“ Foreign Affairs”: Kāpēc Krievijas armijas spēju pārvērtēšana kaitē Ukrainai?

Līdzīgs sabiedroto kļūdu atkārtojums redzams arī pēdējos mēnešos. Pēc tam, kad jūnijā sākās Ukrainas lēnā pretuzbrukuma operācija, daudzi komentētāji pievērsās Krievijas aizsardzības spēkam un dziļumam. Daži pauda pesimismu par Ukrainas spējām  un pauda šaubas, vai Ukrainas bruņotie spēki vispār spēs pārvarēt krievu agresoru izveidoto aizsardzības līniju. Tikmēr citi kara vērotāji brīdināja, ka Maskava varētu izsludināt otro mobilizācijas vilni, iesaistot kaujās simtiem tūkstošu jaunu karavīru. Par spīti šiem apgalvojumiem augusta beigās Ukraina tomēr guva ievērojamus panākumus, un Džo Baidena administrācijas amatpersonas atzina "ievērojamu" progresu.

Šāds Rietumu uzvedības modelis nav jauns. Jau gadu desmitiem Rietumu analītiķi un politikas veidotāji ir konsekventi pārvērtējuši Maskavas militāro spēku spējas. Daļēji tas ir saistīts ar uzticamas informācijas trūkumu. Lai gan Krievija (un pirms tam arī Padomju Savienība) ir piedalījusies daudzos karos, tostarp arī pret spēcīgiem pretiniekiem, Rietumu ekspertu izpratnē, novērtējot Krievijas bruņoto spēku spēju potenciālu, pamatā ņemts vērā kvantitatīvais elements. To izmantojot, eksperti skaitījuši ieroču sistēmu - tanku, lidmašīnu un raķešu daudzumu, nevis raudzījušies uz Krievijas karaspēka kvalitatīvām spējām un militārā personāla psiholoģiskām īpašībām. Kā rāda pieredze, tieši šie elementi bieži nosaka armijas bruņoto spēku sniegumu kaujas laukā.

Novērtējot šo elementu, jāsecina, ka patiesībā daudzi šie rādītāji Krievijas bruņoto spēku gadījumā izrādījušies nožēlojami. Maskavai aizvien trūkst labi apmācīts virsnieku korpuss. Daļēji paļaujoties uz iesaukumu, kas tiek uzspiests visiem Krievijas iedzīvotājiem, tiek degradēta arī armijas morāle un motivācija cīnīties. Arī plaši izplatītā korupcija ir liegusi pilnvērtīgi attīstīt bruņotos spēkus, jo liela daļa naudas nonāca pašas Krievijas armijas ģenerāļu kabatās.

Jau vēsturiski ASV ir pārvērtējušas Krievijas militāro varu. Īpaši, kad 2008. gadā Maskava paziņoja par bruņoto spēku reorganizāciju. Daudzi Rietumu militārie analītiķi domāja, ka Krievijas bruņotie spēki ir izstrādājuši jaunus spēcīgus ieročus, uzlaboja apmācību un kļuva par efektīviem kaujas spēkiem, kas varētu spētu radīt nopietnu izaicinājumu pasaules vadošajām armijām.

Šie kļūdainie aprēķini kopā ar citiem vērtējumiem pēdējo desmit gadu laikā tieši noveda pie tā, ka Rietumi pārvērtēja Krievijas bruņoto spēku panākumu iespējamību Ukrainā. Līdz 2022. gadam lielākā daļa analītiķu uzskatīja, ka Krievijai, kuras rīcībā ir viena no lielākajām pastāvīgajām armijām pasaulē un kura ir apgādāta ar dažādām sarežģītām ieroču sistēmām, neizbēgami būs dabisks pārsvars pār daudz mazākajiem Ukrainas aizsardzības spēkiem.

Ir vairāki iemesli, kas izskaidro šos nepareizos spriedumus. Pirmkārt, Rietumu militārie analītiķi savus pieņēmumus mēdz balstīt uz kļūdainiem pierādījumiem. Piemēram, daudzi, šķiet, interpretēja Krimas okupāciju 2014. gadā un karu Sīrijā 2015. gadā kā pierādījumu tam, ka Krievijas aizsardzības reformas pēc 2008. gada ir veiksmīgas. Tomēr Krimā praktiski nenotika lielu kauju, un Sīrijā Krievijas gaisa spēki varēja veikt veiksmīgas bombardēšanas kampaņas, jo pretiniekiem praktiski nepastāvēja pretgaisa aizsardzība. Citiem vārdiem sakot, šie konflikti maz ko liecināja par to, kā Krievijas spēki darbotos konvencionālā sauszemes karā pret apņēmīgu un labi bruņotu ienaidnieku. Tāpēc daudziem no šiem pašiem analītiķiem bija pārsteigums, ka 2022. gadā Krievijas armija nespēja ieņemt Kijivu 48 stundu laikā.

Otrkārt, Rietumu analītiķi pārāk nopietni uztvēra no Krievijas nākošo informāciju. Piemēram, Krievijas ziņojumi par plaša mēroga militārajām mācībām pārliecināja daudzus drošības ekspertus, ka Maskavas armija ir ievērojami uzlabojusi savu loģistiku, sakaru sistēmas, sauszemes operāciju atbalstu no gaisa. Skepsei bija jābūt pamatotai - diez vai no Krievijas aizsardzības analītiķiem varēja sagaidīt, ka viņi atzīs, ka viņu valsts militārā reforma ir neveiksmīga. Tomēr, kad 2021. gada beigās Putins sāka masveidā pulcēt karaspēku pie Ukrainas robežas, daudzi Rietumu analītiķi baidījās no uzbrukuma.

