Krievijas potenciālais iebrukums Baltijā – plāni un realitāte

Par to, ka Krievija savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai vairs nekautrējas laist darbā militārus līdzekļus, pēdējos divpadsmit gados izdevies pārliecināties vairākkārt. Vēl 2008. gadā tā pēc būtības ar spēku apturēja Gruzijas eiroatlantisko virzību. Sešus gadus vēlāk - pēc bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča režīma gāšanas, izmantojot hibrīdoperācijas, tā anektēja Krimu, bet pēc tam izraisīja karu Austrumukrainā. Tāpat Krievija savu ģeopolitisko interešu aizstāvībai iesaistījusies pilsoņu karā Sīrijā, kara noziegumos apsūdzētā prezidenta Bašara al Asada pusē.

Sarunā ar aizsardzības nozares portālu “Sargs.lv” V. Solovejs aizvien brīdina, nesenās pārbīdes uzskatāmas par būtiskām, jo Krievijas prezidents Vladimirs Putins vēlas pāriet jaunā ģeopolitiskā revizionisma ciklā. V.Soloveja ieskatā par to liecinot vairāki apstākļi.

Foto: EPA/Scanpix

Pirmkārt, Krievija jau tagad ir noteikusi, ka tās nacionālie likumi uzskatāmi par augstāk stāvošiem par starptautiskajiem tiesību aktiem vai nolīgumiem, kas vieglu roku ļauj atteikties no pirmā Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina deviņdesmitajos gados parakstītajiem līgumiem ar bijušajām Padomju Savienības republikām. Otrkārt, intensificētais darbs Krievijas un Baltkrievijas vienotās valsts virzienā ļautu izveidot pilnīgi jaunu veidojumu, kam nebūtu saistoši iepriekš slēgtie līgumi. Treškārt, paša Krievijas prezidenta V.Putina apziņa, ka mūžīgi atrasties Krievijas prezidenta krēslā viņš nevarēs, tālab meklējami citi līdzekļi varas saglabāšanai. Ceturtkārt – labvēlīga starptautiskā situācija Eiropas Savienības iekšienē. Vācijas kancleres Angelas Merkeles pozīcijas ir visai vājas, ko vēl vairāk pastiprina viņas veselības problēmas, savukārt Francijas prezidents Emanuels Makrons atklāti simpatizē Kremļa režīmam. Arī ASV prezidents šobrīd ir aizņemts ar “impīčmenta pārāvu”. Piektkārt, paša V.Putina personiskās ambīcijas. “Tā ir personīga prezidenta V.Putina ideja. Viņš uzskata, ka viņa diženā misija ir saņemt vēsturisku revanšu par PSRS iznīcināšanu,” vērtē V.Solovejs.

Uzbrukums Baltijai kā nāvējošs trieciens NATO

Kremļa vadība par savu ģeopolitisko pretinieku uzskata NATO. Arī pēdējo gadu militārās mācības daudziem analītiķiem likušas domāt, ka Krievija savus spēkus gatavo potenciālam konfliktam ar NATO dalībvalstīm. Militārie eksperti pat iepriekš publiski atzinuši – mācībās izspēlēti scenāriji Baltijas valstu ieņemšanai un triecieniem Polijas teritorijā.

Gaidīt uz Eiropas lielvaru – Vācijas vai Francijas palīdzību arī būtu bezcerīgi, jo neviena no šīm valstīm nevēlēsies iesaistīties atklātā bruņotā konfliktā ar Krieviju. Turklāt, vienlaicīgi ar iebrukumu Baltijā, Krievija izraisītu humanitāru krīzi Eiropā, sadarbībā ar Turciju atverot robežas masveidīgai imigrantu plūsmai no Lībijas un Sīrijas.

Foto: AFP/Scanpix

Pārliecību par šādu rīcību Krievija smēlusies 2015. gada nogalē, kad Sīrijas kara laikā Turcija notrieca Krievijas bumbvedēju, kurš no Sīrijas puses bija ielidojis Turcijas gaisa telpā. “Toreiz NATO pateica, ka šis gadījums nav uzskatāms par “Casus belli” un organizācijas līguma 5.punkta aktivizēšana potenciāla konflikta gadījumā starp Krieviju un Turciju nenotiks. Krievijā to uztvēra viennozīmīgi, ekstrapolējot uz nākotni – NATO nav gatava iestāties par saviem biedriem, ja plaša mēroga konflikta riski ir ārkārtīgi lieli. Tādējādi situācijas attīstība Baltijas valstīs ir balstīta uz šī gadījuma izpēti,” skaidro politologs.

