Daži viesi smagi rediģētajos Kremļa televīzijas raidījumos, kas tika pārraidīti 1. oktobrī, pat kritizēja Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmumu anektēt četrus Ukrainas apgabalus pirms to administratīvo robežu vai pat frontes līnijas nodrošināšanas, paužot šaubas par Krievijas spēju jebkad okupēt visas šīs teritorijas. Kremļa propagandisti vairs neslēpj vilšanos par daļējās mobilizācijas norisi, bieži runājot par dažu vīru nelikumīgu mobilizāciju un norādot uz tādām problēmām kā alkoholisms jaunmobilizēto spēku vidū. Daži, uzstājoties tiešraidē televīzijā, pauda bažas, ka, ņemot vērā Krievijas rezervistu slikto kvalitāti, mobilizācija nespēs radīt nepieciešamo spēku, lai atgūtu iniciatīvu kaujas laukā.
Krievijas informatīvajā telpā ir vērojamas būtiskas novirzes no Kremļa un Krievijas Aizsardzības ministrijas iecienītajām nostādnēm, ka situācija kopumā tiek kontrolēta. Pašreizējais Kremļa propagandistu kritikas uzplūds un ziņošana par operatīvām militārām detaļām pēdējās nedēļas laikā ir palielinājusies. Kremļa naratīvs koncentrējās uz vispārīgiem paziņojumiem par progresu un izvairījās no detalizētām diskusijām par pašreizējām militārajām operācijām. Kremlis nekad nebija atklāti atzinis, ka līdz postošajam zaudējumam Harkivas apgabalā, kas izraisīja daļēju rezerves mobilizāciju, ir piedzīvojis ievērojamu neveiksmi karā.
Krievijas Aizsardzības ministrija konsekventi koncentrējās uz Krievijas panākumu pārspīlēšanu Ukrainā, sniedzot neskaidrus optimistiskus paziņojumus, bet izlaižot konkrētu militārās kampaņas detaļu izklāstu. Ikdienā Krievijas sniegtajā informatīvajā ziņojumā ir apgalvots, ka vairāk nekā vienu un to pašu ciemu ieņemšana ir notikusi vairāk nekā vienu reizi, kā novērojuši "ISW" un neatkarīgi izmeklētāji. Tāpat Krievijas Aizsardzības ministrija reti publisko foto liecības, kas apstiprina apgalvojumus par Krievijas panākumiem.
Krievijas Aizsardzības ministrija ir centusies uzspiest šāda veida naratīvu arī militārajiem blogeriem. Krievijas aizsardzības ministra padomnieks Andrejs Iļņickis 26. maijā aicināja Krievijas žurnālistus un blogerus atturēties no detalizētas kara atspoguļošanas un izvairīties no negatīvas informācijas publicēšanas, kas varētu palīdzēt Rietumiem iefiltrēties Krievijas informatīvajā telpā un uzvarēt "hibrīdkarā".
Militārie blogeri lielākoties neievēroja ministrijas norādījumus, un Putins, šķiet, atbalstīja viņus šajā nepaklausībā, 17. jūnijā apbalvojot viņus ar garu personisku tikšanos. Lielākā daļa militāro blogeru turpina ziņot par Krievijas neveiksmēm kaujas laukā un kritizē nepilnības daļējā mobilizācijā, bieži vien skarbos toņos. Putins acīmredzot nav sodījis nevienu no lielākajiem blogeriem par viņu atklātību vai ļāvis citiem viņus sodīt. Tomēr viņš ir atturējis viņu kritiku no galvenajiem Krievijas ētera viļņiem.
