Krievijas sabrukums sākās jau pirms iebrukuma Ukrainā, bet karš šo procesu paātrināja. Iespējams, ka Kremlis meklēs ienaidniekus, mēģinot saglabāt savu brūkošo valsti, kas varētu novest pie provokācijām pret Baltijas valstīm un Poliju, tā intervijā Lietuvas sabiedriskajam medijam "LRT.lt" saka "Jamestown Foundation" eksperts Janušs Bugajskis.
J. Bugajskis ir daudzu akadēmisku grāmatu autors, no kurām jaunākā - "Neveiksmīga valsts: Krievijas sabrukuma ceļvedis" - tika publicēta pagājušā gada septembrī. Eksperts paredz, ka Krievijas valdošā režīma sabrukšana nenotiks ātri, taču šis process atstās lielu ietekmi gan pašā Krievijā, gan kaimiņvalstīs. J. Bugajskis uzskata, ka Maskava mēģinās projicēt konfliktu uz kaimiņu reģioniem. Citiem vārdiem sakot, tā mēģinās mobilizēt iedzīvotājus pret tā saukto kopējo ienaidnieku – ASV un bijušajām Padomju savienības valstīm. Tas nebūs atklāts uzbrukums, jo tas paātrinātu NATO rīcību, bet gan kāda veida provokācija, sabotāža vai hibrīdkara darbība, intervijā Lietuvas sabiedriskajam medijam “LRT.lt” pauda J. Bugajskis.
Par Krievijas iespējamo sabrukumu mēs dzirdam jau kopš iebrukuma sākuma. Vai redzat kādas pazīmes, kas liecinātu par Krievijas un tās režīma sabrukumu?
Es saskatu daudz pazīmju un norāžu, kas liecina, ka Krievija ir uz lielas iekšējas plaisas sliekšņa. Es par to rakstīju vēl pirms kara Ukrainā sākuma, prognozējot to desmit vai vairāk gadu garumā. Tagad, manuprāt, šis process paātrināsies.
Tas nenotiks vienas nakts laikā, Mēs nepamodīsimies kādu rītu un neredzēsim, kā dažādas valstis, kas tagad ir federācijas daļa, pasludina neatkarību. Bet es domāju, ka mēs arvien vairāk redzēsim kara ietekmi. Citiem vārdiem sakot, ļoti svarīgs elements būs tas, ka Ukrainai izdosies padzīt visus Krievijas spēkus no Ukrainas teritorijas, tādējādi nodrošinot lielu sakāvi Krievijas armijai.
Es domāju, ka tas ļoti negatīvi atsauksies uz visu Krieviju, jo īpaši, ja tiks zaudēta Krima. Manuprāt, tas paātrinātu cīņu par varu elites iekšienē starp dažādiem drošības spēku sektoriem, privātajām armijām un FSB.
Ļoti uzmanīgi jāseko līdzi reģionālo līderu lomai, kurus Maskava arvien vairāk piespiež nodrošināt jauniesaucamos militārajos spēkos un piešķir vairāk budžeta līdzekļu tam, kas būtībā ir militāri izdevumi. Pieaug arī ekonomiskās grūtības. Es domāju, ka šogad Krievijā būs vērojama liela ekonomiskā lejupslīde sankciju režīma un pašas Krievijas sliktās pārvaldības un korupcijas dēļ.
Tāpēc es domāju, ka šīs ekonomiskās grūtības un iekšējā cīņa par varu, novedīs pie dažādiem konfliktiem valsts iekšienē. Es domāju, ka tas notiks tuvāko pāris gadu laikā. Mēs būsim liecinieki lielām pārmaiņām Krievijā.
Jūs teicāt, ka rakstījāt par Krievijas sabrukumu vēl pirms kara sākuma. Kas aizsāka šo procesu, vai tas bija process, kas turpinājās pēc Padomju Savienības sabrukuma?
Tas ir turpinājums Krievijas imperiālisma sabrukumam, ko mēs pirmo reizi redzējām līdz ar carisma sabrukumu. Boļševikiem izdevās saglabāt lielu daļu valsts, tomēr Lietuva, Latvija, Igaunija, Somija un Polija tajā laikā ieguva neatkarību. Tas bija Krievijas impērijas pirmā sabrukuma sākums. Otrais sabrukums bija Padomju Savienības sabrukums, kad Lietuva un citas valstis atjaunoja savu neatkarību.
Tagad, manuprāt, mēs esam liecinieki trešajam posmam, jo 30 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, atšķirībā no vairuma citu valstu, kas izkļuvušas no Padomju Savienības, Krievija nav spējusi pārveidoties par dzīvotspējīgu valsti. Tā nav ne pilsoniska valsts, ne etniska valsts, ne nacionāla valsts. Tā pat nav moderna impērija.
