju un resoru kompetenci, tāpēc nepieciešama kopīga pieeja un cieša sadarbība (t.s. whole government approach). Līdz 2018. gada beigām tiks apstiprinātas militārās prasības un tehniskie parametri infrastruktūras objektiem, kas būtu konsekventi jāievēro, būvējot vai pārbūvējot transporta infrastruktūru. Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) paspārnē ir projektu grupa (PT M&T), kas risina dažādus militārās mobilitātes jautājumus. Tāpat EAA īsteno divus kategorijas «A» projektus — «Muitas procedūru harmonizācija» un «Robežu šķērsošanas procedūru optimizācija».
2018. gada sākumā PESCO ietvaros ir uzsākts Nīderlandes ierosinātais projekts par militāro spēku pārvietošanu ES teritorijā (t.s. militāro Šengenu), lai vienkāršotu ieceļošanas atļauju saņemšanas procesus un mazinātu juridiskos šķēršļus militāro kravu un personāla ieceļošanai vai tranzītam.
2017. gada ziemā — 2018. gada pavasarī Igaunija, Beļģija, Vācija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Polija un Somija izveidoja ad hoc darba grupu, lai izvērtētu Ziemeļjūras—Baltijas koridorā esošo ceļu, dzelzceļu, ostu un lidostu iespējamo atbilstību militārajām prasībām Eiropas transporta tīkla (TEN-T) ietvaros. Saraksti ar pirmajiem kvantitatīvajiem aprēķiniem par divējādas lietojamības infrastruktūras modernizācijai nepieciešamajām izmaksām (koncentrējoties uz «Rail Baltica», «Via Baltica», ostu un lidostu piemērotību dažādu militāro kravu pārsūtīšanai un pārvadāšanai) tika iesniegti tālākai rīcībai Eiropas Komisijā.
Nākamajā ES daudzgadu finanšu shēmā divējādas nozīmes militārajai infrastruktūrai paredzēti līdz pat 6,5 miljardi finanšu līdzekļu infrastruktūras pielāgošanai tehniskiem parametriem.
Ņemot vērā militārās mobilitātes kritisko lomu atturēšanas politikā, Latvija piedalās visos minētajos formātos, lai veicinātu sabiedroto spēku ātrāku pārvietošanos. Latvija jau ir veikusi grozījumus vairākos tiesību aktos — precizējusi NATO un ES militārā personāla statusu un tiesības, atvieglojusi Latvijas robežas šķērsošanu, tostarp atceļot diplomātiskās atļaujas NATO karakuģiem. Tuvākajā laikā Ministru kabinets apstiprinās grozījumus noteikumos par gaisa diplomātiskām atļaujām, paredzot izņēmumus sabiedroto gaisakuģiem. Tika panākta vienošanās ar Satiksmes un Zemkopības ministriju par sadarbības mehānismu izveidi, lai pielāgotu tiltus un ceļus militārajām vajadzībām.
Secinājumi:
1) jautājums par militāro mobilitāti ir diezgan komplicēts un nav tikai aizsardzības resora, bet ir visas valdības (whole government approach) un pat visas sabiedrības un industrijas kopīgi risināms jautājums, jo nav iespējams atrisināt visus militārās mobilitātes izaicinājumus bez citu resoru iesaistes;
2) militārā mobilitāte ir beztermiņa projekts, jo spēja ātri pārvietoties būs aktuāla, kamēr pastāv bruņotie spēki;
3) nepieciešams skaidrot sabiedrībai, ka militārās mobilitātes pilnveidošanai ir pozitīvs efekts arī uz civilo sektoru — gan pilnveidojot divējāda lietojuma infrastruktūru (palielinot kravnesību tiltiem un ceļiem), gan sakārtojot robežu šķērsošanas procedūras (mazinot rindas un konvoju skaitu), gan būtiski ietaupot līdzekļus valsts budžetiem, jo daudzie pārvadājumi pašreiz pastāvošās birokrātijas dēļ ir ekonomiski nepamatoti un izšķērdīgi.
No sakārtotas militārās pārvietošanas sistēmas labumu var gūt arī civilā sabiedrība katastrofu gadījumos, kad armija varētu daudz operatīvāk šķērsot robežas, lai sniegtu atbalstu katastrofā cietušajām kaimiņvalstīm.