Kremļa izsludinātā daļējā mobilizācija atklāja plašākai Krievijas sabiedrībai sakāves sekas ap Harkivu un pēc tam pie Limanas, sagraujot Kremļa centienus karu attēlot kā ierobežotu un kopumā veiksmīgu. Krievijas sakāve ap Limanu izraisīja vēl lielāku apjukumu un negatīvus ziņojumus galvenajā Krievijas informācijas telpā nekā Krievijas atkāpšanās no Kijivas, Čūskas salas vai pat no Harkivas. Iespējams, ka Limanas ietekme ir lielāka, jo krievi tagad baidās, ka tiks mobilizēti, lai novērstu problēmas kaujas laukā. Neatkarīga Krievijas aptauju organizācija "Levadas centrs" konstatēja, ka vairāk nekā puse respondentu norādīja, ka baidās, ka karš Ukrainā varētu novest pie vispārējas mobilizācijas, lai gan 2022. gada februārī lielākā daļa respondentu šādas bažas neizteica. Krievi, visticamāk, arī redz, ka Kremlis pašreizējo daļējo mobilizāciju, kurai bija jābūt kvalificētu rezervistu ierobežotai iesaukšanai, īsteno nelikumīgi un maldinoši, tādējādi radot risku, ka vēl vairāk vīriešu tiks mobilizēti sabrukušās frontes līnijas pastiprināšanai.
Putins daudz vairāk paļaujas uz informācijas telpas kontroli Krievijā, lai aizsargātu savu režīmu, nekā uz masveida apspiešanas aparātu, ko izmantoja Padomju Savienība, tāpēc nekārtības informācijas telpā Putinam ir vēl bīstamākas nekā padomju laikā. Putins nekad nav atjaunojis tādu iekšējās represijas aparātu, kāds padomju laikā bija KGB, Iekšlietu ministrijas spēkiem un Sarkanajai armijai, līdz tādam apjomam, kāds bija nepieciešams, lai ar spēku apspiestu iekšzemes opozīciju. Putins līdz pat nesenai pagātnei nav ieviesis tādu ekstrēmu cenzūru, kāda bija raksturīga padomju valstij. Krieviem jau ilgu laiku ir bijusi gandrīz brīva piekļuve internetam, sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un virtuālajiem privātajiem tīkliem (VPN), un Putins ir īpaši atturējies bloķēt "Telegram", lai gan šī platforma noraidīja viņa prasības cenzēt tās saturu. Tā vietā Krievijas informatīvā telpa ir paļāvusies uz žurnālistiem un televīzijas sarunu šovu viesiem, lai īstenotu piespiedu pašcenzūru, īpaši pēc tam, kad Kremlis pieņēma likumu, kas par "armijas diskreditēšanu" krieviem draud ar cietumsodu līdz pat 15 gadiem. Krievijas federālo televīzijas kanālu kritika par militārajām nepilnībām un daļējās mobilizācijas pasākumu neveiksmēm, īpaši pēc sakāves pie Limanas, ir drosmīga un Kremļa propagandas raidījumiem ļoti neparasta. Tas pirmo reizi ar oficiālo Kremļa kanālu starpniecību ir ienesis toni, kāds piemīt dažām militāro blogeru kritikām par Krievijas sniegumu karā.
Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs un Vāgnera privātās militārās kompānijas finansists Jevgēņijs Prigožins ir vēl vairāk kaitējuši Kremļa neaizsargātajiem naratīviem Limanas krišanas laikā un pēc tās. Kadirovs 1. oktobrī publicēja runu, kurā apsūdzēja Krievijas militāro vadību par nespēju nekavējoties reaģēt uz situācijas pasliktināšanos ap Limanu un paziņoja, ka Krievijai nepieciešams atbrīvot četrus anektētos apgabalus ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, tostarp kodolieročiem. Prigožins atkārtoja Kadirova kritiku Krievijas militārās vadības virzienā. Rietumu koncentrēšanās uz Kadirova draudiem ar kodolieročiem aizēnoja šo paziņojumu patieso nozīmi.