Un mēs to redzam Ukrainas gadījumā. Paradoksālā kārtā Krievijas uzbrukums Ukrainai liecina, ka, lai gan tā ir imperiāli alkstoša, tā nespēj kontrolēt iegūtās teritorijas. Paradoksāli ir tas, ka, zaudējot teritorijas Ukrainā, tas mudinās arī citas tautas un reģionus Krievijas iekšienē pieprasīt suverenitāti, pašnoteikšanos un pat neatkarību.
Kad sabruka Padomju Savienība, daudzi Krievijas Federācijas federālie subjekti pasludināja suverenitāti un daži pieprasīja neatkarību. Čečenija, Tatarstāna un citas valstis neparakstīja federālo līgumu vai arī parakstīja to pēc dažiem gadiem, pakļaujoties spiedienam. Tātad ir daudz slēptas nepatikas par to, ka tas, kam bija jābūt federācijai, kļuva par ļoti centralizētu, vienas personas vadītu diktatūru. Es domāju, ka tuvākajos gados šajā procesā gaidāms sprādziens.
Vai, jūsuprāt, šīm idejām par dažu reģionu lielāku suverenitāti un neatkarību ir meklējamas saknes vietējās sabiedrībās? Vai valsts sabrukuma rezultāts nebūtu tikai dažādu varas elites grupu savstarpēja cīņa?
Tā būs kombinācija. Es to ne vienmēr redzu kā miermīlīgu procesu. Es domāju, ka tā būs kombinācija no Dienvidslāvijas sabrukuma 90. gados, kas lielākoties bija vardarbīgs process, un PSRS sabrukuma, kuras sadalīšanās tomēr bija salīdzinoši mierīgāka.
Es paredzu, ka mēs redzēsim vardarbību, ko īstenos oficiālā Maskava, mēģinot noturēt šos subjektus Krievijas sastāvā. Bet mēs redzēsim arī relatīvi mierīgu atdalīšanos, jo Maskava vienkārši nespēs tikt galā ar valsts izjukšanu, kad tā sāksies, jo īpaši tāpēc, ka Ukrainā ir iznīcināta lielākā daļa tās drošības un bruņoto spēku.
Tāpēc viņiem nebūs spēju noturēt valsti kopā. Viņi mēģinās to darīt dažos ar resursiem bagātos reģionos, bet galu galā viņiem nāksies atlaist lielu daļu perifērijas, piemēram, Ziemeļkaukāzu.
Mihails Hodorkovskis ir ierosinājis, ka vienīgā dzīvotspējīgā iespēja Krievijai ir kļūt par īstu federāciju. Vai, jūsuprāt, ir citas alternatīvas Krievijas nākotnei?
Es viņam piekrītu līdz zināmai robežai. Citiem vārdiem sakot, jā, ja Krievija būtu īsta federācija, tai būtu nākotne. Taču pašlaik es to neredzu, jo šis ļoti centralizētais režīms nevēlas atslābināt centrālo varu. Tas turpina izmantot reģionu resursus, piemēram, Rietumsibīrijas, Arktikas vai Klusā okeāna austrumu reģiona daļas savas bagātības gūšanai. Es neredzu, ka šis režīms virzītos uz federālismu.
Ja nāktu valdība, kas ieviestu patiesu federālismu, tad liela daļa valsts varētu palikt kopā. Taču es nedomāju, ka tas ir ļoti ticams scenārijs. Un pat ja tas būtu iespējams, vai viņi atlaistu tos Krievijas federālos subjektus, kas saka: “mēs nevēlamies būt šīs federācijas daļa, jo nevēlamies, lai mūs izmanto?”
Es domāju, ka daudz ticamāka ir cīņa par varu, atsevišķu reģionu atdalīšanās un šāda veida Dienvidslāvijas un padomju scenāriju sajaukums.
Ko, jūsuprāt, tas nozīmētu Krievijas kaimiņvalstīm Rietumos, Vidusāzijā un pat Ķīnā?
Es aicinu ikvienu valdību sekot līdzi tam, kas notiek Krievijā, jo esmu pārliecināts, ka Maskava mēģinās projicēt konfliktu uz kaimiņu reģioniem. Citiem vārdiem sakot, tā mēģinās mobilizēt iedzīvotājus pret tā saukto “kopējo ienaidnieku”, un, protams, Baltijas valstis tradicionāli ir Krievijas kopējais ienaidnieks.
Es varētu iedomāties kaut kādas provokācijas pret Igauniju, Latviju vai pat Lietuvu vai Poliju. Tas nebūs atklāts uzbrukums, jo tas paātrinātu NATO rīcību, bet gan drīzāk kaut kāda veida provokācija, sabotāža vai hibrīdkara darbība.
