"Dienests deva vērtīgu pieredzi un zināšanas visai dzīvei." Kā VAD lika pamatus militārajai karjerai?

Kareivis Artūrs Veinbergs valsts aizsardzības dienestam pieteicās brīvprātīgi, šo lēmumu viņš pieņēmis, jo nebija izlēmis, vai pēc vidusskolas absolvēšanas turpināt mācības vai uzsākt darba gaitas.

Kareivis A. Veinbergs, uzsākot dienesta gaitas VAD, domājis, ka būs grūtāk. Viņš un pārējie puiši laipni sagaidīti, viss saprotami izskaidrots gan par dienestu, gan gaidāmo apmācību.

Viņš arī mudina citus jauniešus valsts aizsardzības dienestam pieteikties brīvprātīgi, sakot, ka tā ir vērtīga pieredze, kā arī iegūtās zināšanas noderēs gan civilajā dzīvē, gan militārajā, ja cilvēks izvēlēsies turpināt dienestu.  

Līdzīgi arī kareivis Mārtiņš Mariss Burkovskis valsts aizsardzības dienestam pieteicās brīvprātīgi un pēc VAD uzsāka profesionālā dienesta gaitas Sauszemes spēku Mehanizētajā brigādē. Viņš izlēma dienestā pilnveidot savas arodvidusskolā gūtās zināšanas, izvēloties mehāniķa specialitāti 2. mehanizētajā bataljonā.

Atminoties dienesta sākumu, viņš stāsta, ka tolaik bija daudz dzirdēts, ka jauniešus valsts aizsardzības dienestā iesauks, bet, uzzinot par iespēju tam pieteikties brīvprātīgi, šķita loģiski dienestu “iziet” ātrāk un pēc paša iniciatīvas.

“Šķita loģiski pieteikties pašam, pirms iestājos kādā augstskolā, lai nebūtu saraustīts gads. Manuprāt, par to domā daudzi jaunieši VAD kontekstā, uztraucoties, ka dienests atņems laiku studijām. Laika gaitā sapratu, ka mani interesē militārais dienests,” atminas kareivis.

Viņš stāsta, ka pēc pamatapmācības apgūšanas karavīri integrēti vienībās un kareivim radusies iespēja pieteikties Kaujas nodrošinājuma rotas Remonta vadā par mehāniķi. Kareivis M.M. Burkovskis pirms dienesta ieguvis mašīnbūves tehniķa izglītību, tāpēc tur iegūto zināšanu pielietošana un pilnveidošana dienestā šķita lieliska iespēja.

Grūtākais dienestā bijis pierast pie disciplīnas. Civilajā dzīvē nav jāpakļaujas pavēlēm vai strikti jāseko līdzi grafikam, tikmēr armijā ir jāceļas noteiktā laikā un jāierodas noteiktā vietā. Adaptēšanās pie jaunā ikdienas ritma šķita grūtākais no visa dienestā piedzīvotā.

Viņam pievienojas arī rotas biedrs Sauszemes spēku Auto transporta vada kareivis Maksis Ēriks Korbuss, piekrītot, ka savu domu un viedokļu paušana ir savas identitātes apstiprināšana.

Arī M. Ē. Korbuss dienestu sāka ar brīvprātīgu iestāšanos valsts aizsardzības dienestā. Viņš uzsver – VAD deva iespēju atgriezties Latvijā, jo teju visu dzīvi viņš ir pavadījis Vācijā.

Viņš atzīst – sākotnēji nebija domas pēc VAD absolvēšanas kļūt par profesionālā dienesta karavīru, bet, apgūstot prasmes valsts aizsardzības dienestā, sapratis, ka vēlas turpināt dienestu.

“Sapratu, ka ir forši un man šī joma patīk. Esmu ieguvis daudz vērtīgu zināšanu, kuras profesionālajā dienestā varu pilnveidot. Būtiska ir arī stabilitāte un neatkarība, jo mani vecāki palika Vācijā, šeit varu paļauties pats uz sevi,” atklāj kareivis.

M. Ē. Korbuss pauž, ka nostāsti par dienestu atšķiras no realitātes. Protams, neiztikt bez šaušanas prasmju apgūšanas, maršēšanas un fiziskajām aktivitātēm, bet stereotipi, ka dienests NBS līdzinās dienestam padomju armijā, ir pilnīgi nepatiesi. Dienesta infrastruktūra ir moderna, bet kareivju, instruktoru un virsnieku attiecības ir savstarpēji cieņpilnas.