Kadirovs un Prigožins labticīgi pieder pie tās nelielās vadītāju grupas, ko krievi dēvē par silovikiem - cilvēkiem ar nozīmīgu varas bāzi un piederību vai tiešu piekļuvi Putina tuvākajam lokam. Kadirovam jau agrāk ir bijuši bezatbildīgi paziņojumi un lielīšanās, kas ne vienmēr piesaista virsrakstus vai veido naratīvu Krievijā. Arī Prigožins nav parasti dominējoša balss, lai gan viņa atpazīstamība pēdējās nedēļās ir pieaugusi. 1. oktobrī viņu izteikumiem ir bijusi liela ietekme uz Krievijas informatīvo telpu. Kopā viņi lauza Kremļa naratīvu, kas centās mīkstināt zaudējuma triecienu ap Limanu. Federālie plašsaziņas līdzekļi pirms Kadirova paziņojuma lielākoties bija pauduši cerības pilnas nostādnes par to, ka nesen mobilizētie vīri un izvietotie papildspēki tuvākajā laikā varētu vai nu noturēt līniju, vai arī veikt pretuzbrukumus, taču sarunu šovi federāli kontrolētos kanālos nekavējoties uztvēra Kadirova un Prigožina paziņojumus, mudinot komentētājus tiešraidēs papildināt kritiku pret augstāko militāro vadību. Kremļa propagandistiem pat nācās izjaukt bijušā Krievijas Dienvidu militārā apgabala komandiera vietnieka Andreja Guruljova uzstāšanos, kad viņš tiešraides laikā sāka vainot augstāko militāro komandu.
Kadirova un Prigožina izteikums, iespējams, netīši, publiski iedragāja Putina vadību. Kadirovs konkrēti vērsās pret Centrālā militārā apgabala komandieri ģenerālpulkvedi Aleksandru Lapinu un apsūdzēja Ģenerālštāba priekšnieku armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu Lapina neveiksmju slēpšanā Limanā. Putins bija publiski paudis savu uzticību Lapinam, kad Krievija 24. jūnijā paziņoja par Lapina uzvaru Lisičanskas apkārtnē. Rietumu militārpersonas arī ziņoja, ka Putins ir pieņēmis operatīvus militārus lēmumus Ukrainā un manipulējis ar savu militāro komandu. Tādējādi Putins, visticamāk, ir atbildīgs par lēmumiem ne tikai nepastiprināt karaspēku Limanā, bet arī par tās pamešanu - fakti, kas, visticamāk, ir zināmi vismaz vairākiem cilvēkiem viņa tuvākajā lokā. Tādējādi Kadirova tiešais uzbrukums Lapinam ir netiešs uzbrukums Putinam, neatkarīgi no tā, vai Kadirovs to apzinās vai nē. Putins un viņa runasvīri ir bijuši ārkārtīgi kūtri attiecībā uz militāro komandieru vai viņu aizstājēju darbību, tāpēc Kadirova paziņojums un Prigožina atbalss tam ir īpaši ievērības cienīgs.
Putins, visticamāk, apzinās, ka Kadirovs un Prigožins ir sākuši iet bīstamu ceļu, kas izraisīja Kremļa kontrolētu pretestību pret militāro komandieru tiešo kritiku. Federālie televīzijas kanāli raksturoja Kadirova izteikumus pret Lapinu kā diezgan "skarbus", savukārt militārie blogeri apgalvoja, ka Krievijas Aizsardzības ministrija ir vairāk atbildīga par sakāvi, apgalvojot, ka Lapins nav komandējis Limamans karaspēku.
