NATO ārlietu ministru sēdē tiek iezīmētas mūsdienu nozīmīgākās drošības politikas aktivitātes

J. Stoltenbergs uzrunā paziņoja, ka NATO ārlietu ministru tikšanās dienaskārtības pamatu veidos četri temati: NATO 2030 projekta attīstība, Krievijas militārā spēka pieaugums, Ķīnas varas pieaugums un misijas Afganistānā nākotnē. NATO dalībvalstu ārlietu ministriem pievienosies Eiropas Savienības augstais pārstāvis, pārstāvji no Somijas un Zviedrijas, Āzijas un Klusā okeāna reģiona partneri no Austrālijas, Japānas, Jaunzēlandes un Dienvidkorejas, kā arī Gruzijas un Ukrainas ārlietu ministri. Atsevišķas NATO ārlietu ministru sēdes sesijas tiks veltītas Gruzijas un Ukrainas jautājumiem un jautājumiem par Ķīnas nozīmi nākotnē.

NATO 2030 attīstība un alianses nākotne. J. Stoltenbergs uz jautājumu par NATO lomu konflikta starp Turciju un Grieķiju risināšanā atzīmēja, ka NATO pašlaik ir izdevies būt par politisko platformu, kurā abas valstis risina savstarpējo konfliktu un pašlaik ir izvairījušās no asinsizliešanas. Jautājumā par Krievijas vērtējumu, kas atzīmē, ka NATO problēma ir alianses lēnā lēmumu pieņemšanas procedūra, NATO ģenerālsekretārs atbildēja, ka šī būs viena no aktualitātēm, ko risināt gan ministru tikšanās, gan NATO 2030 kontekstā. NATO ģenerālsekretārs uzsvēra – jau pēdējo gadu laikā ir veikts ievērojams progress, tai skaitā izvēršot NATO kaujas grupas alianses Austrumos, cīnoties ar terorismu un veidojot komandstruktūras kiberjautājumos. Tiek veidota jauna Atlantijas pavēlniecība Norfolkā. NATO dara daudz un ir nepieciešams turpināt pielāgoties.

Runājot par Transatlantiskajām attiecībām un jauno ASV Prezidenta administrāciju, NATO ģenerālsekretārs izteicās optimistiski par sadarbību nākotnē. NATO būs nozīmīgs partneris ASV arī nākotnē, kad paredzamas izmaiņas globālajā spēka sadalījumā. J. Stoltenbergs uzsvēra – laikā, kad ASV aizvien vairāk uztrauc Ķīnas ekonomiskās un militārās ietekmes palielināšanās, NATO ir vēl nozīmīgāks partneris ASV – ASV kopā ar NATO kontrolē pusi pasaules iekšzemes kopprodukta un pusi militārās ietekmes. Tik ilgi, kamēr mēs turamies kopā, mēs esam drošībā.

Afganistānas nākotne. NATO ģenerālsekretārs uzrunā uzsvēra - NATO ieveda karaspēku Afganistānā pēc 11. septembra uzbrukuma ASV ar mērķi nepieļaut turpmāku valsts izmantošanu par platformu teroristu uzbrukumiem. Pēc 20 gadu ilgas misijas ir radusies iespēja nodibināt mieru. Lai gan ir trausla, šī izdevība ir jāizmanto.

Lai arī ASV ir izlēmusi samazināt vienību skaitu, NATO turpina īstenot savu apmācības misiju, kurā puse no iesaistītajiem karavīriem nav no ASV. Pašreizējā situācija ir sarežģīta dilemma – ja NATO pametīs Afganistānu, pastāv risks tai atkal kļūt par teroristu patvērumu, savukārt, ja NATO paliks valstī, atjaunosies vardarbība. Lai kāds ceļš tiktu izvēlēts, aliansei tas ir jāveic kopā – uzsvēra J. Stoltenbergs.

