NATO izturēja ASV prezidenta Donalda Trampa četrus vadīšanas gadus, lielā mērā pateicoties spēcīgam Kongresa atbalstam un alianses ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga gudrajai vadībai. Tagad, kad ASV vadību uzņemsies jaunievēlētais prezidents Džo Baidens, aliansei jāsaprot, ka tā nevar atgriezties pie ierastā darba ritma. Četru gadu laikā pasaule ir mainījusies, tāpēc arī NATO būs jāturpina pielāgoties jauniem izaicinājumiem, tā militāro ziņu vietnē “Defense News” raksta ārpolitikas pētnieki – Hanss Binnendijks un Daniels S. Hamiltons.
Šis NATO atjaunošanās process tiks ierakstīts jaunā stratēģiskajā koncepcijā, kas taps nākamā gada laikā. J.Stoltenbergam jau ir redzējums par jomām, kurās nepieciešamas pārmaiņas. Jau notiek tā dēvētais refleksijas process, kas paredzēts galveno jomu noteikšanai, kur nepieciešamas pārmaiņas, tagad tās būs jāizvērtē arī Dž. Baidena ārpolitikas ekspertu komandai.
NATO pilnveidošanās plānam ir četras sadaļas – aliansei savās darbībās jākļūst saskaņotākai, spējīgākai, visaptverošākai un līdzsvarotākai kopējās aizsardzības ieguldījumos. Autori uzskata, ka Dž. Baidena atgriešanās ASV lielajā politikā veicinās NATO saskaņotību un uz labu mainīs ne tuvu ideālās transatlantiskās politiskās attiecības. Taču problēma ir dziļāka.
Šobrīd draudu uztvere alianses iekšienē ievērojami atšķiras, jo ne visas valstis vienādi paļaujas uz Ziemeļatlantijas līgumu, tai skaitā tā nozīmīgo 5. pantu. Šobrīd redzams, ka vairāku NATO dalībvalstu starpā valda tāda kā demokrātiska atkāpšanās, piemēram, Vidusjūras austrumu daļā sabiedrotie nostājas viens pret otru. Tāpat pastāv atšķirīga attieksme pret Krievijas uzvedību Melnās un Baltijas jūras reģionā, arī situācijas atrisināšanā Afganistānā. Tikpat neviennozīmīgs ir jautājums par Ķīnas pieaugošo lomu drošības situācijā Eiropā un pasaulē.
Kopš Krievija anektēja Krimu 2014. gadā, NATO valstis atkal sāka fokusēties uz galveno varas konkurentu. Kā atbilde šim draudam tapa NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas, kas izvietotas Baltijas valstīs un Polijā. Šīs vienības veidotas no skaitliski neliela, taču sevišķi ātras reaģēšanas militāra spēka, tāpat arī valstīs izveidots mehānisms ātrai NATO papildspēku izvēršanai nepieciešamības gadījumā. Taču šīs iniciatīvas var apdraudēt ierobežotais Eiropas aizsardzības budžets, ko ietekmējusi arī Covid-19 pandēmija. Tāpēc ASV un NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā šīm programmās atkal jāpiešķir prioritātrs statuss.
Nākotnē NATO operācijām vajadzētu būt visaptverošākām, paplašinot alianses galvenos uzdevumus – kolektīvo aizsardzību un drošību un krīžu pārvarēšanu. Tas attiecas arī tādām globālām jomām kā pandēmijas pārvaldīšana, globālās sasilšanas mazināšana, bēgļu krīze pasaulē.
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir pievērsis pastiprinātu alianses uzmanību Ķīnai, kas aizvien aktīvāk militārajā arēnā sadarbojas ar Krieviju, tostarp aizsardzības rūpniecības sadarbībā un kopīgās militārās mācībās. Ķīna līdz šim daudz ieguldījusi Eiropas stratēģiskajā infrastruktūrā, radījusi atkarību no tehnoloģijām un izmantojusi piespiedu diplomātiju, lai apslāpētu Eiropas balsis. NATO turpmāk būtu jāmazina šī atkarība no Ķīnas un jāveido daudz ciešākas partnerattiecības ar ASV un Āzijas sabiedrotajiem.
Daudzi ASV sabiedrotie Eiropā apspriež iespējamu jaunu darba dalīšanu, rosinot ASV vairāk pievērsties Ķīnai, kamēr Eiropas militārais spēks uzmanītu Krieviju. Tomēr tas neiztur kritiku, jo vājinātu Eiropas militārās spējas, pakļaujot to militāriem draudiem no agresorvalstu puses. Tāpēc jaunajai stratēģiskajai koncepcijai jāpiedāvā kāds labāks risinājums, iespējams, Eiropai uzņemoties atbildību nodrošināt pusi no militārajām spējām, kas nepieciešamas, lai aizsargātos pret iespējamu Krievijas uzbrukumu.
Visbeidzot – NATO kopš tās dibināšanas ir saglabājusi spēcīgākās politiskās un militārās alianses statusu tieši tāpēc, ka tā spējusi pielāgoties jauniem stratēģiskajiem apstākļiem. To var izdarīt vēlreiz, noslēguma secina raksta autori.
Hanss Binnendijks ir domnīcas “Atlantijas padome” pētnieks, agrāk bijis ASV Nacionālās drošības padomes direktors aizsardzības politikas jautājumos.
Daniels S. Hamiltons ir neatkarīgā pētniecības centra “Woodrow Wilson Center” Globālās Eiropas programmas direktors.