Valsts prezidenta padomniece kļūst par mīnu meklētājkuģa krustmāti

LATVIJĀ I 17.10.2011
0F1AFCAEC0F2437DB6DD7E87FD7BBAFE.jpg

Valsts prezidenta padomniece kļūst par mīnu meklētājkuģa krustmāti

Nacionālo Bruņoto spēku Jūras spēku flotiles kuģu krustmāšu pulks papildinājās ar jaunu kolēģi — jau 21. krustmāti. Par piektā Alkmaar klases mīnu meklētāja M08 Rūsiņš krustmāti kļuvusi Valsts prezidenta ekonomikas, uzņēmējdarbības un nodarbinātības padomniece Elīna Egle.

Ar Nameju pa paralēli

Elīnai Eglei šī nav gluži pirmā saskarsme ar bruņotajiem spēkiem. Beidzot studijas Ziemeļvalstu ģimnāzijā, viņa saņēma uzaicinājumu piedalīties apmācībā sadarbības attīstībai ar Zviedrijas armiju, bet vēlāk jau kā a/s «Aldaris» sabiedrisko attiecību vadītāja ar politologa izglītību — ASV vēstniecības piedāvājumu strādāt par militāro asistenti, kas palīdzētu kārtot ar militārās palīdzības sniegšanu saistītus jautājumus. Interese ir bijusi liela, taču toreiz kauliņi krita citādi, jo «Aldarī» bija gana daudz izaicinājumu.

Būtisks karjeras posms saistās ar darbu «Aldarī», un tieši toreiz notika pirmā nopietnākā iepazīšanās ar bruņoto spēku pārstāvjiem. Ar šī uzņēmuma atbalstu un aktīvu līdzdalību tapa projekts «Ceļojums ar «Aldari» pa 57. paralēli», kurā viens no posmiem bija brauciens uz Gotlandi ar Jūras spēku mīnu meklētājkuģi Nameju. «Mūsu mērķis toreiz bija kopā ar medijiem apzināt un izdzīvot to dienu notikumus, kā tas bija — celties ar kuģi pāri jūrai, pārdzīvot bēgļu gaitas. Tā mēs iezīmējām laikā un telpā to brīdi — likām krastā un jūrā pa 57. paralēli akmeņus, kas izvijās cauri visai Latvijai un Baltijas jūrai,» atminas Elīna Egle. Brauciena laikā arī izveidojās draudzīgas attiecības ar Jūras spēku un žurnāla Tēvijas Sargs cilvēkiem. Tad Elīna arī pirmo reizi uzzināja par krustmāšu tradīciju (Nameja krustmāte ir uzņēmēja Lidija Gavrilova).

Karavīra paraugs — vectēvs

Elīnai Eglei ir savs skaidrs redzējums par to, kādam jābūt īstam karavīram. Šķiet, tas ir dzimtas asinīs, jo īsta latviešu karavīra paraugs bijis acu priekšā kopš bērnības. «Mans vectēvs kā brīvprātīgais aizgāja leģionā, un varu teikt, ka mans patriotisms ir audzis vispirms caur viņu. Mājās man joprojām glabājas senās fotogrāfijas, un ir tā, ka sirdī kaut kas notrīs, skatot tālaika karavīrus. Šis ideālais priekšstats man ir nācis līdzi no bērnības.»
 
Vectēvs ir bijis cilvēks ar savu pārliecību. «Kad ar brāli nācām mājās no skolas, ņēmām nost pioniera kaklautu, jo zinājām, ka vectēvam tas nepatīk un viņam ir sāpīgi uz to skatīties. Es labi atceros vectēva stāstīto par to, kādai jābūt karavīra stājai, ka īsts vīrietis nekad nedrīkst iziet no rāmjiem. Līdz ar to mūsu ģimenē vienmēr ir bijis tā, ka meitenes bauda īpašu attieksmi, kā princeses. Lai arī cik smagi būtu klājies, vectēvs nekad nezaudēja savaldīšanos, nepacēla balsi, pat neburkšķēja. Ja vairs galīgi nespēja izturēt savas dāmas — viņš vienkārši izgāja dārzā, pastrādāja un tikai tad turpināja sarunu. Tie it kā ir sīkumi, bet kopumā tas rada ainu par to, kādam ir jābūt spēcīgam vīrietim, kādai jābūt viņa attieksmei pret dzīvi un citiem cilvēkiem.»

Sūtu savas labās domas

Kļūšana par kuģa krustmāti nāca vienlaikus ar citām lielām pārmaiņām Elīnas Egles dzīvē. «Zvanu ar piedāvājumu kļūt par Rūsiņa krustmāti saņēmu savā pirmajā darba dienā jaunajā amatā prezidenta Andra Bērziņa komandā. Sākumā es, protams, samulsu — man vajadzēja saprast, par kādiem nopelniem tas ir, kādēļ esmu izraudzīta tieši es. Pirmais konkrētais jautājums bija — kas man būs jādara, kādi ir krustmātes pienākumi, vai es vispār to spēšu paveikt. Kad man atsūtīja nolikumu, es ar to iepazinos un sapratu, ka tas viss ir izdarāms.»

Pārdomājot savus jaunos pienākumus, Elīna Egle sev ir formulējusi šīs misijas būtību. «Mans pienākums ir būt kopā ar komandu tai nozīmīgos brīžos un tad, ka viņiem tas ir nepieciešams. Būt par atbalstu gan priecīgos, gan skumīgākos brīžos. Manuprāt, šī misija darbojas arī enerģētiskā līmenī — krustmātei ir jādomā par šiem puišiem un kuģi, lai viņiem viss izdodas, pildot savus pienākumus, lai viņi zina, ka arī tālienē ir kāds, kas domās ir kopā ar viņiem. Man pašai ir jābūt apziņai, ka viņu darbs ir vajadzīgs un svarīgs, tad arī viņiem būs vieglāk. Tā saite starp krustmāti un kuģi nav tik daudz fiziska, bet vairāk garīga un emocionāla.»

