Šobrīd Ukraina sēro par Dmitriju Kocjubailo – vienu no atpazīstamākajiem karavīriem Ukrainas bruņotajos spēkos, specvienības “Da Vinči vilki” komandieri, kurš krita kaujā netālu no Bahmutas 7. martā. Lietuvas medijs LRT piedāvā interviju ar Kocjubailo jeb Da Vinči, kā viņu dēvēja kaujas laukā, kas tapusi vēl pirms Krievijas pilna mēroga invāzijas un iepriekš nav bijusi publicēta.
Pagājušā gada 24. februāra rītā Da Vinči ar saviem vīriem pameta bāzi, kas bija kļuvusi par Ukrainas nocietinājumu bastionu Avdijivkā, Austrumukrainā. Tās sienas klāja murālis ar Stepana Banderas, Ukrainas nacionālā simbola, portretu un vilka – vienības simbola – zīmējums.
Dmitrijs Kocjubailo bija jaunākais armijas komandieris valstī, viņš veda vīrus cīņā jau no 21 gada vecuma. Segvārdu “Da Vinči” viņš pieņēma, jo iepriekš sapņoja par studijām mākslas akadēmijā, taču šos plānus atmeta līdz ar Cieņas revolūcijas sākšanos. 2014. gadā viņš pievienojās grupējuma “Labējais sektors” brīvprātīgajiem, kas izrādīja pretestību Krievijas atbalstītajiem separātistiem Austrumukrainā.
Vēlāk šis grupējums kļuva par Ukrainas Brīvprātīgo korpusu, kas netika iekļauts Ukrainas bruņotajos spēkos un turpināja darbību kā paramilitārs spēks Aizsardzības ministrijas pārraudzībā. Šai vienībai nebija ne atbalsta ieroču, ne finansējuma, tā izmantoja tikai brīvprātīgo sniegto palīdzību un no Krievijas spēkiem iegūto ekipējumu.
Pirmos mēnešus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma viņi turpināja darbību kā iepriekš, karojot Donbasā – sazinājās ar vietējo Ukrainas spēku brigādi, piedāvāja palīdzību un iesaistījās kaujās konkrētā frontes līnijas posmā.
Tikai pavasara beigās Kocjubailo vadītā vienība tika iekļauta Ukrainas bruņoto spēku sastāvā. Līdzīgi Azova bataljonam arī “Labējais sektors” ir apsūdzēts galēji labējā nacionālismā. Grupējumam regulāri uzbruka Krievijas propaganda, kas viņus nodēvēja par “ultralabējiem nacionālistiem”. Šim apzīmējumam pieķērās arī atsevišķi Rietumu mediji.
LRT saruna ar Dmitriju Kocjubailo notika vienības bāzē Avdijivkā, tikai dažas dienas pirms Krievijas iebrukuma. Šī intervija netika publicēta, jo medija žurnālisti cerēja uz atkārtotu sarunu, kurā izvērstu iesākto tēmu par Ukrainas nacionālismu, taču tas nenotika.
Da Vinči bēres Kijivā 10. martā apmeklēja tūkstošiem cilvēku, viņu vidū savu līdzjūtību un cieņu pauda arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, bruņoto spēku komandieris Valērijs Zalužnijs un tobrīd Ukrainu apmeklējusī Somijas premjere Sanna Marina.
Kāda ir bijusi jūsu dzīve pēdējos septiņus astoņus gadus?
Viss sākās ar Maidanu, tolaik izveidojās “Labējais sektors”. Tie bija puiši, kas bija gatavi rīkoties, un man tas simpatizēja. Brīvprātīgais ukraiņu korpuss tika izveidots, jo mēs bijā sadalīti vairākās kategorijās, tur bija politiskā partija “Labējais sektors”, jauniešu nodaļa un Brīvprātīgais ukraiņu korpuss.
Visos šos gadus esam cīnījušies gandrīz visos frontes līnijas “karstajos punktos” un palīdzējuši sadarbībā ar armiju. Mani pašu smagi ievainoja kaujā Piski ciemā. Taču pēc atveseļošanās es atgriezos austrumos. Slimnīcā nenogulēju pat mēnesi. Kļuvu par vada komandieri, un mēs turpinājām cīnīties “karstajos punktos”.
2021. gadā jūs saņēmāt Ukrainas varoņa apbalvojumu. Ko tas jums nozīmē?
