“Sargs.lv” pēta: Vienkāršās patiesības un sazvērestības teorijas aiz Jevgeņija Prigožina “dumpja”

Brīdī, kad top šis raksts, jau aizritējušas trīs dienas kopš Prigožina “dumpja”, un, lai arī tās nekādi nav ļāvušas nonākt pie 100% ticama notikumu skaidrojuma, zināmas turpmākā scenārija iestrādnes ir iezīmējušās. Tomēr iesākumā atgriezīsimies 23. jūnija vakarā.

Jevgeņijs Prigožins jau vairākus mēnešus aktīvi kritizēja Krievijas Aizsardzības ministriju un bruņoto spēku vadību, īpaši skarbus “mātesvārdus” veltot Sergejam Šoigu un Valērijam Gerasimovam, kuriem viņš pārmeta gan munīcijas taupīšanu, gan uzbrukumus no Krievijas armijas puses viņa algotņiem. 23. jūnijā Prigožins savā “Telegram” kanālā apšaubīja Krievijas iebrukuma Ukrainā patiesos mērķus un apsūdzēja Šoigu par mērķtiecīgu raķešu triecienu izdarīšanu “Vagner” bāzei.

Image

24. jūnija rītā “Vagner” kaujinieki no Ukrainas iekļuva Krievijā un bez cīņas ieņēma gan Rostovu pie Donas, kur atrodas Krievijas armijas komandcentrs Ukrainas invāzijas koordinēšanai, gan Voroņežu, un uzsāka maršu uz Maskavu. Prigožins savos “Telegram” ierakstos joprojām uzbruka Šoigu un Gerasimovam, izkliedza vispārīgas frāzes par korupciju un nekārtību valstī, tomēr personīgi pret Putinu nevērsās.

Viņš apgalvoja, ka uz Maskavu virzās ap 25 000 kaujinieku, kaut realitātē pēc dažādu ekspertu aplēsēm tie varēja būt ap 4-5 tūkstoši. Krievijas armija un iekšlietu dienesti šķietami uzsāka bloķēšanas un pretterorisma operācijas, gatavojot Maskavas aizsardzību, tomēr nopietnu šķēršļu “Vagner” kolonnai nebija. Ceļā “Vagner” pretgaisa aizsardzības karavīri notrieca septiņus Krievijas armijas lidaparātus, nogalinot 13 karavīrus.

Jau tajā pašā vakarā Prigožins pameta Rostovu, tāpat no ieņemtajām pilsētām izgāja arī “Vagner” algotņi. Neraugoties uz grandiozo sākumu, kas pasaulei lika spriedzē aizturēt elpu, Prigožina piesolītais “dumpis” burtiski “izčākstēja” vien pāris stundu laikā, atstājot daudzus neatbildētus un visdrīzāk arī tuvākajā laikā neatbildamus jautājumus.

Jebkurā gadījumā tieši “Vagner” aktīvi Āfrikā un Sīrijā, no kurienes par militāro atbalstu vietējiem diktatoriem Krievijas virzienā plūst ievērojami līdzekļi, ir vērtīgs kumoss visām Krievijas varas struktūrā iesaistītajām pusēm.

Vēlāk, 25. jūnijā, sāka klīst baumas, ka Šoigu vietā par aizsardzības ministru varētu kļūt Tulas apgabala gubernators, bijušais Putina drošības dienesta darbinieks Aleksejs Djumins, bet Gerasimova krēslu turpmāk varētu ieņemt bēdīgi slavenais ģenerālis Sergejs Surovikins (viņš, starp citu, bija viena no tikai divām Krievijas militārpersonām, kas publiski aicināja Prigožinu izbeigt sacelšanos). Taču nekāda kadru maiņa Krievijas augstākajā militārajā vadībā līdz šim tā arī nav notikusi, nedz arī izziņota.

Image

Varbūt šīm teorijām nav nekāda pamata un visu organizēja tikai Jevgeņijs Prigožins viens pats? Ko viņš vēlējās sasniegt? Zināms, ka Krievijas Aizsardzības ministrija bija izvirzījusi “Vagner” kategorisku prasību visiem algotņiem līdz 1. jūlijam noslēgt līgumus ar Krievijas armiju. Faktiski tas nozīmētu, ka “Vagner” no Prigožina kontroles pārietu pilnīgā Krievijas armijas virspavēlniecības pārvaldībā. Prigožins vienkārši esot centies novērst “Vagner” likvidāciju – tā viņš pats skaidro sacelšanās iemeslus 26. jūnija vakarā izplatītajā audioierakstā. Nekādu nolūku gāzt pastāvošo varu Kremlī viņam neesot bijis.

