28. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā norisinājās starptautiskā konference «Tuvojoties Baltijas valstu dalības NATO 10. gadadienai: Sasniegumi un nākotnes perspektīvas». Tās dalībnieki gan analizēja NATO un tās dalībvalstīm būtiskus notikumus un tendences aizvadītajā laika posmā, gan pārrunāja jaunos uzdevumus un izaicinājumus nākamajam organizācijas darbības posmam.
Nevar gaidīt, kamēr kaimiņi strādā
Konference ievadīja plašu pasākumu ciklu, kas veltīts 10 gadu jubilejai, kopš Baltijas valstis iestājušās NATO. Pasākumā piedalījās bijušie un esošie ārlietu un aizsardzības ministri, diplomāti, politiķi, akadēmisko aprindu pārstāvji, zinātnieki un eksperti no Baltijas un Višegradas valstīm (Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija, grupa izveidota 1991. gada 15. februārī). Konferences paneļdiskusijās tika pārrunāti Baltijas un Višegradas valstīm būtiski jautājumi — valstu sasniegumi pēdējās desmitgades laikā, to ieguvumi no dalības NATO, valstu loma aliansē, savstarpējā militārā sadarbība NATO ietvaros, NATO publiskās diplomātijas attīstība pēdējo 10 gadu laikā, kā arī topošā Stratēģiskās komunikācijas centra izveide Latvijā.
Atklājot konferenci, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs uzsvēra, ka dalība NATO, līdz kurai bijušās PSRS republikas veikušas garu un sarežģītu ceļu, nav jāuztver kā balva — tā ir arī atbildība, ko katra valsts līdz ar iestāšanos organizācijā ir uzņēmusies. Kā piemēru viņš minēja nepieciešamību NATO dalībvalstīm aktīvi attīstīt viedo aizsardzību, kas paredz veidot maksimāli efektīvu aizsardzības sistēmu ar iespējami nelieliem līdzekļiem.
Tomēr tas nav iespējams bez atbilstoša finansiālā ieguldījuma, savukārt aizsardzībai atvēlētais budžets Latvijā joprojām ir neproporcionāli zems un NATO prasībām neatbilstošs.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks konferences atklāšanas runā pievērsās jaunajiem globālajiem, reģionālajiem un nacionālajiem izaicinājumiem. Kā vienu no tiem viņš minēja nepieciešamību uzlabot Eiropas valstu un ASV savstarpējo sadarbību un uzticību, īpaši pēc nesenajiem spiegošanas skandāliem. Savukārt, runājot par Eiropas valstu dalību un ieguldījumu NATO, ministrs uzsvēra nepieciešamību visām NATO dalībniecēm pildīt savus iestāšanās solījumus un saglabāt pietiekami augstu iesaisti kopējo mērķu sasniegšanā. Visā pasaulē pašlaik ir vērojama spēku un militārā balansa maiņa, un to izjūt arī Baltijas reģions, teica A. Pabriks. Ja NATO dalībvalstis arī turpmāk samazinās savu ieguldījumu aizsardzības jomā, kamēr mūsu kaimiņvalstis to konsekventi audzēs, sekas var būt visai nepatīkamas.
NATO spējām reaģēt jākļūst daudzveidīgākām
Šī konference iezīmē vairākus būtiskus jautājumus, secināja Žaneta Ozoliņa, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes priekšsēdētāja vietniece. Vispirms, tajā tiek skatīts NATO dalībvalstu reģionālās sadarbības aspekts. Ņemot vērā, ka NATO akcentē viedo drošību, kas balstīta uz dalībvalstu apvienošanos un savstarpējo dalīšanos ar resursiem un prasmēm, tas bija ļoti labs pamats, lai konferencē runātu par to, kas šajos aizvadītajos gados panākts Baltijas un kas — Višegradas valstīs. Reģionālā sadarbība aizsardzības jomā ir attīstījusies cikliski vai viļņveidīgi no ļoti ciešas sadarbības līdz zināmai pasivitātei, raksturoja Ž. Ozoliņa. Baltijas valstis ir bijušas diezgan noturīgas savā interesē, kamēr Višegradai šis cikliskums ir bijis ar lielākiem pauzes elementiem. Rīgas konference sniedz iespēju izdarīt savu paveikto darbu un pieejamo resursu auditu un, cerams, nonākt pie secinājuma, ka ar reģionālo iniciatīvu palīdzību aizsardzību var padarīt lētāku, efektīvāku un spējīgāku adaptēties atbilstoši jaunajiem starptautiskajiem izaicinājumiem, sacīja Ž. Ozoliņa.