Tāpēc, manuprāt, mums jābūt tam gataviem un ir jāstiprina NATO. Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām, kas jau ir notikusi pagājušajā gadā, tā ir Somijas iestāšanās NATO.
Taču ir vēl daudz darāmā, tostarp jāizstrādā plāni - kā atzīt tās republikas, kuras pasludinās neatkarību. Mums ir arī cieši jāsadarbojas ar citām valstīm. Tādas valstis kā Turcija ļoti ietekmēs procesi, kas notiks Ziemeļkaukāzā. Kazahstānu un Mongoliju ietekmēs procesi, kas notiks Dienvidsibīrijā un Volgas vidienē. Savukārt Ķīnu un Japānu ietekmēs jebkurš Krievijas zaudējums Tālo austrumu teritorijās.
Visām šīm valstīm ir ļoti rūpīgi jāplāno un jāsagatavojas šim pārrāvumam. Pretējā gadījumā mēs nespēsim pasargāt savas valstis no tādiem Krievijas izraisītiem blakusefektiem kā bēgļu plūsma, partizānu kari vai organizētās noziedzības. Es domāju, ka daži turpmākie gadi būs ārkārtīgi svarīgi ne tikai Eiropai, bet arī daļai Āzijas, tostarp Vidusāzijai un Tālajiem Austrumiem.
Taču lielākā daļa Rietumu līderu nevēlas pat publiski aizdomāties par to, ka Krievijā varētu kaut kas mainīties. Vai jūs domājat, ka viņi to apspriež aiz slēgtām durvīm?
Es zinu, ka dažās valstīs par to noteikti notiek diskusijas aiz slēgtām durvīm, es pieņemu, ka arī Lietuvā. Es domāju, ka valstis, kuras tas ir skāris vistiešāk, sāk ne tikai par to domāt, bet arī par to runāt un plānot iespējamo rīcību.
Jā, daudzi Rietumu līderi, tostarp Vašingtonā un Briselē, dod priekšroku status quo saglabāšanai un pat atgriezties 90. gadu sākumā, kad mums bija sadarbība ar Krieviju.
Taču, manuprāt, šis karš ir parādījis, ka atpakaļceļa nav. Putins un viņa režīms tika pasludināti par kara noziedzniekiem, lai gan viņi vēl nav oficiāli stājušies tiesas priekšā.
Ja karš Ukrainā nonāks strupceļā, ko Putins var pasniegt kā militāru uzvaru, nesasniedzot reālu uzvaru? Vai šis Krievijas sabrukuma process tiks atlikts?
Pēc neveiksmes Kijivas, Harkivas, Odesas un citu vietu ieņemšanā Putina deklarētajai uzvarai bija jābūt Doņeckas un Luhanskas apgabalu ieņemšanai. Tagad viņi izmisīgi cenšas ieņemt vienu pilsētu - Bahmutu, kas nav tik stratēģiski nozīmīga. Tātad, kādu uzvaru viņš gatavojas pasludināt?
Kādā brīdī cilvēki to pamanīs. Kādu brīdi var izveidoties strupceļš. Ukrainas pretuzbrukums nenotiks vienas nakts laikā. Tas būs ilgs, tas var aizņemt vairākus mēnešus, varbūt pat gadu. Bet šī procesa laikā Krievijas spēki lielākoties būs atkāpušies. Tāpēc neko no tā nevar uzskatīt par uzvaru.
Mēs jau esam redzējuši bijušos militāristus, kas sūdzas par Krievijas militāro struktūru, par Aizsardzības ministriju un par to, ka režīms ir pieļāvis kļūdu. Tā ka tas vairosies vēl vairāk. Mēs redzam tikai aisberga virsotni, un tas, kas notiek apakšā, manuprāt, ir liela cīņa par varu. Ja paskatās uz nomainīto virsnieku skaitu, tad ir labi redzama šī cīņa par varu.
Vai, jūsuprāt, ir iespējams, ka režīms varētu izdzīvot bez Putina?
Atkarībā no tā, kā jūs definējat režīmu. Tas nav kā komunisms ar milzīgu partijas struktūru, kas kontrolēja visus dzīves aspektus. Tas drīzāk ir centralizēts, personālistisks, fašistisks režīms, kura pamatā ir Putins. Ja Putins tiks gāzts, es domāju, ka sāksies cīņa par varu, kurā izšķirsies, kas viņu aizstās šajā varas pozīcijā. Nav skaidras pēctecības līnijas. Pat komunistiem politbirojā bija sava veida debates, un galu galā viņi izvirzīja kandidātu, kuram visi piekristu.
Krievijā tā nav, un nav partijas struktūras vai kādas ideoloģiskas struktūras, kas šo valsti saturētu kopā. Tāpēc, kad Putina vairs nebūs, režīms būs ļoti nestabils, un cilvēki gan centrā, gan reģionā tieksies pēc varas.