Trešā problēma ir saistīta ar Krievijas militāro un drošības ekspertu un viņu kolēģu ASV un NATO kontaktu raksturu pirmskara gados. Šie Krievijas eksperti, kas izkopa sakarus ar Rietumiem, parasti bija rietumnieciski un gudri, taču viņiem bija arī ciešas saites ar Kremli un viņi atbalstīja oficiālos Krievijas naratīvus.

Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi ir tas, ka ASV militārie eksperti ilgu laiku ir pievērsuši pārāk lielu uzmanību ieroču sistēmām un jaunajām tehnoloģijām Putina Krievijā. Kopš 2010. gada Krievijas Aizsardzības ministrija ir organizējusi ikgadējas plaša mēroga mācības ar desmitiem tūkstošu karavīru piedalīšanos, kurās notiek apvienoti bruņoto spēku manevri, demonstrējot jaunos militāros ieročus un aprīkojumu, sākot ar augsto tehnoloģiju sakaru sistēmām un beidzot ar hiperskaņas raķeti.

Mūsdienu Krievijas armija balstās uz brīvprātīgo līgumdarbinieku un iesaukto karavīru hibrīdsistēmas. Lai gan Krievijas valdība jau sen būtu devusi priekšroku pārejai uz brīvprātīgo spēkiem, kas piedāvātu profesionālus spēkus, kurus veidotu karavīri, kas patiešām vēlas dienēt, tā nevar atļauties izmantot brīvprātīgos, lai sasniegtu savu mērķi - 900 000 līdz 1 000 000 militāro profesionāļu skaitu.

2010. gadu beigās pēc militārajām reformām Krievijas valdība nolēma pieņemt darbā pusmiljonu līgumkaravīru, kurus bija paredzēts papildināt ar aptuveni 250 000 iesaucamo. Taču šo līgumdarbinieku skaitu neizdevās sasniegt, jo algas, lai gan sākotnēji konkurētspējīgas, ātri vien samazinājās inflācijas dēļ. Līdz 2020. gada martam Krievijas armijā bija aptuveni 405 000 līgumkaravīru un 225 000 iesaukto karavīru, no kuriem daudzi bija ļoti vāji apmācīti. Maz ticams, ka pirms iebrukuma šie skaitļi būtu būtiski mainījušies.

Putins un viņa ģenerāļi, šķiet, apzinās, ka vajadzība pēc karavīru skaita palielināšanas tikai aug. To var apmierināt tikai ar radikāliem pasākumiem. Viens no šādiem soļiem bija Putina lēmums 2022. gada septembrī mobilizēt 300 000 iesaucamo, no kuriem daudzi tika nosūtīti uz fronti bez pietiekamas apmācības. Kremlis ir arī vervējis karavīrus no Kirgizstānas un citām kaimiņvalstīm. Jājautā, vai šie pasākumi kompensēs desmitiem tūkstošu upuru un simtiem tūkstošu militāra vecuma vīriešu, tostarp daudzu valsts visizglītotāko iedzīvotāju, kuri kopš iebrukuma sākuma ir aizbēguši, zaudējumu. Turklāt šie ierobežojumi paaugstina Krievijas jau tā nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences.

Arī karavīru atalgojums ir izkropļojis armijas sastāvu. Lai uzturētu rekrutēšanu kopš kara sākuma Ukrainā, valdība ir padarījusi dalību bruņotajos spēkos daudz ienesīgāku nekā pirms iebrukuma. Līdz 2023. gada sākumam valsts piedāvāja līdz 2600 ASV dolāriem mēnesī tiem, kas vēlējās iestāties armijā, - alga, kas vairākas reizes pārsniedz to, ko nopelna parastie cilvēki mazpilsētās Krievijā. Šo algu papildina plaša sociālā palīdzība, tostarp mājokļa subsīdijas, garantēta vieta universitātēs un pabalsti veterāniem mūža garumā. Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs 2023. gada jūlijā paziņoja, ka armijā ir iestājušies 185 000 jauniesaukto, lai gan nebija skaidrs, vai šajā skaitā ietilpst gan iesauktie, gan brīvprātīgie. Tikmēr Krievija ir sākusi vervēšanas kampaņu Kazahstānā, kur dzīvo aptuveni trīs miljoni etnisko krievu. Taču Kazahstānas līderi nav atbalstījuši Putina karu, un valsts likumi, tāpat kā citu Vidusāzijas republiku likumi, aizliedz tās pilsoņiem pievienoties ārvalstu armijām. Turklāt, ņemot vērā Kazahstānas naftas bagātības un dinamisko ekonomiku, ir apšaubāms, cik daudz Kazahstānas pilsoņu riskētu likt savu dzīvību uz spēles par vienreizēju 5300 dolāru maksājumu.

Krievijas militārā darbība Ukrainā nav atbildusi Rietumu analītiķu paredzējumiem. Šo konkrēto problēmu pamatā ir dziļi iesakņojies despotisms, kas ir Krievijas militārās politikas pamatā, un plaši izplatīta korupcija, kas ir būtiski ietekmējusi bruņoto spēku spējas.

Putina gaidāmā tikšanās ar Kimu Čenunu, lai apspriestu iespēju Ziemeļkorejai piegādāt Maskavai ieročus, var liecināt par to, ka Kremlis nav optimistiski noskaņots attiecībā uz savu spēju apbruņot savus karavīrus ar tiem nepieciešamajiem ieročiem. Ignorējot Krievijas propagandu un tā vietā pētot un identificējot Krievijas armijas reālās ievainojamības, ASV un tās sabiedrotie, iespējams, spēs izstrādāt jaunas un labākas pieejas, kas ļautu palīdzēt Ukrainai uzvarēt un paātrināt kara beigas, līdzīgi kā ASV to izdarīja ar karu Afganistānā.