Karavīru un aizsardzības nozares darbinieku atziņas par Nordea Rīgas maratonu

20.maijs. Rīgas ielās valda svētdienas rītam neierasta rosība. 11.novembra krastmalas virzienā dodas lieli un mazi, un visus vieno kopējs mērķis – skriet, just līdzi un atbalstīt savējos.

Vecrīgas ieliņās ik pa laikam redzams arī kāds aizkavējies Vecrīgas nakts dzīves cienītājs, kas ar patiesu un neviltotu interesi vēro tos, kas dodas gūt pozitīvas emocijas - skrienot. Kas zina, varbūt nākamgad….

Sargs.lv lasītāji jau noteikti sapratuši, ka runa iet par vienu no gada gaidītākajiem galvaspilsētā notiekošajiem sporta notikumiem – Nordea Rīgas maratonu (NRM). Arī laika apstākļi nepieviļ, jau ierasti, diena, kad Rīgā pulcējas skriešanas piekritēji no Latvijas un daudzām pasaules valstīm, tai skaitā arī elites skrējēji, ir silta un saulaina, līdz ar to ikviens skrējiena dalībnieks var rēķināties arī ar papildu, pieklājīgi izsakoties - bonusu – skrējēja iedegumu. Karstais laiks vēlāk diemžēl izrādās pārbaudījums daudziem skrējējiem, un maratona organizatoru apkopotā informācija liecina, ka maratona distanci nav pieveikuši gandrīz 20 procenti no dalībniekiem. Savukārt pusmaratona distancē no 2 690 reģistrētajiem dalībniekiem, finišējuši 2312 skrējēji.

Kādam šodiena nesīs uzvaru. Uzvaru ne vārda tiešajā nozīmē, bet uzvaru – sasniedzot finiša līniju, uzvaru, sasniedzot personīgo rekordu, un nav svarīgi, kāds ir distances garums. Kādam tas būs vienkārši kārtējais treniņskrējiens, un kādam tā būs uzvara pār sevi, kas reizēm nozīmē daudz vairāk par citu atzinību.

Arī šogad aizsardzības nozares darbinieki un karavīri ir aktīvi dalībnieki skrējiena dažādās distancēs. Preses nodaļas aicinājumam informēt par savu dalību atsaukušies vairāk nekā 40 aizsardzības nozares pārstāvji, no kuriem maratona distanci skries 11, pusmaratonu – 13, 10 kilometrus – deviņi, bet piecus kilometrus – septiņi.

Plkst.8 ar latvisku precizitāti karavīri un Aizsardzības ministrijas darbinieki pulcējas pie pieminekļa „Lielais Kristaps”, un ļaujas fotogrāfa Normunda Mežiņa aicinājumam sevi iemūžināt sportiskā un ģimeniskā aizsardzības nozares pārstāvju kopbildē.
 
Pēc tam jau atliek tik vien laika kā sagatavoties skrējienam, doties uz savu starta koridoru un sakārtot domas tā, lai haotiski neļautos pūļa instinktam – skrējienu sākt ātrākā tempā nekā ierasts, jo priekšā taču vēl visa distance, un spēki jāpietaupa arī pēdējiem kilometriem.

Varbūt arī tevi, Sargs.lv lasītāj, īpaši uzrunās, kāda no Nordea Rīgas maratona dalībnieku gūtajām atziņām, un arī tu nākamgad būsi viens no viņiem!