V. Solovejs gan uzsver – diez vai šajā gadījumā Krievija vēlēsies iekļaut Baltijas valstis tās sastāvā, jo atšķirībā no Baltkrievijas un Ukrainas pašā Krievijas varas elitē valda apziņa, ka Baltijas valstis nav daļa no tā sauktās “krievu pasaules”.  Tomēr ar šo soli Eiropai tiktu skaidri demonstrētas Krievijas militārās un hibrīdkara vešanas spējas.

 Foto: Yuri Smityuk/TASS/Scanpix

Lai Krievija šajā potenciālajā avantūrā sasniegtu pēc iespējas lielāku rezultātu, Krievijas varas elite sāks draudēt ar taktiskajiem kodolieročiem. V.Solovejs uzsver - ja Krievijas intereses netiks ņemtas vērā, šie ieroči tiks izmantoti. “Prezidentam Putinam šāda gatavība tīri personiskā līmenī ir. Vai uz šo soli ir gatavi ģenerāļi un prezidenta tuvāko personu loks, to gan es nezinu. Tomēr Putins personīgi šādam solim ir gatavs. Par to nu varat nešaubīties.”

Baltijas ieņemšanas plāni var izgāzties

V. Solovejs atzīst – plāni par Baltijas ieņemšanu Krievijā izstrādāti jau sen. Pašlaik šai darbībai esot labi priekšnosacījumi. Turklāt, ņemot vērā personiskās ambīcijas, V. Putins šo iebrukumu varētu sākt pāris tuvāko mēnešu laikā, lai, svinot Uzvaras dienu 9. maijā, to varētu saukt vairāk par savas personīgās rīcības uzvaru, nekā godinātu PSRS pusē karojošos cilvēkus.

“Tas ir kā datorspēlēs – kad tev ir vairākas dzīvības un tu vari pārspēlēt vēsturi. Šie cilvēki tieši to arī vēlas. [..] Cik es zinu, tad šī intelektuālā un psiholoģiskā vienotība Krievijas vadībā ir sasniegta. Viņi uzskata - jā, mēs to varam izdarīt un varam gūt panākumus. Tas nav iepriecinoši, drīzāk pat satraucoši,” saka politologs.

Vienlaikus Solovejs atzīst – virkni faktoru Krievijas vadība aizvien nav ņēmusi vērā. Pirmais un būtiskākais – Baltijas valstu iedzīvotāju gatavība pretoties Krievijas agresijai.  “Es domāju, ka tas ir pats svarīgākais jautājums. Manuprāt, tie, kuri šos plānus Kremlī veido, kļūdās situācijas novērtējumā. No militārā potenciāla izvērtējuma plānotājiem ir taisnība, bet viņi kļūdās sabiedrības morāli psiholoģiskajā novērtējumā,” atzīst politologs.

Foto: Vadim Savitsky/TASS/ Scanpix

Pat, ja sākumā Krievijas iebrukums izskatīsies kā “zibenskarš”, tas visai drīz vien iestigs dubļos. Krievijas armijai nāksies saskarties ar asu pretdarbību un nepieciešamību pēc spēku papildinājuma – pirmkārt ar obligātā iesaukuma karavīriem, bet vēlāk - rezervistiem. Šie soļi, pat negaidot ziņas par zaudējumiem, ātri atvēsinās to Krievijas sabiedrības daļu, kura, sākoties konfliktam, iespējams, sajūsmināsies par šādu Kremļa rīcību. Arī rubļa kurss pēc iebrukuma dramatiski kritīsies. Protesti pašā Krievijā gaidāmi arī no politiski aktīvākajiem iedzīvotājiem, kamēr lielākā daļa steigs uz veikaliem pēc pārtikas rezervēm vai bankām slēgt kontus. “Pat padomju laikā krievu apziņā Baltija nekad netika uzskatīta par daļu no padomju kultūrtelpas. Krievu mentālajā kartē tā jau bija pavisam cita teritorija. Šo iemeslu dēļ pašā Krievijas sabiedrībā parādīsies reāla un neviltota kara sajūta. Ja tas notiks – tā būs katastrofa Krievijai, par to šaubu nav” uzskata V. Solovejs.