Putins iepriekš nav cenzējis nacionālistiski noskaņotos blogerus, Kadirovu, kara korespondentus un bijušās pilnvarotās amatpersonas, visticamāk, tāpēc, ka uzskatīja viņus par balsīm, kas virza viņa vēlamo politiku un kurām krievi, kas vēlas viņu atbalstīt, drīzāk uzticas. "ISW" jau iepriekš ir vērtējis, ka Putins, visticamāk, cenšas noturēt blogerus savā pusē un izmantot tos, lai atrastu jaunus grēkāžus par savām neveiksmēm Ukrainā. Iespējams, ka Putins ir ieguvis arī patiesāku priekšstatu par to, kas notiek frontes līnijās, nekā viņš to saņēma no komandējošajiem spēkiem, un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc viņš jūnija vidū tikās ar militārajiem blogeriem. Blogeri, visticamāk, savā auditorijā ir ieguvuši reputāciju kā precīzāki avoti nekā Krievijas Aizsardzības ministrija, jo viņi ziņo par neveiksmēm un kļūdām, vienlaikus paužot prokara un patriotiskus uzskatus. Putins, visticamāk, cenšas saglabāt šo nacionālistiski noskaņoto personu labvēlību, jo tās popularizē viņa grandiozo kara redzējumu.
Tomēr militāro blogeru kopiena var sākt graut Putina naratīvus viņa galvenajai auditorijai, jo īpaši tāpēc, ka viņu naratīvi izplatās galvenajos Kremļa kontrolētajos izdevumos. Blogeri arvien biežāk parādās Krievijas valsts televīzijā un ar Kremli saistītos izdevumos. Viņi pēc Harkivas frontes sabrukuma drosmīgi norāda uz Krievijas militārās kampaņas neveiksmēm, vienlaikus pārspīlējot nepieciešamību Krievijai uzvarēt karā un cenu, ko krieviem būtu jābūt gataviem maksāt. Putins, visticamāk, mēģināja atgūt daļu blogeru, aicinot viņus uz savu runu par aneksiju Maskavā un integrējot tos galvenajos plašsaziņas līdzekļos. Taču blogeri uzkurina neiespējamas cerības un izvirza prasības, kuras Putins un Krievijas valdība nevar izpildīt. Viņi uzstāj, lai Putins sagrābj visu Ukrainu, lai gan Krievijas spēki ir spējīgi tikai pakāpeniski iegūt teritoriālus ieguvumus ap Bahmutu un Avdijivku. Viņi aicina Krievijas militārās rekrutēšanas centrus un Krievijas Aizsardzības ministriju atrisināt paaudžu birokrātiskās problēmas, kas apgrūtina daļēju mobilizāciju. Tie, visticamāk, vēl vairāk saasina iekšējās problēmas, ar kurām Putins saskarsies turpmākajos mēnešos, lai cik ļoti Putinam liktos, ka viņi palīdz viņam pārvarēt grūtos brīžus.
Iespējams, ka Putins piedzīvo savdabīgas problēmas, ar kurām saskārās Mihails Gorbačovs, īstenojot "glasnosķ" (atvērtības) politiku. Gorbačovs astoņdesmito gadu vidū daļēji atvēra padomju informācijas telpu, cerot, ka padomju pilsoņi sniegs viņam ieskatu par padomju valsts birokrātiskās disfunkcijas cēloņiem, kurus viņš nevarēja konstatēt no augšas. Taču padomju pilsoņi neapstājās tur, kur Gorbačovs vēlējās vai gaidīja, un tā vietā sāka uzbrukt visai padomju sistēmai. Reformas (perestroika), ko viņš uzsāka, galu galā drīzāk iznīcināja Padomju Savienību, nevis stiprināja to.
Putins, bez šaubām, pilnībā apzinās šo modeli, un viņam noteikti nav nodoma to atkārtot. Viņš nekad nav izveidojis padomju līmeņa kontroli pār Krievijas informatīvo telpu, pat ja viņš to ir pakāpeniski sašaurinājis, iekļaujot tajā tikai tās platformas, kuras viņš pieļauj. Viņš ir atbrīvojis militāros blogerus no nepieciešamības ievērot Kremļa apstiprinātos naratīvus, vienlaikus saglabājot atvērtu platformu. Joprojām nav zināms, cik daudz Putins pieļaus un kas notiks, ja un kad viņš mēģinās apspiest blogeru kritiku.
