Aprit divdesmit pieci gadi kopš vērienīgākās pretpadomju demonstrācijas
Šodien aprit divdesmit pieci gadi kopš 1987.gada 23.augustā vairāki tūkstoši cilvēku pulcējās pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu, kad tika izlemts suverēno Baltijas valstu liktenis, iekļaujot tās Padomju Savienības sastāvā.
Šī diena - 23.augusts - vēsturē ir ierakstīta kā staļinisma un nacisma upuru atceres diena. Diena, kad Latvijas cilvēku tiesību aizstāvēšanas grupa „Helsinki-86” 1987. gada augustā nāca klajā ar aicinājumu visiem tautiešiem 23. augustā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā: "23. augusts ir Baltijas tautu melnā diena, jo šajā datumā 1939. gadā divas totalitāras lielvaras Molotova un Ribentropa personā savā starpā parakstīja līgumu ar slepeniem pielikumiem, kuros tika izšķirts triju suverēnu Eiropas valstu - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – liktenis." Tieši 1939.gada 23.augustā nacistiskā Vācija Hitlera vadībā un Padomju Savienība Staļina vadībā parakstīja Molotova-Ribentropa paktu, kas mainīja vēsturi un bija sākums nežēlīgākajam karam cilvēces vēsturē.
Aizsardzības ministra Artis Pabriks, atminoties dalību šajā demonstrācijā, norāda: „Pirms 25 gadiem, 1987. gada jūnija sākumā, es - jauns LU Vēstures un filozofijas fakultātes students - radio izdzirdēju par cilvēku pulcēšanos 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa. Tas padomju laikos bija kas nedzirdēts. Atminos, ka mana pirmā doma bija – beidzot TAS SĀKAS. Bija skaidrs, ka man šajā brīdī ir jābūt klāt, tādēļ 23. augustā es kopā ar saviem vecākiem biju starp tiem pāris tūkstošiem „pretpadomju elementu ”, kuri, spītējot čekistiem, okšķeriem un dzelteniem ikarusiem, pulcējās visapkārt Brīvības pieminekļa laukumam, lai protestētu pret vēsturisko netaisnību, ko pret mūsu nāciju veica Staļins un Hitlers 1939. gadā.”
Analizējot, kādēļ viņš atradās šajā akcijā, aizsardzības ministrs secina: „Galvenokārt tā bija vēlme pēc taisnīguma manai tautai un manai valstij, kura mums bija ar varu atņemta. Tas bija protests pret sistēmu un tās dubultmorāli, kur cilvēks nebija ne nieka vērts, tikai skrūvīte lielajā komunisma projektā. Lai izdzīvotu, bija jāpiemērojas un jāizliekas, riskējot zaudēt savu „es”. Tā bija vēlme pēc tādām cilvēktiesībām, kā brīvi šķērsot robežas, brīvi runāt un nebaidīties, ka par tavām domām tevi sodīs. Tas bija protests pret pārkrievošanu, pieaugošo un nekontrolēto imigrāciju, necieņu pret latviešu valodu un kultūru, ko gandrīz katrs latvietis piedzīvoja savā dzimtajā zemē, savā pagalmā, savā privātās dzīves sfērā. Atkāpties vairs nebija kur, un šis totalitārisma un rusifikācijas spiediens man kā latvietim un cilvēkam šķita baiss un nomācošs. Ja mēs neprotestētu tad, vai pēc 10 gadiem mums vēl būtu iespēja ko mainīt? Laiks kā mūsu dzimtās jūrmalas smiltis plūda starp pirkstiem un bija sajūta: tagad vai nekad! Tagad!”
Latvijas cilvēku tiesību aizstāvēšanas grupa „Helsinki-86” šajā dienā aicināja uz masveida miermīlīgu protesta akciju, paužot Latvijas sabiedrības viedokli un attieksmi pret lielvaru vienošanos, kā arī aicināja pieminēt lielvaru karā kritušos karavīrus un bojā gājušos civilos iedzīvotājus. Demonstrācijā Rīgā piedalījās ap 10 000 iedzīvotāju, kur ikviens dalībnieks riskēja ar arestu. Kopumā todien tika aizturēti aptuveni 200 cilvēku, pārsvarā tie, kas iebilda milicijai vai protestēja, kā arī „Helsinki-86” biedrus. Mītiņi notika arī Lietuvā un Igaunijā.
Savukārt 1989.gada 23.augustā notika unikāla akcija „Baltijas ceļš”, kad tūkstošiem cilvēku sadevušies rokās, izveidoja dzīvo ķēdi cauri visām trim Baltijas valstīm.