Liekas, ka Ķīnas izaugsme ir pievērsusi daudzu prātu uzmanību. Es nesaku, ka mēs pēdējos trīsdesmit gadus esam bijuši bezrūpīgi, taču ilgu laiku pastāvēja cerīgs skatījums uz Ķīnu un ticība, ka kapitālistiska ekonomika novedīs pie politiskās demokrātijas. Vienkārši izsakoties, tas nav noticis. NATO pašlaik paliek Eiro-Atlantiskajā reģionā un nemeklē dalībvalstis Āzijā vai Indijas un Klusā okeāna reģionos. Lūdzu, komentējiet vēl mazliet par sadarbību starp NATO demokrātijām, jo izskatās, ka alianšu veidošanās starp demokrātijām 21. gadsimtā ir nevis 20. gadsimta domāšanas izpausme, bet īstais ejamais ceļš.
NATO ir reģionāla alianse, kas vieno Ziemeļameriku un Eiropu, un tai būtu jāpaliek reģionālai aliansei. Tajā pašā laikā NATO kā reģionālai aliansei ir nepieciešama globāla pieeja, jo daudzi no izaicinājumiem un draudiem, ar ko saskaramies, kļūst aizvien globālāki un skar visas NATO dalībvalstis; terorisms, kiberdraudi, hibrīdkarš, kosmosa telpa, kodolieroču ierobežošana un Ķīnas izaugsme.
Es domāju, ka ir pilnīgi iespējams NATO palikt par reģionālu organizāciju, tajā pašā laikā aizvien vairāk sadarbojoties ar līdzīgi domājošām valstīm visā pasaulē, tai skaitā Āzijas un Klusā okeāna reģionā. Es ticu, ka demokrātijām ir jāturas kopā. Pēc Aukstā kara beigām aizvien vairāk un vairāk valstu palika demokrātiskas, aizvien vairāk un vairāk cilvēku sāka dzīvot demokrātiskās sabiedrībās. Pašlaik mēs redzam tendenci tam visam pagriezties nepareizā virzienā.
Šī iemesla dēļ ir vēl svarīgāk valstīm, kas tic demokrātijai un likuma varai, turēties kopā, it īpaši apstākļos, kad jūtams spiediens no ārpuses, no valstīm, kam nepiemīt mūsu vērtības, piemēram – Ķīnu.
Maķedonija ir pievienojusies NATO, kļūstot par 30. dalībvalsti. Izskatās, ka NATO ir veselīga alianse, kas izplešas. Viens no kritikas punktiem nāk no ASV puses, un ir saistāms ar NATO dalībvalstu nepietiekamajiem tēriņiem aizsardzībai. Kopš samita Kardifā 2014. gadā ir bijis novērots progress, vai ne? Vai jūs varētu komentēt par to, kur mēs esam pašlaik rekomendēto 2 procentu no iekšzemes kopprodukta jautājumā un kā jūs redzat nākotnes perspektīvu šajā jautājumā?
Pirmkārt, es uzsveru, ka NATO durvis ir atvērtas, un tāpēc mums pašlaik ir jauna dalībvalsts – Ziemeļmaķedonija, kuras aizsardzības ministre Radmila Šekerinska piedalās arī Halifaksas drošības forumā.
Izmaksas ir joma, kurā mēs esam veikuši ievērojamu progresu. Es nesaku, ka esam tur, kur mums būtu jābūt, taču esam daudz labākā situācijā nekā pirms dažiem gadiem. Tā kā 2014. gadā mēs pieņēmām lēmumu aizsardzībai tērēt vairāk un godīgāk dalīt atbildības, visu Eiropas NATO dalībvalstu un Kanādas ieguldījums ir palielinājies. Aizvien vairāk NATO dalībvalstu aizsardzībai tērē 2% no iekšzemes kopprodukta un lielākā daļa to plāno darīt tuvākajā nākotnē. Tikai dažu gadu laikā mēs esam novirzījuši aizsardzībai desmitiem miljardu dolāru. Tās ir labas ziņas, it īpaši tāpēc, ka tas parāda, ka ikviena no 30 NATO dalībvalstīm ir gatava izpildīt iepriekš nolemto lēmumu.