Pat ja pieņemam, ka Prigožins nemelo, šķiet dīvaina viņa pēkšņā apstāšanās pusceļā, kas raisīja neapmierinātību arī daudzu “vagneriešu” vidū. Viņš skaidro, ka nav vēlējies “izliet krievu karavīru asinis”. Šķiet, no tā maksimāli centās atturēties arī paši Krievijas spēki, kas samērā brīvi ļāva “vagnieriešu” kolonnai virzīties uz Maskavu. Arī Ramzana Kadirova čečenu vienības, kas it kā steidzās uz Rostovu karot ar “vagneriešiem”, dīvainā kārtā “iestrēga”, bet pēc tam arī viņu kavēšanos attaisnoja ar vēlmi izvairīties no asinsizliešanas.

Image

Iespējams, jau no paša sākuma Prigožins paļāvās tikai uz šantāžu, bet līdz īstām bruņotām sadursmēm nonākt nevēlējās. Tad turpmākā notikumu gaita ātri vien varētu kļūt pilnībā neprognozējama. Izskanējis, ka atsevišķas armijas vienības esot pievienojušās “vagneriešiem”, taču lielākā daļa, kas gadījās ceļā, vienkārši ieņēma neitrālu nostāju. Līdzīgi rīkojās arī daudzi iekšlietu dienestu darbinieki, bet robežsargi, kas atrodas FSB pakļautībā, vien pamājuši “vagneriešu” kolonnai sveicienu un ļāvuši mierīgi šķērsot robežu.

Vai Prigožins sasniedza paša sludinātos mērķus? Šobrīd pilnvērtīgi atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams, taču vismaz ārēji nekādas tektoniskas pārbīdes Krievijas varas struktūrās nav novērojamas. Vladimirs Putins jau paspējis sniegt vairākas runas, kurās paudis pateicību tautai un armijai par Krievijas nosargāšanu, kā arī atzinies, ka “Vagner” tik tiešām sponsorēta no Krievijas budžeta.

Prigožins, bez šaubām, nonācis Kremļa “melnajā sarakstā”, taču par viņa turpmāko likteni gandrīz nevienam nav šaubu – Putins un FSB viņu agrāk vai vēlāk mēģinās likvidēt, tomēr viņa rīcībā joprojām ir vairāki trumpji – gan piekļuve iespaidīgiem finanšu līdzekļiem, gan iespējamā kontrole pār “Vagner” grupām ārpus Krievijas.

Image

Tikmēr Krievijā palikušo “vagneriešu” vidū jau notiekot personāla “tīrīšana”, atlasot tikai Kremlim lojālos kaujiniekus, bet par Prigožina piesaistītajiem cietumniekiem pat klīst baumas, ka tie tikšot nosūtīti atpakaļ uz ieslodzījuma vietām. Tāpat nav skaidrības arī par to, kas notiks ar jau pieminētajiem “Vagner” biznesa modeļiem Sīrijā un Āfrikā. Oficiāli šobrīd paziņots, ka FSB izbeidzis ierosināto krimināllietu pret Prigožinu un “Vagner” algotņiem, tikmēr viņu rīcībā esošo tehniku pārņems Krievijas armija. Šajā sakarā bēdīgi slavenā Kremļa propagandiste Margarita Simonjana jau paspējusi izteikties, ka "likumi taču nav Dieva baušļi" un tos iespējams pielāgot pēc vajadzības.

Image

Cits neatbildēts jautājums ir Prigožina “sacelšanās” ietekme uz Krievijas vadību un sabiedrību. Kamēr daļa Rietumu politiķu un ekspertu steidza paust sajūsmu par “plaisām” Putina režīmā, citi daudz piesardzīgāk vērtēja, ka patiesībā šis atgadījums, lai arī uzrādījis nepārprotamu esošās varas trauslumu un paša Putina gļēvumu (viņš savā lidmašīnā steigšus pameta Maskavu jau 24. jūnija rītā), atkal apliecināja, ka esošajai varas vertikālei Krievijā šobrīd nav reālu konkurentu.

Medijs “Politico” apkopoja 14 Krievijas ekspertu viedokļus par “dumpja” ietekmi uz Putina sistēmas stabilitāti, un, lai arī dažu ekspertu skatījums atšķīrās, vairums tiecās uzskatīt, ka Putina pozīcijas notikušais incidents nav mainījis, bet, iespējams, pat nostiprinājis, daudziem radot pārliecību, ka bez viņa valsts tik tiešām sabruks.

Taču Putinam un viņa kliķei šajā gadījumā palīdzīgu roku sniedza paši Krievijas iedzīvotāji – nevis ar gatavību viņus aizsargāt, bet savu absolūto apolitiskumu un vienaldzību pret notiekošo valstī. Starp citu, arī Prigožins mēģināja aktivizēt iedzīvotājus savam atbalstam – daudzi Maskavas iedzīvotāji 24. jūnijā savus mobilajos telefonos saņēma aicinājumus iziet ielās, taču masu reakcija nesekoja.

Image