Dace Traniņa: Varēju izbaudīt skrējienu!
Skrējiena laikā biju nodarbināta ar sev piemērota tempa regulēšanu, lai iekļautos 3:30.
Uz pulksteņa biju uzlikusi divus laikus – 3:30 un 3:40. Tā kā sākumu biju uzsākusi krietni par lēnu, savā plānotajā laikā ieskriet neizdevās. Bet man ļoti patika kā es noskrēju distances daļu sākot no 16 km. Tempu kāpināju un biju izbrīnīta, ka spēju pie visai sev augsta pulsa skriet ilgi un viegli. Tas priecēja, līdz ar to varēju arī izbaudīt skrējienu.
Distances otrajā daļā skrēju tikai visiem garām. Un tā turpināju līdz galam. Tikai dzinu un dzinu. Skrienu pa Ganību dambi un pretī skrienošajiem jau sagurušajām sejām spēju viegli uzsmaidīt un vēlāk jau arī viegli paskriet garām.
Pēc 30km priekšā skrienošie ir ar pavisam lēnu soli. Es nobrīnos par tādu sagurumu.
Bet es kā nevaru tā nevaru atrast nevienu ar ko skriet kopā savā ritmā. Tad vienam solis par garu un lēnu, vienam ātrs, bet lēni iet uz priekšu, un tā es tik skrienu un nezinu, ko nodomā visi puiši, kuriem paskrienu vieglu riksi garām pēc 30km un arī tālāk.
Skatos pulkstenī, ka sāku pietuvoties savam mērķa laikam, bet vēl atpalieku par aptuveni 4min. Tempu turu un cenšos neatlaist. Distances tālākajā galā cilvēku ir maz, bet tie, kas ir, tie aplaudē un uzmundrina. Tas priecē un tuvojoties lielākam pūlim, saņemos un turpinu turēt tempu, kaut arī priekšā redzu bruģi un kāpumu uz Vanšu tilta. Tur samazinu soli un palielinu soļu biežumu. Lejā ripinu slaidu soli. Izbaudu kustības brīvību. Blakus man paskrien draugi, kas jau noskrējuši pusmaratonu un mani uzslavē un saka, ka es paspēšu iekļauties laikā.
Priekšā Ķīpsala ar savu bezgaisu un nelīdzenu ceļa daļu. Bet izrādās nav tik traki. Dzeršanas punktā mani gaida ūdens un želeja. Skrienot ievēroju, ka priekšā skrien čalītis ar mērķa simbolu uz muguras, kurš arī tāpat kā es, visus apdzen. Un temps viņam visai labs. Viņš pat nejūt, ka es velku viņam klāt. Bet apdzīt es viņu nespēju. Viņš man palīdz uz beigām vēl vairāk kāpināt tempu. Sāku izjust grūtumu, kas ir pārvarams, bet grūti noturēt tempu, ko esmu uzņēmusi uz finiša taisni. Eju uz maksimālo. Pagriezienā uz Basteja bulvāri vairs nespēju piefiksēt kur ir mans „vilcējs”. Spēju tikai skriet un domāt kā noturēt tempu. Muskuļi sāp. Priekšā vēl bruģis, kur jāsakoncentrējas.
Cilvēkus redzu un neredzu, bet jūtu apkārt esošo pūli. Vēl pirms pēdējā pagrieziena apdzenu pāris tipinātājus un uzņemu spurtu uz finišu. Ieskrienu gandrīz vai bezspēkā, bet pēc pāris minūtēm jau spēju smaidīt. Laiks 3:35. Meitene man pasniedz rozi un medaļu, kas man šķiet tik skaisti tajā brīdi.
Atsildos, pastiepju muskuļus un jūtu, ka varētu skriet vēl, tikai ne tik ātri kā finišā. Jūtos gandarīta un uzreiz analizēju savas kļūdas, kāpēc neieskrēju 3:30.
Turpmāk ir uz ko tiekties un augt. Noslēgumā izbaudu sporta laboratorijas sniegto masāžu, Hanzas maiznīcas maizītes un savās emocijās dalos kopā ar draugiem.