Paradoksāli, bet Rietumi, vērtējot citu valstu militārās struktūras, ļoti labi apzinās kvalitatīvos jautājumus. Piemēram, Kuveitas, Kataras un Saūda Arābijas gadījumus. Lai gan tur uz vienu iedzīvotāju aizsardzības izdevumi ir vieni no lielākajiem pasaulē, tikai retais analītiķis varētu to bruņoto spēku efektivitāti ierindot augšgalā. Tomēr, ņemot vērā Krievijas kā lielvalsts vēsturisko reputāciju, analītiķi tās bruņotos spēkus mēdz vērtēt citādi, koncentrējoties uz materiālo spēku, bet atstājot novārtā būtiskas nemateriālās īpašības.
Jau vēsturiski ASV ir pārvērtējušas Krievijas militāro varu. Īpaši, kad 2008. gadā Maskava paziņoja par bruņoto spēku pārorganizāciju. Daudzi Rietumu militārie analītiķi domāja, ka Krievijas bruņotie spēki ir izstrādājuši jaunus spēcīgus ieročus, uzlaboja apmācību un kļuva par efektīviem kaujas spēkiem, kas varētu spētu radīt nopietnu izaicinājumu pasaules vadošajām armijām.
Šie kļūdainie aprēķini kopā ar citiem vērtējumiem pēdējo desmit gadu laikā tieši noveda pie tā, ka Rietumi pārvērtēja Krievijas bruņoto spēku panākumu iespējamību Ukrainā. Līdz 2022. gadam lielākā daļa analītiķu uzskatīja, ka Krievijai, kuras rīcībā ir viena no lielākajām pastāvīgajām armijām pasaulē un kura ir apgādāta ar dažādām sarežģītām ieroču sistēmām, neizbēgami būs dabisks pārsvars pār daudz mazākajiem Ukrainas aizsardzības spēkiem.
Ir vairāki iemesli, kas izskaidro šos nepareizos spriedumus. Pirmkārt, rietumu militārie novērotāji savus pieņēmumus mēdz balstīt uz kļūdainiem pierādījumiem. Piemēram, daudzi, šķiet, interpretēja Krimas okupāciju 2014. gadā un karu Sīrijā 2015. gadā kā pierādījumu tam, ka Krievijas aizsardzības reformas pēc 2008. gada ir veiksmīgas. Tomēr Krimā praktiski nenotika lielu kauju; un Sīrijā Krievijas gaisa spēki varēja veikt veiksmīgas bombardēšanas kampaņas, jo pretiniekiem praktiski nepastāvēja pretgaisa aizsardzība. Citiem vārdiem sakot, šie konflikti maz ko liecināja par to, kā Krievijas spēki darbotos konvencionālā sauszemes karā pret apņēmīgu un labi bruņotu ienaidnieku. Tāpēc daudziem no šiem pašiem analītiķiem bija pārsteigums, ka 2022. gadā Krievijas armija nespēja ieņemt Kijivu 48 stundu laikā.
Otrkārt, Rietumu analītiķi pārāk nopietni uztvēra no Krievijas nākošo informāciju. Piemēram, Krievijas ziņojumi par plaša mēroga militārajām mācībām pārliecināja daudzus drošības ekspertus, ka Maskavas armija ir ievērojami uzlabojusi savu loģistiku, sakaru sistēmas, sauszemes operāciju atbalstu no gaisa. Skepsei bija jābūt pamatotai: Diez vai no Krievijas aizsardzības analītiķiem varēja sagaidīt, ka viņi atzīs, ka viņu valsts militārā reforma ir neveiksmīga. Tomēr, kad 2021. gada beigās Putins sāka masveidā pulcēt karaspēku pie Ukrainas robežas, daudzi Rietumu analītiķi baidījās no uzbrukuma. Trešā problēma ir saistīta ar Krievijas militāro un drošības ekspertu un viņu kolēģu ASV un NATO kontaktu raksturu pirmskara gados.
Šie Krievijas eksperti, kas izkopa sakarus ar Rietumiem, parasti bija rietumnieciski un gudri, taču viņiem bija arī ciešas saites ar Kremli un viņi atbalstīja oficiālos Krievijas naratīvus.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi ir tas, ka ASV militārie eksperti ilgu laiku ir pievērsuši pārāk lielu uzmanību ieroču sistēmām un jaunajām tehnoloģijām Putina Krievijā. Kopš 2010. gada Krievijas Aizsardzības ministrija ir organizējusi ikgadējas plaša mēroga mācības ar desmitiem tūkstošu karavīru piedalīšanos, kurās notiek apvienoti bruņoto spēku manevri, demonstrējot jaunos militāros ieročus un aprīkojumu, sākot ar augsto tehnoloģiju sakaru sistēmām un beidzot ar hiperskaņas raķeti. Vērojot šos inscenētos pasākumus, daudzi Rietumu novērotāji secināja, ka Krievija veido modernu, profesionālu un efektīvu armiju. Tāpēc, kad Krievijas spēki iebruka Ukrainā, daudzi uzskatīja, ka tie ātri uzvarēs otro lielāko valsti Eiropā. Tikai retais pievērsa uzmanību faktiskajam Krievijas karaspēka sastāvam, apmācībai un sagatavotībai.