Man tas nozīmēja tikpat daudz, cik pārējiem, jo brīvprātīgie beidzot bija pamanīti [valsts līmenī], neraugoties uz daudzu cilvēku pūlēm to nepieļaut.
Mums bija daudz smagu situāciju ļoti, ļoti smagās kaujās. Lieli zaudējumi, daudz brīvprātīgo krita dažādu operāciju laikā.
Mēs aktīvi sadarbojāmies gandrīz visas frontes līnijas garumā, palīdzot armijai, noturot savas pozīcijas. Tie ir simtiem, pat tūkstošiem izpildītu uzdevumu, ko esam veikuši mūsu valsts austrumos.
Kas mums jāzina par “Labējo sektoru”?
Pirmkārt, mēs esam brīvprātīgie, mēs aizsargājam Ukrainu, esam savas valsts patrioti, nevis ultranacionālisti. Manā vienībā ir dažādu tautību pārstāvji, tostarp arī musulmaņi, dažādu ticību piekritēji. Taču mums visiem ir viens kopējs mērķis aizsargāt savu valsti.
Mūsu vēsturē ir piemēri, tostarp Ukrainas nemiernieku armija (UNA), kas cīnījās gan pret nacistiem, gan komunistiem, kas tolaik bija okupējuši mūsu valsti. Mēs cenšamies sekot savu senču pēdās.
Mēs esam parasti pilsoņi. Daži no mums ir arhitekti, daži ir skolotāji, citi ir zemnieki vai šoferi, dažādi cilvēki. Taču mēs neesam šeit sapulcējušies nejauši. Mums visiem ir ideoloģiskā pārliecība, ka vajag aizstāvēt savu valsti.
Jūs teicāt, ka tad, kad [žurnālisti] jūs nosauc par “ultralabējiem nacionālistiem”, viņi nesaprot ukraiņu nacionālismu. Kas ir ukraiņu nacionālisms?
Vai jūsu valstī ir nacionālisti un patrioti? Mums ir tā pati situācija, mums ir savas tradīcijas, paražas, mums ir varoņi, kas dažādos laika periodos cīnījušies par tēvzemi. Kāpēc tad, kad Izraēlā kāds saka “Slavu Izraēlai”, viņš ir patriots, bet ja es nokliedzos “Slava Ukrainai”, tad esmu nacists?
Mēs mīlam savu valsti. Mēs vēlamies pievienoties NATO, jo tā ir kolektīvā drošība. Mēs vēlamies, lai Ukraina iestātos Eiropas Savienībā un piedzīvotu uzplaukumu. Mums ir ienaidnieks, kas ir slepkavojis mūs jau desmitiem, simtiem gadu, iznīcinot mūsu identitāti un nacionalitāti.
Varbūt cilvēki baidās no vārda “nacionālists”?
Krievijas propaganda ir tik liela, ka cilvēki vairs nedzird neko citu. Piemēram, es braucu ar vilcienu. Pie manis pienāk kāds no cīņubiedriem un saka, ka atvedis žurnālistu, kurš vēlas mani intervēt.
Vēlāk viņš man atsūta interviju, un es redzu, ka virsrakstā minēti “ultralabējie nacionālisti”. Es jautāju, no kurienes tas nāk, jo mēs taču par to nerunājām intervijas laikā.
Un žurnālists man saka: “Es to izlasīju internetā”. Ja mēs ņemam savu informāciju no Krievijas, no viņu avotiem, tad mēs visi esam fašisti un slepkavas.
Krievijas propaganda ir tik liela, ka tā izplatās ne tikai Ukrainā un Krievijā, bet visā pasaulē, ieskaitot Eiropu.
Kāpēc Krievijas propaganda vēlas jūs pataisīt par briesmoņiem?
Mēs esam tādi cilvēki, kas vienmēr sevi aizstāvēs, neatkarīgi no jūsu izvirzītajiem argumentiem.
Tas ir līdzīgi situācijai, kurā pie jums atnāk kaimiņš, iesit jūsu sievai, aizved viņu projām, piesavinās pusi no jūsu mājas un tad saka: “vienosimies”. Es nezinu, kā jūs rīkotos šādā situācijā.
Stepans Bandera ir teicis, ka dzīve ir jānodzīvo tā, lai arī pēc tavas nāves viņi joprojām baidītos no tevis. Viņš bija Ukrainas nacionālistu līderis, kurš runāja par ukraiņu identitāti un apdraudēja komunistu diktatūru un varasiestādes. Viņi joprojām no viņa baidās.
