Latvijai nepieciešams jauns izņēmuma stāvokļa regulējums
Aizsardzības ministrija maija sākumā iesniedza Ministru kabinetā likumprojektu «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli». Likumprojekta virzība uz Saeimu izraisīja mediju vides un atsevišķu cilvēktiesību ekspertu sīvu kritiku, tāpēc Aizsardzības ministrijas pārstāvji vēlreiz skaidro likumprojektā ietveros principus un to nepieciešamību modernās drošības kontekstā.
Latvijas Satversmes 62. pants nosaka, kādās situācijās ir izsludināms izņēmuma stāvoklis. To var izsludināt, «ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu». Šis deleģējums ir ņemts par pamatu, izstrādājot likumprojektu «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli». Aizsardzības ministrija, iesniedzot likumprojektu valdībā, saskatīja nepieciešamību mainīt esošo regulējumu, ko nosaka 1992. gadā vēl Augstākās padomes pieņemtais likums «Par izņēmuma stāvokli.» Līdz ar to šī likuma tiesiskais regulējums ir balstīts uz tā laika iekšpolitisko un starptautiskās drošības situāciju, kas ietvēra arī tādus faktorus kā, piemēram, Krievijas karaspēka klātbūtni Latvijā un no tā izrietošās konsekvences valsts drošībai.
Likuma «Par izņēmuma stāvokli» 13. panta 2. punkts patlaban paredz Ministru kabinetam iespēju, ja nepieciešams, «cenzēt masu informācijas līdzekļus vai apturēt to izdošanu, uzlikt arestu masu informācijas līdzekļu produkcijai, tās izgatavošanas un pavairošanas līdzekļiem». Tieši atbilstoši tā laika politiskajai situācijai netiek paredzēts cenzēt masu informācijas līdzekļus, ja valsts sastopas ar militāru iebrukumu, bet to pieļauj iekšēju nemieru gadījumā.
Ārkārtas stāvokļa izsludināšana atsevišķā likumā līdz šim nav atrunāta
Likumprojekts «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli» skaidri nodala ārkārtas stāvokļa situācijas no izņēmuma stāvokļa gadījumiem, kas modernā konflikta izpratnē faktiski nozīmē atšķirību starp dažāda spektra dabas, kā arī cilvēku radītām katastrofām un kara draudiem. Ārkārtas stāvokļa izsludināšanas tiesiskie aspekti nevienā atsevišķā likumā nav bijuši atrunāti. Šāda tiesiskā regulējuma nepieciešamība tika uzsvērta arī šā gada janvārī, kad, Ministru kabinetam lemjot par nepieciešamību noteikt kārtību koku ciršanai privātajos mežos sniega vētras radīto elektrotīklu bojājumu novēršanai, tika konstatēts normatīvo aktu trūkums šajā jomā. Šajā gadījumā nekādi ierobežojumi mediju darbībā, papildus tiem, ko jau nosaka mūsu valstī pastāvošie informācijas ierobežojumi, nav paredzēti.
Visi likumprojektā noteiktie tiesību ierobežojumi ir balstīti uz Satversmes 116. pantu, kas paredz personu tiesību ierobežojumus, lai likumā paredzētajos gadījumos varētu veikt labklājības un tikumības aizsardzību.
Jaunajā likumprojektā noteiktie iespējamie tiesību ierobežojumi ir noteikti tikai valsts suverenitātes un teritorijas integritātes apdraudējumu gadījumos, tādējādi tie uzskatāmi par konstitucionāliem, samērīgiem un nepieciešamiem konkrētam valsts militārā apdraudējuma gadījumam.
Svarīgi, ka jaunais likumprojekts vispār nerunā par cenzūras praksi, bet paredz iespēju plašsaziņas līdzekļu darbību ierobežot tikai izņēmuma stāvokļa (kara) gadījumā. Būtiskā atšķirība starp esošo regulējumu un jauno likumprojektu ir tā, ka brīvību ierobežojumi mediju darbībā patlaban teorētiski ir pieļaujami, arī izsludinot ārkārtas stāvokli, kas no procedūras un lēmumu pieņemšanas viedokļa būtu uzskatāma par salīdzinoši vienkāršu praksi. Jaunais likumprojekts šajā jomā ievieš daudz stingrākas prasības un daudz detalizētāku argumentāciju mediju brīvības ierobežojumiem.
Ieviešot precīzāku regulējumu vārda brīvības un izteikšanās ierobežojumiem, Aizsardzības ministrija ir virzījusi šo normatīvo aktu prasību demokrātijas principu nostiprināšanas virzienā. Plašsaziņas līdzekļu darbības ierobežošana jaunā likuma izpratnē būtu iespējama tikai pēc tam, kad valstī būtu pasludināts īpašs tiesisks stāvoklis, kad vienlaikus ar iekšpolitiskā procesa strauju eskalāciju Latvija atrastos arī situācijā, kuru paredz Vašingtonas līguma 4. un 5. panta nosacījumi, un šajā gadījumā Latvijas varas iestādēm, it īpaši Aizsardzības ministrijai un bruņotajiem spēkiem, būtu saistoša arī NATO īstenotā sabiedrības informēšanas politika.
Likumi par tiesisko statusu kara laikā pieņemti arī Igaunijā un Lietuvā
Pētot dažādās pasaules valstīs pastāvošo praksi, Aizsardzības ministrija ir konstatējusi, ka jaunajai drošības situācijai atbilstoši likumi par tiesisko statusu kara laikā ir pieņemti arī Igaunijā un Lietuvā, un to tiesiskais regulējums lielā mērā tika ņemts par paraugu, izstrādājot jauno likumprojektu. Speciāls likums par tiesisko regulējumu kara laikā pastāv katrā no NATO un ES valstīm, un šie likumi pamatprincipos paredz līdzīgas valsts institūciju papildu tiesības un fizisko personu pienākumus kara situācijās. Igaunijas Kara laika nacionālās aizsardzības likums paredz, ka Nacionālās drošības un sabiedriskās kartības interesēs var tikt ieviesta cenzūra. Lietuvas Publiskās informācijas likums nosaka, ka «kara un karastāvokļa gadījumā Seims var ieviest likumā paredzētos ierobežojumus publiskās informācijas izplatīšanai un tās veicējiem». Kanādas Kara laika likums nosaka, ka «gubernators var īstenot un atļaut cenzūru, kā arī publikāciju kontroli un rakstu, karšu, plānu, fotogrāfiju un komunikācijas līdzekļu izdošanas un darbības aizliegšanu».
Starpvalstu saspīlējumos un konfliktos psiholoģiskās un informācijas operācijas ieņem arvien nozīmīgāku lomu. Tendence dominēt informatīvā telpā un iespaidot oponenta iedzīvotājus ir viens no šo operāciju galvenajiem mērķiem un mūsdienu situācijā ir lielā mērā priekšnoteikums pozitīvu rezultātu sasniegšanai. Līdz ar to Aizsardzības ministrija ar jauno likumprojektu ir faktiski lūgusi Saeimai noteikt saprotamus un skaidri zināmus «spēles noteikumus» valsts pastāvēšanai un pilsoņu drošībai īpaši svarīgos gadījumos, lai tie būtu skaidri arī miera laika apstākļos un nebūtu brīvi interpretējami. Pagaidām, kamēr Saeima nav pieņēmusi jaunu regulējumu, spēkā pastāv iepriekšējais, kas, ka jau minēts, vairs nav pieņemams nedz Aizsardzības ministrijai, nedz arī Latvijas sabiedrībai.
Jānis Garisons, Aizsardzības ministrijas politiskais direktors
Airis Rikveilis, Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta direktors