Sauszemes spēku kājnieku brigādes štāba pārstāvim seržantam Andrim Veisam (maratona distance) šis bija jau ceturtais maratons un viņš šajā skrējienā noteikti ir viens no „atslēgas cilvēkiem”, kam uzticēta svarīga loma – viņš ir tempa turētājs tiem, kas maratona finiša līniju vēlas sasniegt 3 stundās 30 minūtēs. Un jāsaka, viņam tas lieliski izdodas. Neatkarīgi no vēlamā laika un distances Tempa turētāju 3:30 komanda lieliski spēj uzmundrināt pārējos skrējējus un motivē pielikt soli. „Šogad nolēmu uzsvaru likt uz distanci, nevis ātrumu, tāpēc nolēmu NRM skriet treniņa režīmā un nevis uz rezultātu. Uzaicinājums kļūt par Tempa turētāju maratona distancē uz 3:30 nāca īstajā laikā, kas bija perfekts manu vēlmju apkopojums. Patīkams pārsteigums bija arī skrējēju no bruņotajiem spēkiem kopēja fotografēšanās, kas palīdzēja atpazīt jau it kā zināmus skrējējus”, stāsta seržants A.Veiss. Viņš arī uzsver, ka šīs sacensības viņam bija vairāk nekā darbs, jo bija pastāvīgi jākontrolē ne tikai distancē pavadītais laiks, bet jāspēj uzmundrināt arī citi skrējēji. „Uzskatu, ka neatkarīgi no noskrietās distances un laika, kas pavadīts trasē, ikviens kurš ir uzdrošinājies atrast laiku sportam, neskatoties uz ierasto kājnieka dienestu, ofisa rutīnu, apgādnieka vai apmācības speciālista ikdienu, ir pelnījis uzslavu.”

Zemessardzes 54.inženiertehniskā bataljona komandierim majoram Rolandam Moļņikam (maratona distance) NRM šogad jau bija otrais maratons - 29.aprīlī viņš piedalījās arī Hamburgas Haspa maratonā. NRM viņš piedalījās pirmo reizi un uzskata, ka šī bija lieliska iespēja salīdzināt to ar ārvalstu pasākumiem: „Mani pirmie iespaidi par trasi, dalībniekiem un līdzjutējiem bija ļoti pozitīvi. Arī trase bija ļoti interesanta ar savu dinamisko mainību, krāšņiem Rīgas skatiem un tiltiem pāri Daugavai. Viennozīmīgi varu teikt, ka šī trase nav viegla un ātra, par ko liecina arī viduvējie rezultāti sacensību uzvarētājiem. 2:16 pasaules līmenī ir labs rezultāts vīriešiem, tomēr ne izcils, kaut gan NRM piedalījās patiešām augstas klases skrējēji. Kāpieni tiltos darīja savu un temps nebija pietiekams. Majors R.Moļņiks stāsta, ka pārsteigumu sagādājis arī neparasti lielais dalībnieku skaits maratona distancē: „Tas priecē, bet, ja pašmāju trasē maratona distancē viesu ir vairāk nekā pašmāju skrējēju, tas liek aizdomāties par latviešu kūtrumu pret fiziskām aktivitātēm”. Kā piemēru viņš min skrējēju grupu ar kuriem trasē pavadījis salīdzinoši ilgāku laiku, no kuriem divi bija Latvijas, divi Somijas, viens Polijas un viens Japānas pārstāvis. „Skatītāju atbalsts trasē sākās un arī beidzās Vecrīgā un Krastmalā. Pārējās Rīgas daļās bija vai nu pilnīgs tukšums, vai atsevišķas cilvēku grupas no māju logiem uz skrējējiem noraudzījās ar līdzjūtību un ziņkārību”. Majors R. Moļņiks stāsta, ka drošības līmenis trasē bija augstā līmenī, sakaru nodrošinājums, pārtikas un dzeršanas punkti pat biežāk nekā ik pēc pieciem kilometriem, kā to pieprasa starptautiskie noteikumi: „Neskatoties uz rūgtuma piegaršu, uzskatu, ka pasākums bija izdevies. Redzot kā pa Rīgas ielām mājup dodas ģimenes ar maziem bērniem pēc kopīga skrējiena un kā mazajiem lepnumā mirdz acis par paveikto, es ar pārliecību varu teikt, ka nākotnē gaidāmas pozitīvas pārmaiņas.”

