Lielvalstu konkurences ēras atgriešanās uzsver, ka daudzas nesen attīstītās NATO spējas tikušas nostiprinātas mazāk draudīgā starptautiskā vidē, kas vairs neatbilst reālajai situācijai pasaulē, norādīts Lielbritānijas domnīcas “The Royal United Services Institute” (RUSI) publiskotajā pētījumā par NATO pretgaisa un pretraķešu aizsardzības spējām un to nākotni.
Gadsimta gaitā kļūst arvien acīmredzamāks, ka pretgaisa aizsardzība vairs nav vien atsevišķs drošības garants, kas spēj pārvarēt visus ienaidnieka draudus kā civiliedzīvotājiem, tā izvietotam karaspēkam, kā tas tika prognozēts gadsimtu mijā. Tādēļ NATO aizsardzības sistēmām, lai nezaudētu lietderību, nepieciešams piedzīvot racionalizācijas un integrācijas procesu, kā rezultātā tiktu panākta visas alianses uzlabotas aizsardzības spējas, kas gatava jebkuram potenciālajam draudam.
Pētījumā tiek apgalvots, ka NATO pieeja pretgaisa un pretraķešu aizsardzībā (Integrated Air and Missile Defence – IAMD) nav spējusi adaptēties jauniem globālajiem izaicinājumiem. Ņemot vērā liela mēroga tālas darbības uzbrukuma ieroču nozīmi Krievijas stratēģiskajā un operatīvajā struktūrā, tas norāda uz plaisu alianses darbībā un spēju uzticamībā. Pētījums identificē trūkumus, kas neļauj NATO nodrošināt pilnvērtīgu aizsardzību pret šiem Krievijas draudiem. Tāpat uzsvērtas izmaiņas, kas jāveic NATO pretgaisa aizsardzības sistēmā, lai tā spētu reaģēt uz konkurentu draudiem.
Tāpat pētījumā norādīts, ka NATO pretgaisa aizsardzības un pretraķešu sistēmām pašlaik trūkst gan jaudas, gan spēja risināt lielvalstu konkurences radītos gaisa draudu izaicinājumus. Tas ietekmē NATO spēju demonstrēt globālu spēka pozīciju un nodrošināt iedzīvotāju un kritiskās infrastruktūras drošību.
Gaisa aizsardzības efektivitāte tiks krasi uzlabota, izmantojot efektīvu uzbrukuma un aizsardzības sistēmu integrāciju. Aizsardzība pret ienaidnieka gaisa draudu spējām, piemēram, raķešu palaišanas iekārtu, sauszemes tehnikas un bumbvedēju atturēšanai jākļūst par lielāku prioritāti.
Lai labāk integrētu aktīvos un pasīvos aizsardzības mehānismus, ciešāk jāsadarbojas NATO Gaisa un pretraķešu aizsardzības un Civilo ārkārtas situāciju plānošanas iestādēm. Ilgtermiņā patiešām integrētu aizsardzības sistēmu prasības var izpildīt un atļauties tikai ar funkcionālu specializāciju valsts līmenī un resursu apvienošanu aliansē.
Pētījuma galīgais piedāvājums ir NATO integrētas pretgaisa un pretraķešu aizsardzības modelis, kas ir līdzīgs Eiropas fāžu adaptīvajai pieejai (European Phased Adaptive Approach – EPAA), kas ir ASV ieguldījums NATO pretraķešu aizsardzības sistēmā, un tā ir paredzēta, lai aizsargātu Eiropu no īsas un vidējas darbības rādiusa ballistiskajām raķetēm, kas palaistas no Irānas. Pieeja sastāv no “Aegis” pretraķešu aizsardzības sistēmas konfigurācijām gan uz sauszemes, gan jūrā, centrālā aizsardzības elementa funkciju pildot “Standard Missile-3” raķešu pārtvērējam. Tas nozīmētu spēju atdarināt šo adaptīvo pieeju, uzsverot spēju attīstību un pakāpeniski paaugstinot gatavības līmeni.
Lai to sasniegtu, pirmais solis, ko alianse var spert, ir mēģināt risināt aizsardzības integrācijas izaicinājumu. Konceptuālas pārmaiņas mēdz radīt organizatorisku pielāgošanos, kas savukārt nosaka tehniskās integrācijas vadlīnijas. NATO jāveic integrēts pārskats par pretgaisa aizsardzības spējām, lai identificētu plaisas starp esošajām aizsardzības sistēmām un organizācijām un centieniem sasniegt visaptverošu Eiropas gaisa telpas aizsardzību, un tā rezultātiem jāiekļauj detaļas par šādām prasībām:
· Atrunāt konkrētus ieguldījumus par to, kuras NATO pretgaisa aizsardzības spējas būs konkrēto valstu kompetencē, kā arī šajā kontekstā veikt pretgaisa aizsardzības mācības, izspēlējot gan paaugstinātas spriedzes, gan uzbrukuma situācijas.
· Saskaņot struktūru civilo noturības spēju un centienu koordinēšanai, sagatavošanai un izpildei kā daļai no NATO dalībvalstu pretgaisa aizsardzības.
· Veicināt saikni starp NATO integrēto pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmu un tās noturības stiprināšanu. Turklāt atsevišķas valstis varētu veikt pasākumus, lai sagatavotu civilās aizsardzības struktūras pret raķešu uzbrukuma riskiem, kā arī izpētīt teritorijas, kurās tās var kompensēt aktīvās aizsardzības ierobežojumus, piemēram, apmācot lielceļu remonta brigādes, lai vajadzības gadījumā ātri salabotu uzbrukumā bojātus lielceļus. Skandināvijas vispārējās aizsardzības modelis un Taivānas vispārējā aizsardzības koncepcija, kurās militārās mācības ietver dažādu privātu un civilo dalībnieku aktīvu līdzdalību, lai pārbaudītu sabiedrības noturību un spēju iesaistīties aizsardzības pasākumos var kalpot par paraugu.
· Izstrādāt integrētu darbības plānu struktūru, līdzīgi kā kodolenerģijas integrētie plāni, piemēram, ASV vienotais integrētais operatīvais plāns novērsa štata vietu samazināšanu un definēja to lomu dažādos ārkārtas gadījumos.
· Operatīvajā jomā nepieciešama saskaņošana un sagatavošanās aizsardzības integrācijai uzbrukuma gadījumā, lai noteiktu, kā pretgaisa aizsardzība var vislabāk atbalstīt dažādus manevrus. Bez šīs integrācijas gan stratēģiskajā, gan operatīvajā līmenī, aktīvās aizsardzības sistēmas tiks pārslogotas, pirms spēs sniegt nozīmīgu rezultātu.