Atbildot uz jautājumu par pašreizējo situāciju valstī, J. Stoltenbergs skaidroja – pavisam nesen Afganistānā atradās 100 000 karavīru, taču tagad klātbūtne ir samazināta gandrīz desmit reizes, pamatā īstenojot Afganistānas drošības speķu apmācības misiju. Pēc NATO ģenerālsekretāra domām, tieši tas ir labākais veids, kā stabilizēt valsti. Pašlaik starp ASV un “Taleban” ir noslēgta vienošanās, ka visām vienībām no Afganistānas jābūt izvestām līdz nākamā gada 1. maijam. Izvēle par valsts pamešanu ir izvēle starp risku, ka “Taleban” varētu nepildīt savu vienošanās daļu un risku turpināt ilgstošu militāru operāciju Afganistānā.

Krievijas militārās ietekmes palielināšanās. Melnās jūras reģiona nozīme. Savos ievadvārdos NATO ģenerālsekretārs izsacīja arī bažas par Krievijas militārā spēka pieaugumu un tās īstenoto NATO robežu aptveršanu, izvēršot vienības Sīrijas Ziemeļos, Lībijā un palielinot savu militāro klātbūtni Kalnu Karabahā un Baltkrievijā. Šajā kontekstā būtiski ir saglabāt esošos ieroču kontroles mehānismus, tai skaitā risināt jautājumu par kodolgalviņu skaita ierobežošanas līgumu, kas beigsies nākamā gada februārī.

Melnā jūrā ir stratēģiski svarīgs reģions, kurā NATO sadarbojas gan ar trim dalībvalstīm – Turciju, Bulgāriju un Rumāniju, gan ar partnervalstīm Gruziju un Ukrainu. Pašlaik NATO ir palielinājusi savu klātbūtni reģionā.  NATO cieši sadarbojas ar Gruziju un Ukrainu arī tādēļ, ka Krievija ir pārkāpusi abu valstu teritoriālo integritāti, veicot pretlikumīgu Krimas aneksiju un ievedot karaspēku Gruzijas teritorijā.

Atbildot uz jautājumu par NATO sadarbību ar Gruziju un Ukrainu, J. Stoltenbergs atzīmēja – viens no NATO 2030 plāna daļām ir sadarbības veicināšana ar NATO partneriem. Gruzija ir vērtīgs NATO partneris, un savstarpējā sadarbība nāk par labu abām pusēm. NATO sadarbojas ar Gruziju Melnās jūras reģionā un sniedz gan politisko, gan praktisko palīdzību Gruzijai, atbalstot valsts drošības un aizsardzības institūcijas. Pašlaik norisinās sadarbība ar Gruzijas Krasta apsardzi, dalīšanās ar datiem par gaisa satiksmi un kopīga cīņa pret hibrīddraudiem. Lai arī nav iespējams runāt par konkrētiem laikiem, kad Gruzija varētu kļūt par NATO dalībvalsti, 2008. gada Bukarestes samitā pieņemtais lēmums nav mainījies.

Ķīnas varas pieaugums.  J. Stoltenbergs uzrunā pasvītroja – Ķīna nav NATO pretinieks. Tās attīstība ir iespēja attīstīties arī NATO valstu tirdzniecībai un ekonomikai. Ar Ķīnu ir nepieciešams sadarboties klimata un bruņojuma kontroles jautājumos, taču vienlaikus Ķīna ir NATO izaicinājums; tā iegulda lielus līdzekļus jaunās ieroču sistēmās, tā pietuvojas NATO robežām Arktikā un Āfrikā, vienlaikus tā nav daļa no mūsu vērtībām un neievēro fundamentālas cilvēktiesības. Pret to NATO ir jāvēršas kopīgi ar līdzīgi domājošām valstīm – ir jāsadarbojas, kur tas ir iespējams un jāveicina mūsu noturība, lai pasargātu savus principus un vērtības.