Krievija sapņo par Padomju Savienības atjaunošanu. Taču mēs cīnīsimies līdz pēdējam asins pilienam. Mēs nogalināsim viņus ar milzu naidu.
Mēs neiebrukām pie viņiem, tie bija viņi, kas sapulcēja karavīrus ap mūsu valsti, nevis otrādi. Jūs taču šeit esat jau kādu laiku – vai tad kaut kur ir sazīmētas svastikas vai tamlīdzīgi? Šeit nav nekā tāda.
[…] Jums būs jāskaidro mātēm [Krievijā], kāpēc viņām bija jāsūta savi dēli nāvē. “Banderovieši” ir mīts, fašisti ir mīts. Izskaidrojiet mātēm, kāpēc viņu dēliem bija jāmirst Ukrainā.
Mēs esam gatavi mirt jebkurā brīdī savu uzdevumu izpildes laikā. […] Mēs esam brīvprātīgo vienība, kuru motivē ideja un patriotisms.
Mēs karojam jau astoņus gadus. Jā, ir ļoti grūti motivēt sevi un citus astoņus gadus, kas šķiet kā vesela mūžība. [Taču] Krievija ir pievedusi savus karavīrus pie mūsu robežām un draudi nekur nav pazuduši, Krievijā sēž sātans vārdā Putins, un mums ir jābūt gataviem.
Dzirdēju, ka jūs veidojat muzeju.
Mēs izveidojām muzeju mūsu otrajā bāzē, kur trenējam karavīrus. Vietējie ierodas no dažādām Doneckas un Luhanskas reģionu daļām, lai ar mums aprunātos, apciemotu, lai uzzinātu mūsu vienības stāstu un arī par mirušajiem cīnītājiem.
Vai vietējie ir ieinteresēti dzirdēt stāstus no jums, nevis skatīties televizoru?
Daudzi vēlas uzzināt, kā ir patiesībā, un mēs vienmēr esam atvērti dialogam. Kad viņi runā ar mums, tad saprot, ka esam pavisam parasti cilvēki, nevis kaut kādi radikāļi.
Vai aizstāvēt savu tēvzemi ir noziegums? Vai tas ir radikālisms? Nē, tā ir tikai savas valsts aizstāvēšana, tas ir katra pilsoņa pienākums. Tev ir jāparāda sava pilsoniskā nostāja.
Esmu gatavs mirt par savu valsti, un visi mani karavīri arī ir gatavi mirt par Ukrainu. Kad Ukrainai ir tik grūti laiki, nevar palikt mājās.
Tas ir šausmīgi, ja valsts ir karastāvoklī astoņus gadus. Tā nevar ekonomiski attīstīties. […] Un kurš vēlēsies ieguldīt mūsu valstī, apzinoties, ka jau rīt viņam visu var atņemt?
Neko nav iespējams uzbūvēt, jo krievu karavīrs atnāks, nogalinās tevi un atņems tavu īpašumu. Cilvēkiem to ir grūti izskaidrot. Iespējams, pat mēs, ukraiņi, to pilnībā neizprotam. Un es pat nerunāšu par mūsu ārzemju partneriem, lai gan viņi ir sākuši piegādāt Ukrainai ieročus.
Lietuva ir atklāti un skaidri parādījusi savu nostāju attiecībā pret Ukrainu. Tā saprot, kas ir Krievija, kāds idiots ir Lukašenko. Ja paskatās uz Vācijas reakciju, tā ir šokējoša. Viņi atrodas tūkstošiem kilometru attālumā, bet Krievija ir šeit un slepkavo mūs.
Kas, jūsuprāt, notiks tālāk?
Putins vienmēr cenšas tirgoties. Viņam ir vairākas iespējas – tā var būt arī pilna mēroga invāzija. Mēs to neizslēdzam, bet tas nešķiet ticami.
Es paredzu, ka būs kaut kāda eskalācija. Viņš mēģinās tirgoties ar asinīm. Kad cilvēki ir izmisumā, […] viņš iegūst sev labumu. Ukraina dzīvo karastāvoklī ar Krieviju astoņus gadus, taču tagad tas ir kļuvis daudz izteiktāk. Mums jābūt gataviem.
Ja Eiropa mūs neatbalstīs, tā būs nākamā. Krievijai ir nepieciešama Ukraina, lai uzbūvētu impēriju, taču tā neapstāsies Ukrainā. Tas ir tieši tik vienkārši.