Aizsardzības ministrijas pārstāvis Olevs Nikers (maratona distance) noteikti varētu izcīnīt titulu „lojālākais” aizsardzības nozares pārstāvis – viņš ne tikai maratona organizatoru mājas lapā ir reģistrējies kā Aizsardzības ministrijas komandas pārstāvis, bet arī skrien paša sarūpētā kreklā ar Aizsardzības ministrijas simboliku. „Lai gan pēdējās divas dienas biju nolēmis atpūsties un „uzkrāt spēkus”, tomēr nenoturējos un dienu pirms maratona ar velosipēdu nominos 45 kilometrus pa Mežaparku un Berģiem. Tā bija laba iesildīšanās, jo ar savu maratona rezultātu esmu ļoti apmierināts – 3 stundas un 18 minūtes ir mans labākais rezultāts, un maratona distances kopvērtējumā esmu ieņēmis godpilno 100 vietu, savukārt savā vecuma grupā – 61 vietu.” Olevam svētdienas rīts sākās ar trīs karotēm auzu pārslu biezputras: „Vairāk nevarēju ieēst pēc iepriekšējā vakarā notikušās makaronu ballītes, tad kāpu uz velosipēdu un devos uz Aizsardzības ministriju, kur atstāju gan mugursomu, gan velosipēdu. Krastmalā trāpīju tieši uz plkst.7:45, kur pie „Lielā Kristapa” tika organizēts VSK Noskrien foto, kur satiku arī AM/NBS komandas lielākos aktīvistus – Sandru Brāli, un nedaudz vēlāk arī Līgu Rozentāli. Pēc brīža aizsardzības nozares pārstāvju komandas bilde, un tad jau došanās uz startu. Aizsardzības ministrijas pārstāvis stāsta, ka laiks skrējienam bija ideāls: „Biju iecerējis noskriet vismaz minūti ātrāk nekā iepriekšējā gadā – 3 stundās un 27 minūtēs – toreiz „tehnisku iemeslu” dēļ pirmos 20 skrēju lēnāk, enerģiju pietaupot otrajai maratona pusei. Šoreiz man izdevās noturēt vienmērīgu skrējiena ātrumu, vienu kilometru pieveicot aptuveni 4 minūtēs un 40 sekundēs. Ļoti palīdzēja kolēģis no VSK Noskrien komandas Edmunds Gržibovskis, ar kuru pirmā maratona puse pagāja saturīgās diskusijās un diezgan ātrā tempā, kādu sākotnēji nebiju plānojis – vidēji 13 kilometri stundā”. Kādus desmit kilometrus noskrēju kopā ar vienu no labākajām Latvijas skrējējām – Indru Plūci, kurai pēdējos astoņos kilometrus netiku līdzi un viņa no manis sāka attālināties. „Pēdējie 5 kilometri nebija no tiem vieglākajiem, ļoti uzmundrinošs bija Līgas Rozentāles video sveiciens Aizsardzības ministrijas komandai uz Vanšu tilta, aptuveni 40 kilometrā. Mans trešais maratons ir noskriets, un tagad jāgatavojas Ventspils Piedzīvojumu parka pusmaratonam un turpmākajiem skriešanas izaicinājumiem,” piebilst Olevs.

NBS Apvienotā štāba pārstāvis majors Andrejs Liepa (maratona distance) noteikti ir pelnījis maratona veterāna titulu – viņam šis bija jau 17 maratons - jā, jā runa iet par pilno maratona distanci – 42,195 km: „Saviļņojums nebija liels, jo arī trase bija zināma no pagājušā gada. Bija pacilāta sajūta, ka pienākusi diena, kad skrējēji jau kuru gadu var pārbaudīt savas spējas”. Viņš arī uzsver, ka salīdzinoši ar citiem Latvijas vieglatlētikas čempionātiem dalība NRM un laika limiti ir ļoti draudzīgi iesācējiem un arī reģistrēšanās ir ļoti vienkārša. „Šajā maratonā man pirmo reizi nācās uz brīdi noiet no trases, lai saņemtu medicīnisko palīdzību. Tas nebija nekas nopietns, man bija noberzts papēdis, un, ja neko nebūtu darījis, tad pēc 10 kilometriem būtu no trases jānoiet pavisam. Ar karstumu problēmas nebija, bet kājas bija piedzītas, kas neļāva skriet ierastajā tempā. Pārliecinājos, ka ar jaunām botām nevajadzētu skriet tik garu distanci”.

Nodrošinājuma pavēlniecības 1.reģionālā nodrošinājuma centra pārstāvei kapteinei Gunai Dāboliņai (pusmaratona distance) par pieveikto pusmaratonu ir patiess gandarījums. „Laiks īpaši nelutināja, tik karstā laikā skriet bija grūti, īpaši tāpēc, ka distance visu laiku bija saules apspīdēta. Prieks bija arī par diezgan labi sagatavotiem ūdens punktiem, lai gan skrienot jau no Dienvidu tilta, ūdens trūkums punktos bija jūtams. Man pats grūtākais bija skrējiens augšup pa Dienvidu tiltu, jo kāpums ir diezgan garš un svētdienas skrējējam slodzīte sanāk ne pa jokam”, stāsta kapteine G.Dāboliņa.