Krievijas rīcība jāvērtē piesardzīgi, taču bez panikas

“Sargs.lv” aptaujātie ārpolitikas eksperti uzsver – Krievijas vadītāji vēlas pārskatīt ģeopolitisko izkārtojumu Eiropā. Tomēr maz ticams, ka tā varētu izšķirties par pēkšņu iebrukumu Baltijas valstīs, lai eskalēta militāra konflikta apstākļos virzītu Krievijas ārpolitisko mērķu sasniegšanu. Tomēr atsevišķi V. Soloveja izteikumi jāvērtē uzmanīgi.  

Politologs Kārlis Daukšts V. Soloveju raksturo kā nopietnu Krievijas iekšpolitikas analītiķi, kuram ir plaši sakari Krievijas varas elitē. Tomēr šādu V. Soloveja prognozēto notikumu gaitu viņš sauc par pārspīlējumu. Drīzāk V. Putins savu ietekmi ārpolitikā centīsies panākt ar diplomātijas līdzekļiem.

“Te būtisks ir jautājums – kā beigsies sarunas par Donbasu, ko viņš grib finalizēt kopā ar ASV. Viņš grib izveidot savienību starp Otrā pasaules kara uzvarējušo valstu kopīgām interesēm. [..] Tā ir Jaltas 2 konference, kur Staļina, Čērčila un Rūzvelta vietā sēdētu Sji Dziņpins, Donalds Tramps un viņš pats. Tā ir viņa galvenā doma. Viņš ir pārņemts ar to, ka interešu sfēras ir galvenā pasaules uzbūve – lai ievilktu visus atpakaļ savā interešu fērā un, lai to līdz ar viņu, atzītu apkārtējā pasaule. Tāds ir galvenais mērķis,” uzskata K. Daukšts.

Foto: AFP/Scanpix

Vienlaikus eksperts piebilst – panākt ietekmes sfēru sadali šādā formātā nekad nevarēs demokrātiski ievēlēts Krievijas varas institūts.

Tikmēr Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks atzīst – V. Soloveja skatījums uz iespējamo situācijas attīstību ir vērtīgs, jo tādējādi liek arī Latvijai pārvērtēt savu aizsardzības stratēģiju, kas līdz šim bijusi balstīta uzskatā, ka Krievija nekādā gadījumā nevēlēsies izraisīt atklātu konfliktu ar NATO, iebrūkot kādā no tās dalībvalstīm.

Eksperti gan atzīst, Krievijas iekšpolitikas un ārpolitikas kontekstā arvien nopietnāk būs jāvērtē konkrētu personību un ambīciju loma politisko procesu pieņemšanā. K. Daukšts atzīst, ka vēl aizvien Krievijas prezidents nespēj pārvarēt aizvainojumu, ka pēc agresijas Ukrainā, ir “izmests” teju no visām ietekmīgāko valstu sadarbības organizācijām, turklāt Krievijas iekšpolitikā V. Putins jūt, ka nevar atstāt varu, jo pašreizējā tās uzbūvē viņš ir ieņēmis vietu kā arbitrs starp dažādiem konfliktējošiem grupējumiem, nepieļaujot to sadursmes.

Savukārt T. Rostoks norāda, ka problēmas varētu sākties, ja Krievijas prezidents savu turpmāko atrašanos pie varas sasaistīs nevis ar sasniegumiem iekšpolitikā, kurus nodrošināt ir aizvien grūtāk, bet imperiālu ekspansiju.  “Tad tā būs problēma. Viņam [V.Putinam] būs motīvs, viņš skaidri zinās, ko darīt, turklāt viņam būs paslēpts kāds trumpis, kurš ļautu sasniegt kārotos mērķus. Ja tā izrādīsies taisnība, tad tā būs ļoti liela problēma,” viņš saka, piebilstot, ka tikpat bīstama var būt arī citu Kremļa elites pārstāvju “pārrēķināšanās” situācijas interpretācijā.

Foto: Valery Matytsin/TASS /Scanpix

Vienlaikus eksperti atzīst – V. Soloveja aprakstītais konflikta scenārijs šobrīd ir maz ticams, jo Krievija nevar atļauties īstenot pēkšņu atklātu militāru uzbrukumu. Savukārt Ukrainai līdzīga hibrīdkara scenārija pielietošana V. Soloveja nosauktajos termiņos Baltijas valstīs nav iespējama, jo prasītu ārkārtīgi lielu cilvēku skaitu, kuri būtu gatavi bloķēt gan varas iestādes, ganī policijas iecirkņus un Nacionālo bruņoto spēku bāzes. Vēl jo vairāk – cilvēku, kuri Latvijā, Lietuvā un Igaunijā būtu gatavi masveidīgi atbalstīt Krievijas ārpolitiskos mērķus šādā veidā, ir ārkārtīgi maz.