Jaunā dokumentālā filma Mājupceļš: Stāsts par atgriešanos no izsūtījuma
Pirmizrādi 25.martā Kongresu namā Rīgā piedzīvojusi Latvijas Okupācijas muzeja dokumentālā filma Mājupceļš, kas ir trešā filmu ciklā par 1949.gada 25.marta deportācijām Latvijā. Filmu būs iespējams noskatīties arī Latvijas Okupācijas muzejā (OM) 30.martā pulksten 18.
Filmā Mājupceļš režisore Lelde Neimane apkopojusi muzeja krājuma video liecības par Latvijas iedzīvotāju atgriešanos no izsūtījuma. Šī ir trešā, ciklu noslēdzošā filma. Līdz šim muzejā tapušas sešas režisora Andra Feldmaņa dokumentālās filmas par cilvēku likteņiem, kurus skārušas Staļina varas represijas.
Kā sākās 1949.gada 25.marta deportācijas skarto cilvēku mājupceļš? Līdz ar Staļina nāvi 1953.gada martā mainījās komunistiskā ideoloģija vairākās dzīves sfērās PSRS, arī jautājumā par politiski represētajiem. Sākās politiski tiesāto cilvēku lietu pārskatīšana un ātrāka atbrīvošana. Vīriem, tēviem, kuri sodu izcieta GULAG nometnēs un izdzīvoja, bija iespēja braukt pie ģimenes izsūtījumā.
Jau 1954.gadā atļauju atgriezties Latvijā ieguva deportēto bērni vecumā līdz 16 gadiem, bet tikai 1956. un 1957.gadā sākās pārējo specnometināto atbrīvošana. Tā bija atļauja pašam lemt savu tālāko likteni – kad, kā un kur atgriezties, par kādiem līdzekļiem dzīvot tālāk. Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem kopumā no 44 271 izsūtītā (1949.gadā un 1951./52.gadā deportētajiem ļaudīm) 38 902 tika atbrīvoti. Izsūtījumā miruši 5231, par 138 nav ziņu.
Ne visi atbrīvotie cilvēki atgriezās, un ne visi drīkstēja dzīvot Latvijā. Lielai daļai cietušo represijas turpinājās arī Latvijā. Dzimtajās mājās bija sarežģīti atgriezties, retajam izdevās. Daudzus dzīvesvietā nepierakstīja, jo nebija darbavietas, bet darbā nevarēja pieņemt, jo nebija pastāvīga dzīvesvietas pieraksta. Ar prātu neizskaidrojama dzimtenes mīlestība ļāva pārvarēt šķēršļus un palikt šeit.
Tikai līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu deportētajiem cilvēkiem bija iespēja brīvi stāstīt pārdzīvoto, atgūt līdzvērtīga cilvēka statusu sabiedrībā un zaudētos īpašumus. Tikmēr jau bija uzaugusi paaudze, kura par deportācijām praktiski nekā nezināja. Deportēto cilvēku stāsti atklāj unikālu mūsu tautas pieredzi, ar kuru varam lepoties. Cauri smagiem dzīves pārdzīvojumiem saglabāta cilvēcība, labsirdība un mīlestība. Deportācijas piemiņa tiek kopta arī ar OM Video un kinofonofoto krātuves pastāvēšanu.
Video un kinofonofoto krātuvi OM sāka veidot 1994.gada 14.martā. 1996.gada 29.oktobrī tika veikts pirmais videoieraksts. Turpmāk šiem videoierakstiem krātuves darbinieki deva apzīmējumu – videoliecība. Liecību sniedzējs ir cilvēks, kura dzīves gājumu krasi ietekmējusi totalitārā sistēma kādā okupācijas varas laika posmā (1940–1990). Tāda var būt bijusī represētā persona (apcietināta, izsūtīta), trimdinieks no Latvijas Otrā pasaules kara beigu posmā (1943–1945), represijām pakļautais tepat Latvijā bez deportēšanas un tiesāšanas, kāda nozīmīga Latvijas vēstures notikuma aculiecinieks.
Līdz 2011.gada 1.janvārim jau nofilmētas 1925 videoliecības. Kopā tās veido 3379 stundu garu vizuālo materiālu. Lai iepazītos ar šo krājumu, tas būtu nepārtraukti jāskatās 141 diennakti. Ar savu lielo apjomu un nozīmīgumu videoliecību OM kolekcija iekļauta Nacionālajā muzeju krājumā.