Ukrainas Harkivas ofensīva sagrāva ilūziju par Krievijas neuzvaramību. Tā arī radīja jaunu cerību Rietumos. Pēkšņi Rietumu līderi un stratēģi ir varējuši apsvērt domu, ka Ukraina šajā karā gūst pārsvaru. Šī perspektīvas maiņa, šķiet, noteikti izraisīs jaunu dinamiku militārajā atbalstā Ukrainai. Arguments, ka Ukrainai drīzāk jālūdz miers, nevis jāturpina karot, ir atspēkots.
Taču perspektīvas ir krasi mainījušās Krievijas labā, un tas ir saistīts ar ievērojamiem jauniem riskiem gan Ukrainai, gan Rietumiem. Kopš 2022. gada februārī neveiksmīgi veiktā "zibens kara", lai ieņemtu Kijivu, Putins ir atradies krustcelēs. Viena no izvēlēm ir ilgstoša kara uzturēšana ar mobilizāciju, otra - nodrošināt, ka Krievijas sabiedrība paliek izolēta no kara, pieņemot, ka Putins var saglabāt augstu iekšzemes atbalsta līmeni paša sāktajai agresijai, turpinot to finansēt ar milzīgiem naudas līdzekļiem. Tomēr Ukrainas panākumi kaujas laukā ap Harkivu šos aprēķinus ir dramatiski izjaukuši.
Putins tagad ir spiests izvēlēties no vairākiem skarbiem risinājumiem. Viņš var saglabāt ierobežotu Krievijas militāro klātbūtni, saglabājot pašreizējo karavīru skaitu un turpinot izolēt Krievijas sabiedrību, vai arī izsludināt masveida mobilizāciju. Abas iespējas nopietni apdraud Putina leģitimitāti.
Izvēloties pirmo variantu, Putins atteiktos no Krievijas uzvaras izredzēm un riskētu ciest sakāvi. Jau tagad nacionālistiski noskaņotie provokatīvie spēki, kurus viņš ir iedrošinājis un palaidis brīvgaitā, kļūst arvien neapmierinātāki ar kara norisi. Viņiem bija apsolīta zeme un slava ātrā kampaņā. Tā vietā viņi ir cietuši upurus par nelieliem teritoriāliem panākumiem, kas tagad izskatās arvien nestabilāki. Šāda konflikta gaitas turpināšanās varētu radīt jaunas bīstamas plaisas Putina režīmā.
Mobilizācija, no otras puses, radikāli izjauktu Kremļa līdz šim rūpīgi veikto kara vadību pašmājās. Dramatiska Krievijas bruņoto spēku palielināšana varētu šķist loģiska izvēle valstij, kuras iedzīvotāju skaits ir trīs reizes lielāks par Ukrainas iedzīvotāju skaitu. Pat Krievijas terminoloģija karam - "speciālā militārā operācija" - ir bijusi tika kā maskēšanās. Neraugoties uz Kremļa "denacifikācijas" retoriku, Krievijas iedzīvotājiem Ukrainas karš ir pilnīgi atšķirīgs no tiešās, eksistenciālās cīņas, ko Krievija piedzīvoja Otrajā pasaules karā. Izsludinot mobilizāciju, Kremlis riskētu izprovocēt paša sāktajai agresijai iekšējo pretestību, jo lielākā daļa krievu nav gatavi karot.
Protams, Putins var neizvēlēties nevienu no šīm iespējām. Viņš var mēģināt mainīt kara gaitu, atrodot vidusceļu starp pilnīgu mobilizāciju un ilgstošu karu. Lai gan Putins sevi dēvē par rīcības cilvēku, viņš mēdz būt neizlēmīgs, kad likmes ir augstas. Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā Krievija iebruka Austrumukrainā, parakstīja diplomātisku nolīgumu un pēc tam gadiem ilgi vilcinājās, nevirzoties uz priekšu, ne atkāpjoties. Sīrijā Krievija savu soli spēra 2015. gadā, militāri atbalstot diktatoru Bašaru al Asadu un vēršot notikumu gaitu par labu viņam. Taču situācija Sīrija joprojām ir neatrisināta, un politisks risinājums karam ir nesaredzams.
Putins ir nodarījis kaitējumu savam režīmam ne tikai ar to, ka viņa bruņotie spēki ir pakļauti neveiksmēm ap Harkivu, bet arī ar to, ka ekstravagantie politiskie mērķi Ukrainā ir saskaņoti ar trūcīgiem un neefektīvi izmantotiem līdzekļiem.
