Kopš karadarbības sākšanās ar Krieviju 2014. gadā, Ukraina ir centusies stiprināt saites ar NATO militāro aliansi. Lai arī NATO reakcija uz konfliktu ir bijusi piesardzīga, arī attiecībās ar Kijevu ir panākts ievērojams progress. Iestāžu sadarbība ir nostiprinājusies, un vairākas atsevišķas NATO dalībvalstis ir nosūtījušas militārās misijas uz Ukrainu, lai nodrošinātu apmācību un atbalstu valsts pārejai uz NATO standartiem.
Ukrainas attiecības ar NATO pēdējo sešu gadu laikā ietekmēja straujās Ukrainas sabiedriskās domas izmaiņas. Pirms 2014. gada salīdzinoši maz ukraiņu vēlējās, lai valsts pievienojas NATO. Šo situāciju pilnībā pārveidoja Krievijas agresija. Radikāli mainītajā ģeopolitiskajā vidē, ko radīja Krimas aneksija un Krievijas iebrukums Ukrainas austrumos, sabiedrības atbalsts valsts darlībai NATO ievērojami pieauga.
Ukrainas izredzes šobrīd pievienoties NATO ir niecīgas, tomēr tas nav kavējis valsti spert daudzus soļus šī mērķa sasniegšanai. Īpaši svarīgi ir tas, ka Ukrainas ambīcijas dalībai NATO 2019. gadā tikušas ierakstītas Ukrainas jaunajā konstitūcijā.
Arī pēc prezidenta Volodimira Zelenska ievēlēšanas Ukrainas integrācija NATO joprojām ir oficiālā valsts politika. 2020. gada sākumā valsts turpināja ceļu uz NATO uzlabojot iespējas partnera statusa iegūšanai. Tomēr nesenās politiskās izmaiņas Kijevā ir atsākušas debates par Ukrainas apņemšanos integrēties NATO un izraisījušas jaunas šaubas par valsts plašāko ģeopolitisko trajektoriju.
Prezidenta Zelenska pirmās valdības atlaišana pārsteidza daudzus Ukrainas politikas vērotājus. Aizsardzības ministrs Andrijs Zagorodņuks (Andriy Zahorodniuk) bija starp daudzajiem ministriem, kuri zaudēja darbu, neskatoties uz viņa spēcīgo reformatora reputāciju.
Spekulācijas par iespējamām politikas izmaiņām ir rosījušās kopš Volodimira Zelenska uzvaras Ukrainas prezidenta vēlēšanās. Būtiski, ka viņa panākumi balstījās uz solījumiem izbeigt konfliktu. Nesen atklātie plāni iesaistīties tiešās sarunās ar Krievijas pilnvarotajiem Ukrainas austrumos ir saskārušies ar īpaši izteiktu opozīciju, Kritiķu skaitā ir vairāki desmiti parlamenta deputātu. Korona vīrusa pandēmija par šo iniciatīvu ir piespiedusi apturēt sarunas, taču to izraisītā reakcija atspoguļo bažas, ka V. Zelenskis, iespējams, ir gatavs upurēt Ukrainas Eiroatlantiskās integrācijas ambīcijas un kompromitēt valsts ilgtermiņa neatkarību apmaiņā pret virzību uz mieru.
Ņemot vērā vairāk nekā 2000 NATO standartus, rodas jautājums par Ukrainas īpašo stratēģiju to pieņemšanai. Pašreizējos Ukrainas un NATO partnerības mērķos ir uzskaitīti vairāk nekā 200, bet līdz 2020. gadam bija pieņemti citi NATO standarti, kas šajā sarakstā nav iekļauti. Ukrainai noteikti noderētu metodiskāka pieeja šim jautājumam, kas varētu sniegt precīzu un objektīvu priekšstatu par virzību uz NATO integrāciju, pamatojoties uz specifiku, nevis uz populistiskiem saukļiem vai politiskiem paziņojumiem, kuriem ir tendence uz nepareizu interpretāciju.
Pašlaik mēģinājumi novērtēt Ukrainas NATO integrācijas statusu var atšķirties atkarībā no tā, vai informācija nāk no Aizsardzības ministrijas, Eiropas un Eiroatlantiskās integrācijas biroja, Ārlietu ministrijas vai Ukrainas misijas NATO. Citiem vārdiem sakot, Ukrainai trūkst vienotas pieejas. Tas kavē centienus uzraudzīt NATO standartu ieviešanu Ukrainas militārajā jomā.
Ukrainai jāizstrādā skaidrs un caurskatāms uzraudzības mehānisms NATO standartu ieviešanai, kas jāpapildina ar reālistiskiem un sasniedzamiem īstermiņa un vidēja termiņa mērķiem. Šāds solis radītu skaidrību valdības saziņā, kā arī ļautu valsts amatpersonām runāt vienā balsī par ārkārtīgi sarežģīto tēmu. Tas arī palīdzētu novērst nepieciešamību periodiski sniegt paskaidrojumus par valsts pastāvīgajām saistībām attiecībā uz Eiroatlantisko kursu, kas nosprausts 2014. gadā.