Mūsdienu Krievijas armija balstās uz brīvprātīgo līgumdarbinieku un iesaukto karavīru hibrīdsistēmas. Lai gan Krievijas valdība jau sen būtu devusi priekšroku pārejai uz brīvprātīgo spēkiem, kas piedāvātu profesionālus spēkus, kurus veidotu karavīri, kas patiešām vēlas dienēt, tā nevar atļauties izmantot brīvprātīgos, lai sasniegtu savu mērķi - 900 000 līdz 1 000 000 militāro profesionāļu skaitu.
2010. gadu beigās pēc militārajām reformām Krievijas valdība nolēma pieņemt darbā pusmiljonu līgumkaravīru, kurus bija paredzēts papildināt ar aptuveni 250 000 iesaucamo. Taču šo līgumdarbinieku skaitu neizdevās sasniegt, jo algas, lai gan sākotnēji konkurētspējīgas, ātri vien samazinājās inflācijas dēļ. Līdz 2020. gada martam Krievijas armijā bija aptuveni 405 000 līgumkaravīru un 225 000 iesaukto karavīru, no kuriem daudzi bija ļoti vāji apmācīti. Maz ticams, ka pirms iebrukuma šie skaitļi būtu būtiski mainījušies.
Putins un viņa ģenerāļi, šķiet, apzinās, ka vajadzība pēc karavīru skaita palielināšanas tikai aug. To var apmierināt tikai ar radikāliem pasākumiem. Viens no šādiem soļiem bija Putina lēmums 2022. gada septembrī mobilizēt 300 000 iesaucamo, no kuriem daudzi tika nosūtīti uz fronti bez pietiekamas apmācības. Kremlis ir arī vervējis karavīrus no Kirgizstānas un citām kaimiņvalstīm. Jājautā, vai šie pasākumi kompensēs desmitiem tūkstošu upuru un simtiem tūkstošu militāra vecuma vīriešu, tostarp daudzu valsts visizglītotāko iedzīvotāju, kuri kopš iebrukuma sākuma ir aizbēguši, zaudējumu. Turklāt šie ierobežojumi paaugstina Krievijas jau tā nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences.
Arī karavīru atalgojums ir izkropļojis armijas sastāvu. Lai uzturētu rekrutēšanu kopš kara sākuma Ukrainā, valdība ir padarījusi dalību bruņotajos spēkos daudz ienesīgāku nekā pirms iebrukuma. Līdz 2023. gada sākumam valsts piedāvāja līdz 2600 ASV dolāriem mēnesī tiem, kas vēlējās iestāties armijā, - alga, kas vairākas reizes pārsniedz to, ko nopelna parastie cilvēki mazpilsētās Krievijā. Šo algu papildina plaša sociālā palīdzība, tostarp mājokļa subsīdijas, garantēta vieta universitātēs un pabalsti veterāniem mūža garumā. Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs 2023. gada jūlijā paziņoja, ka armijā ir iestājušies 185 000 jauniesaukto, lai gan nebija skaidrs, vai šajā skaitā ietilpst gan iesauktie, gan brīvprātīgie. Tikmēr Krievija ir sākusi vervēšanas kampaņu Kazahstānā, kur dzīvo aptuveni trīs miljoni etnisko krievu. Taču Kazahstānas līderi nav atbalstījuši Putina karu, un valsts likumi, tāpat kā citu Vidusāzijas republiku likumi, aizliedz tās pilsoņiem pievienoties ārvalstu armijām. Turklāt, ņemot vērā Kazahstānas naftas bagātības un dinamisko ekonomiku, ir apšaubāms, cik daudz Kazahstānas pilsoņu riskētu likt savu dzīvību uz spēles par vienreizēju 5300 dolāru maksājumu.
Krievijas militārā darbība Ukrainā nav atbildusi Rietumu analītiķu paredzējumiem. Šo konkrēto problēmu pamatā ir dziļi iesakņojies despotisms, kas ir Krievijas militārās politikas pamatā, un plaši izplatīta korupcija, kas ir būtiski ietekmējusi bruņoto spēku spējas.