Atceroties pirmo tikšanos ar Rūsiņa komandu, Elīna Egle smej: «Puiši vēl visi nepazīstami un tādi kautrīgi, droši vien arī īsti nesaprot, ko kuģa krustmāte viņiem īsti nozīmē. Tad nu es mēģināju vairāk smaidīt, iedrošināt un ar jokiem viņus iekustināt.»

 Attēlā - Mīnu meklētājkuģis M-08 Rūsiņš

«Es vēlētos, lai viņi saprot, ka es esmu tāds pats cilvēks kā viņi. Un, ja rodas kādas šaubas, rūpes vai jautājumi, lai viņi vēršas pie manis — es tiešām priecāšos būt par atbalstu nepieciešamības gadījumā. Tiekoties jau viņiem liku aiz auss — ir lietas, ko mammai nestāsta, bet uztic krustmātei.»

Pēc Elīnas Egles domām, būt par kuģa krustmāti ir līdzīgi kā būt par krustmāti bērniem. «Tieši šogad esmu kļuvusi krustmāte diviem bērniem — puikam un meitenei, tā ka šis man ir ļoti ražens gads.»

Ceļš uz stipru valsti un izcilām personībām

«Es esmu tāds īsts civilais, un par jūru man lielākoties ir tikai ideālistiski un romantiski priekšstati, kam ar dzīves īstenību droši vien ir visai maz sakara. Tomēr man, esot uz kuģa, vienmēr ir tāda laba sajūta. Un vienlaikus — arī lepnums par to, ka Latvijai ir sava armija un savi kuģi,» atzīst Elīna Egle. «Mani vienmēr ir tracinājušas runas, ka mēs esam maza valsts un ko tad mēs varam izdarīt... Jau Krišjānis Valdemārs vienreiz par visām reizēm pateica — nav mazas valsts, ja tai ir jūra! Cik tad ilgi mēs paši sevi varam kodēt uz nevarību, nespējību, ciešanām! Dod Dievs katrai valstij tādus mežus, laukus un ūdeņus, kādi ir Latvijai!»

«Vienmēr, kad es no kaut kurienes atgriežos un lidoju pāri Latvijai, esmu laimīga un lepna, ka tas viss ir mūsu. Ne jau par to, ka man pašai pieder kāds hektārs — es lepojos ar savu valsti, ar to, kas pieder mums visiem,» stāsta Rūsiņa krustmāte.

Bet patriotismu un lepnumu par sevi un savu valsti neviens no malas nevar uzdāvināt — tas ir jākopj katram pašam. «Es dzīvoju Ķīpsalā. Kad uz valsts svētkiem ostā sabrauc saposti kuģi — tas man ir papildu iemesls arī mājās svinēt valsts svētkus. Patiešām tos sagaidīt, sagatavot un nosvinēt kopā ar saviem tuvajiem, nevis pavadīt tos katram savās mājās pie televizora.»

Man ļoti gribētos, lai gan Latvijas bruņotajos spēkos, gan valstī kopumā mēs novērtētu izcilus cilvēkus, lai mēs ar tiem nemētātos. 

Un tie nav tikai skaisti vārdi — mēs taču katru darbu cenšamies darīt pēc iespējas labāk, arī savas cilvēciskās īpašības cenšamies attīstīt — un to novērtējam gan mēs paši, gan citi. Mēs varam tikai vēlēties, kaut mums būtu pēc iespējas vairāk līderu,» uzsver Elīna Egle. 

«Armija ir lielisks resurss izcilības un līderības attīstīšanai. Galu galā visas kvalitātes vadības sistēmas savas saknes rod tieši armijas struktūrās, jo tā ir vispiemērotākā vide sakārtotas un labi kontrolējamas sistēmas veidošanai. Tas ir tas resurss, kur audzināt vadītājus un atbildību uzņemties spējīgus cilvēkus, kas būtu paraugs pārējai sabiedrībai,» ir pārliecināta Elīna Egle.

Un vēl kāda lieta, kas, viņasprāt, noteikti jāpilnveido mūsu sabiedrībā, — patriotisms. Ir jāatrod veidi, kā patriotismu padarīt interesantu, saistošu un saprotamu tieši jaunajai paaudzei, jo te sausas runas un atsauces uz pagātni īsti nestrādā. «Te liela loma varētu būt jau esošajām organizācijām — jaunsargiem, skautiem un gaidām, veicinot šo kustību izplatību un pieejamību. Es tās nevērtēju kā struktūras ar izteikti militāru ievirzi, bet drīzāk kā iespēju bērniem un jauniešiem ļoti cilvēciskā, saprotamā veidā attīstīt sevī labākās īpašības. Un pašlaik tādu iespēju nav daudz. Protams, daudzi bērni sporto un trenējas, bet tas lielākoties ir individuāls darbs pašam ar sevi. Bet, kad ar teltīm kopā ar biedriem iziets pa mežu mežiem, ir nogurums un skrambas, bet arī gandarījums par pārvarētajām grūtībām un sasniegto mērķi — tā, manuprāt, tiek audzināti atbildīgi cilvēki. Tā top līderi, kas nākotnē domās ne tikai par to, kā pašam iziet cauri jebkuram mežam, bet kā visiem kopā to izdarīt. Un šādu līderu un vienotības izjūtas veidošana, manuprāt, ir viena no svarīgākajām armijas lomām arī miera laikā.»

Toms Trauberts, Tēvijas Sargs
Foto: Normunds Mežiņš, RJC