„Īpaši gatavojies, pusmaratonam nebiju, bet ikdienā sanāk daudz cita veida treniņi. Man bija plāns finišēt zem 1:30:00, ko arī izdevās paveikt, noskrēju ātrāk – 1:28:35. Ziemā ieguldītais darbs skriešanas treniņos atmaksājās un skrējās tiešām viegli, izņemot posmu – Akmens tilts – Dienvidu tilts, jo bija jūtams pretvējš. Arī spēka rezerves bija pietiekošas, tāpēc pēdējie kilometri sanāca ātrākie visā distancē,” stāsta Militārās policijas pārstāvis virsleitnants Andrejs Arājs (pusmaratona distance): „Prieks, ka varēju palīdzēt biedram, kurš man skrēja blakus sasniegt labāku rezultātu.”

Aizsardzības ministrijas pārstāve Līga R.Rozentāle (pusmaratona distance) ir gandarīta, ka, skrienot pusmaratonu, neviens trases posms neatkārtojās: „Šā gada maratons noritēja labos, lai gan jāsaka salīdzinoši siltos laika apstākļos. Agrais starta laiks nodrošināja, ka mēs skrienot pārāk „nesacepamies”. Šoreiz nesasniedzu personīgo rekordu, tomēr sezona ir sākusies un būs vēl daudz iespēju”.

„Esmu gandarīts, ka spēju izpildīt savu apņemšanos un uzlabot savu pagājušā gada rezultātu par trīs minūtēm” stāsta Kaujas atbalsta bataljona komandieris pulkvežleitnants Gunārs Kauliņš (pusmaratona distance), kurš jau ceturto reizi NRM skrēja pusmaratonu, norādot, ka visgrūtākais posms bijis starp 18. un 19. skrējiena kilometru. Viņš ir apņēmības pilns turpināt treniņus, lai nākamgad vēl spētu uzlabot savu rezultātu.

Kaujas atbalsta bataljona pārstāvis kaprālis Arnis Jagža (pusmaratona distance) ir patīkami pārsteigts par līdzjutēju atbalstu un pasākuma organizatorisko pusi: „Pusmaratonu skrēju otro reizi. Iespaidi par pasākumu ir ļoti pozitīvi. Regulāri un mērķtiecīgi skrienu jau vairāk nekā trīs gadus, laikam jau tāpēc, ka šajos gados ir bijuši daudzi komandējumi, un arī pāris starptautiskās operācijas Afganistānā. Esot prom no mājām ne vienmēr ir ar ko aizpildīt dienesta brīvo laiku un skriešanai neko daudz no ekipējuma nevajag. Skriet var visur un jebkurā laikā. Sāku skriet pamazām no 5 un 10 kilometriem, un tā pakāpeniski no 15 līdz pat 20 kilometriem. Vairāk par 21 kilometru neesmu skrējis, bet tas drīz mainīsies”. Kaprālis A.Jagža aizraujas arī ar citiem sporta veidiem un piedalās piedzīvojumu sacensībās. Pagaidām dalību nākamajā Nordea Rīgas maratonā viņš neplāno, jo tajā laikā atradīsies starptautiskajā operācijā Afganistānā.

Štāba bataljona pārstāvis virsseržants Guntars Kukulinskis (pusmaratona distance) atzīst, ka ir mērķtiecīgi gatavojies skrējienam. Maratona rītā ikrīta tradicionālo brokastu kafiju aizstājusi zaļā tēja, kurai klāt tiek piekosts banāns. „Starta koridorā devos atbilstoši savam dalībnieka numuram, tomēr kaut kas skrējiena organizācijā nokliboja un pirmajā kilometrā nācās lavierēt starp 300nieku numuriem, kuriem teorētiski bija jāatrodas startā aiz manis. Kā pēc tam teica sieviņa, tie visticamāk bija ļaudis, kuri kavējās pie mantu nodošanas un uz startu devās tuvākajā starta koridorā, jo nepaspēja aiziet līdz savam, tomēr lēnu garu līdz starta līnijai masas mani aiznesa minūtes laikā”, stāsta virsseržants G.Kukulinskis. Viņš arī uzsver, ka sākumā īpaši svarīgi bija nesasteigt tempu un skrējiena laikā iedvesmojies arī no tā līderiem un līdzjutējiem: „Uz Vanšu tilta redzēju pretim skrienošos līderus – paplaukšķināju, smēlos motivāciju. Iedvesmoja arī līdzjutēji gar malām. Forši.” Arī Štāba bataljona pārstāvis, kā vienu no noskrietās distances un ātruma atskaites punktiem, izmantoja Tempa turētājus no VSK Noskrien.