Otrs būtiskais jautājums ir NATO gatavība nākotnes izaicinājumiem. «Pašlaik NATO iekšienē notiek ļoti daudz fundamentālu diskusiju gan par to, kas notiks ar šo organizāciju pēc aiziešanas no Afganistānas, gan par to, kādi nākotnes izaicinājumi mūs sagaida. Ir skaidrs, ka šo aktualitāšu spektrs būs ļoti plašs, un acīmredzot tieši tādēļ viens no šeit diskutējamajiem jautājumiem ir — vai NATO patiešām ir gatava visiem gaidāmajiem plašajiem un visaptverošajiem draudiem un izaicinājumiem,» uzsvēra LATO valdes priekšsēdētāja vietniece.
Pēc viņas domām, lielākais izaicinājums NATO ir sagaidāmo draudu un risku attīstīšanās ģeometriskā progresijā.
«Nedomāju, ka būs viens skaidrs apdraudējums, kam mēs varēsim mierīgi sagatavoties. Šie draudi ļoti strauji attīstīsies, un te rodas jautājums — vai NATO būs gatava noteiktu risku eskalācijai un vienlaikus arī šo risku diversifikācijai, tiem kļūstot daudzveidīgākiem un intensīvākiem. Nav šaubu, ka NATO ir gatava apdraudējumiem, kas saistīti ar visa veida militāro spēju lietošanu, un šāda tipa draudi, protams, pastāvēs arī nākotnē, taču spējām reaģēt būs jākļūst daudz niansētākām,» atzina Ž. Ozoliņa. Līdztekus jāpatur prātā arī ļoti straujā tehnoloģiju attīstība un NATO spējas tām sekot. «Mēs pašlaik neesam spējīgi prognozēt, kādi būs civilajā jomā lietoto tehnoloģiju efekti, ja tās nonāks, piemēram, teroristu rokās.»
Būs cīņa par cilvēkresursiem
«Ir patīkami apzināties, ka Austrumeiropas valstis, Centrāleiropa un Baltijas valstis, pievienojoties NATO, no tādiem pozitīvi nikniem sāncenšiem šo gadu garumā jau ir iz-veidojušās par vienotas ģeopolitikas un kopīgu vērtību pārstāvjiem, runā vienā valodā un pārstāv un stiprina viena otru gan politiski, gan militāri,» sacīja bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, kura vadībā Latvija iestājās NATO. Viņaprāt, aizvadītajā laika posmā visi ir sapratuši — tikai saliekot kopā katra individuālo varēšanu, ir iespējams panākt individuālo un kopējo drošību.
Runājot par nākotnē gaidāmajām izmaiņām un jaunajiem izaicinājumiem, Ģ. V. Kristovskis uzsvēra: «Ļoti daudz ko te nosaka ekonomiskie procesi un politiskās ietekmes smaguma centru pārvietošanās, kā arī dzīves vai izdzīvošanas resursu pieejamība virknei nāciju, kuru dzīves telpa ir ļoti neliela un resursi — ierobežoti. Domājams, ka nākotnē šādas riska valstis ar tajās notiekošiem reāliem sabrukšanas procesiem parādīsies arvien vairāk. Zinot, kādas ir demogrāfiskās tendences pasaulē, mums ir jādomā ne tikai par kiberuzbrukumiem. Vienlīdz svarīgs ir arī jautājums par to, cik salīdzinoši ierobežots paliek tas sabiedrības loks, kas pārstāv demokrātiskās vērtības, cik daudz ir tās sabiedrības, kas izprot NATO un eiroatlantiskās telpas nepieciešamību, un cik ģeometriskā progresijā akumulējas tie spēki, kas to grib vājināt un noārdīt. Manuprāt, šis ir ļoti būtisks un liels izaicinājums. Neskatoties uz to, ka NATO sistēma tiek veidota, balstoties uz pārliecinātiem demokrātijas un eiroatlantiskās civilizācijas pārstāvjiem, var pienākt brīdis, kad gluži vienkārši sāks pietrūkt cilvēku, kuriem stāvēt šo vērtību sardzē. Es domāju, ka noteikti pieaugs cīņa par šādiem cilvēkiem darba tirgū.»