Nākamajā desmitgadē izaicinājumus NATO drošībai metīs autoritāras un revizionistiskas lielvaras

Pašlaik NATO ir iegājusi savas pastāvēšanas astotajā dekādē, pārspējot uz aliansi . liktās cerības, ko tie lika, 1949. gadā parakstot Ziemeļatlantijas līguma organizācijas līgumu. Trīsdesmit gadu laikā pēc PSRS sabrukuma NATO ir pārdzīvojusi neskaitāmus paredzējumus par Alianses norietu. Pašlaik NATO sevī iekļauj gandrīz miljardu cilvēku un pusi no globālā iekšzemes kopprodukta.

Šajā laikā aliansei ir izdevies pārtraukt divus karus un etniskās tīrīšanas Balkānos, apturēja terorisma draudu palielināšanos pret NATO teritoriju, pasniedza roku bijušajam pretiniekam Krievijai, bet pēc tam kopīgi vērsās pret Krievijas agresiju Eiro-Atlantiskajā reģionā.

Neskaidrība par nākotni liek NATO būt gatavai pielāgoties; pasaule nākamajā desmitgadē būs daudz citādāka nekā tā, ko alianse mantoja pēc Aukstā kara baigām un tām sekojošajās desmitgadēs.

Šajā pasaulē saglabāsies terorisma draudi, vienlaikus parādoties jauniem izaicinājumiem klimata pārmaiņu un pandēmiju veidolā Jaunās un modernās tehnoloģijas (Emerging and Disruptive Technologies) radīs aliansei gan jaunus izaicinājumus, gan iespējas.

Diskusijas un bažas par nākotni, kurā ASV varētu novērsties no Ziemeļatlantijas reģiona, pievēršoties Indo-Klusā okeāna reģionam, par satricinājumiem demokrātiskai pārvaldībai liek spriest, ka NATO, lai cik spēcīgs militārais spēks alianse būtu, nav pasargāta no politiskiem satricinājumiem.

Ziņojumā uzsvērts – NATO ir pārdzīvojusi satricinājumus jau iepriekš. Ziemeļatlantijas līguma organizācija ir pārdzīvojusi Padomju Savienības spiedienu, Suecas krīzi, šķelšanos starp sabiedrotajiem Vjetnamas kara laikā, diktatūras dalībvalstu vidū, Eiropas raķešu debates, strīdus par paplašināšanos, Irākas karu un citas krīzes.

Alianses panākumu atslēga ir bijusi gatavība pret draudiem vērsties kopīgi un spēja pielāgoties jauniem draudiem. Līdz šim NATO sabiedrotie ir ieguldījuši lielus līdzekļus NATO militārās drošības stiprināšanai. Nākamajā desmitgadē ir skaidrs, ka būs nepieciešams rīkoties izlēmīgi, lai stiprinātu alianses politisko dimensiju.

NATO ir bijusi spiesta pielāgoties jau no pašiem sākumiem – Aukstā kara pirmajās dienās dibinot aliansi, tās dalībvalstīm bija jāpielāgojas no vietējas teritoriālas aizsardzības uz aizsardzību globālā mērogā.

NATO jau no sākumiem ir bijusi vairāk nekā militāra alianse – tā ir politiski apvienojusi sabiedrotos vienotā stratēģiskā vīzijā, vērtībās un interesēs, kas ļāva aliansei veiksmīgi izbeigt Auksto karu kā uzvarētājai. Arī pēc Aukstā kara beigām NATO “atvērto durvju politika” ir bijis svarīgs mudinājums valstīm, kas vēlas pievienoties aliansei, kļūt par daļu no šīs vērtību sistēmas.

Šim principam ir jābūt pamatā nākotnes pasaulē, kurā alianse saskarsies ar diviem sistēmiskiem sāncenšiem – Krieviju un Ķīnu -, terorisma draudiem, politisko nestabilitāti pie NATO Dienvidu robežām, dramatiskām izmaiņām tehnoloģiju jomā, daudziem un dažādiem gan cilvēka veidotiem, gan dabiskiem nevalstiskiem draudiem. Ne ASV, ne Eiropa ar tiem nespēj tikt galā viena pati. Draudu pluralitāte vienlaikus gan vēl vairāk palielinās NATO nozīmi, gan sarežģīs alianses lēmumu pieņemšanas procesus nākotnē.