„Iespaidi pozitīvi. Pasākums labs. Organizācija ar katru gadu uzlabojas, un arī līdzjutēju atbalsts ir jūtamāks”, stāsta Militārās policijas pārstāvis virsleitnants Ingus Puga (10 kilometru distance). Viņš arī norāda, ka 10 kilometru distancē sasniegtais finiša rezultāts ir atbilstošs treniņos ieguldītajam laikam: „Atziņas ir tādas, ka jāturpina trenēties, trenēties un trenēties”. Kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem skrējiena laikā viņš min karstumu: „Vēl nevienu gadu skrējiena laikā nesanāca tik ļoti nosauļot rokas”!

Mācību vadības pavēlniecības pārstāvis virsleitnants Raimonds Rozenfelds (10 kilometru distance) pauž gandarījumu par pasākumu un organizatoru darbu: „Iespaidi un sajūtas bija brīnišķīgas – ļoti jauks pasākums. Visas maratona distances bija labas treniņa un sevis parādīšanas iespējas. Lielākais izaicinājums un grūtības bija pūlī neuzskriet virsū kādam citam skrējējam un uzmanīties, lai kāds cits neuzskrien virsū, īpaši startā un trases šaurākajās vietās. Uz starta zaudēju pāris minūtes, jo uzreiz nevarēja sākt skriet, kamēr skrējēju pūlis iekustējās. Arī pēc tam uzreiz nevarēja uzņemt tempu, kas rezultātu pasliktināja par 2 – 4 minūtēm”. Viņš arī uzskata, ka labākais laiks maratona rīkošanai būtu jūnijs – septembris: „Skrējiens tika rīkots par agru pavasarī, kad organisms vēl īsti pēc ziemas nav pamodies.”

Ja būtu iespējams mērvienībās izteikt katra maratona dalībnieka izjūtas un motivāciju, tad neapšaubāmi sacensību uzvarētāja titulu būtu pelnījis iegūt Instruktoru skolas pārstāvis kapteinis Ivo Vigulis (5 kilometri). Neskatoties uz Irākā gūtā ievainojuma atstātajām sekām, viņš ir paraugs arī citiem, ka, ja labi grib, ar neatlaidību var paveikt visu, un grūtā brīdi nedrīkst nolaist rokas. „Skrējienā piedalījos, lai pārbaudītu sevi, par to, ko varu. Secinājumi, varu un nākamgad plānoju skriet 10 kilometrus. Lai gan gatavoties sāktu tikai 14.maijā, tas bija pietiekoši, lai varētu noskriet 5 kilometrus. Īsti jau skrējiena laikā nekas netraucēja, ja nu vienīgi svelme, bet arī tas bija pārvarami. Mazliet traucēja arī cilvēku ziņkāre un pastiprinātā uzmanība, jo laikam jau katru dienu mūsu ielās nav ierasts redzēt ko tādu”.

NRM dalībnieku atziņas parāda to, ka ne vienmēr rezultāts un distances garums ir svarīgākais, svarīga ir motivācija un gribasspēks, pārējais viss ir sekundārs. Skriešana ir sporta veids, kas pieņems un aizraus tevi, tādu, kāds esi – neatkarīgi no vecuma, dzimuma un pārliecības. Varbūt tieši šo skrējiena dalībnieku maratonā gūtās atziņas iedvesmos tevi, sargs.lv, lasītāj, apaut kājas un jau tūlīt doties nelielā skrējienā, jo vēl labāka un piemērotāka brīža, kad to sākt darīt, nebūs.

Foto: RJC un Nordea Rīgas maratona dalībnieku - aizsardzības nozares pārstāvju iesūtītie foto