Ukrainā jebkurai no iespējām, ar kurām tagad saskaras Putins, būs ievērojamas sekas. Neatkarīgi no Putina nākamā soļa Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm jāturpina apgādāt Ukrainas armiju ar ieročiem, kas tai visvairāk vajadzīgi, lai tā varētu turpināt uzbrukumu. Taču ASV ir arī jāapsver tālejošākas sekas attiecībā uz Krievijas režīmu, kas, iespējams, saskaras ar pieaugošu spiedienu pašu mājās.
Imperatora aicinājums uz cīņu
Putina lēmums mobilizēt Krievijas iedzīvotājus un iesaukt simtiem tūkstošu jaunu karavīru radītu jaunus izaicinājumus gan Krievijai, gan Rietumiem. Pat ja tā būtu tikai daļēja, Kremļa izsludināta mobilizācija, tas nozīmētu ka Kremlis atzīst faktu, ka atrodas kara stāvoklī. Tas arī padarītu šo karu eksistenciāli svarīgu Krievijai.
Līdz šim iebrukums Ukrainā lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju pat netika uzskatīts par karu. Tā tika dēvēta par “speciālo militāro operāciju”, kas praksē ir bijis izvēles karš, kas balstīts uz maldīgu pārgalvību un nepatiesiem pieņēmumiem par Ukrainu un Ukrainas sabiedrotajiem un partneriem. Tomēr ar mobilizāciju Krievija publiski ievilktu sevi lielā karā. Izvēle tiktu pārvērsta par nepieciešamību un "īpašā operācija" - par karu, kurā visiem krieviem būtu jācīnās un kurā būtu jāuzvar. Šāds lēmums, visticamāk, padarītu sakāvi Krievijas vadībai nepieņemamu, padarot sarunu izredzes vēl mazāk ticamākas.
Putinam šāda rīcība būtu riskanta. Krievijas līdzšinējie militārie sasniegumi diez vai liecina, ka lielāka karavīru skaita iesaistīšana Maskavai garantētu labākus rezultātus. Turklāt karavīru apmācība prasītu laiku, un Krievijai būtu jānodrošina atbilstošs militārā aprīkojuma pieplūdums. Turklāt, iesaistot cilvēkus, kuri nav ieinteresēti karot, varētu saasināt, nevis atrisināt samilzušās Krievijas armijas morāles problēmas. Neatkarīgi no tā, vai mobilizācija būtu pilnīga vai daļēja, tā nenozīmētu automātisku Krievijas uzvaru. Mobilizācija būtu jāsaista ar sasniedzamiem stratēģiskiem mērķiem.
Veicot mobilizāciju, Putinam būtu jārisina šie draudi, vienlaikus saglabājot to militāristu un nacionālistu vēlētāju loku, kuriem karš ir devis spēku un kuri noteikti atbalstīta šo soli. Militārais apdraudējums ir saistīts ar laiku. Papildus atbilstošai apmācībai jauniesauktie būtu jāintegrē kaujas vienībās, kas prasītu daudzus mēnešus. Jau šobrīd ar to ir problēmas, jo doma par mobilizāciju tiek apspriesta laikā, kad Krievijas virsnieku korpuss ir izvietots Ukrainas frontē un, kad liela daļa no tiem jau ir gājuši bojā.
Turklāt jārēķinās ar Ukrainas atbildi. Ar katru nākamo mēnesi pēc Putina izsludinātās mobilizācijas, Ukrainā ieplūdīs vēl vairāk ieroču un citas palīdzības. Ukrainas armija nostiprinās savu spēku. Ja Krievija mēģinās pārlaist ziemu un pavasarī sākt jaunu ofensīvu ar jauniem spēkiem, tā stāsies pretim valstij, kas ir daudz labāk sagatavota un apbruņotāka nekā 2022. gada februārī.
Tomēr, sperot šo soli, Putinam izaicinājums būs plaša iekšzemes atbalsta saglabāšana valdošajam režīmam izsludinātās mobilizācijas laikā. No Kremļa perspektīvas raugoties, pirmajos sešos kara mēnešos Putins iekšpolitikā rīkojās pareizi. Ja vispārējas mobilizācijas nebūs, Kremļa īstie piekritēji un Krievijas nacionālisti joprojām varētu sajūsmināties par karu, kā par rēķinu kārtošanu ar Rietumiem. Kas attiecas uz daudziem krieviem, kuriem sākotnēji nebija naida pret Ukrainu un kurus karš pārsteidza, daudzi no viņiem ar Kremļa aktīvu pamudinājumu varēja vienkārši ignorēt notiekošo. Viņiem tā bija īpaša operācija, kas būtu jāatstāj speciālistu ziņā. Tomēr mobilizācijas rezultātā karu nebūtu iespējams norobežot no ikdienas krievu dzīves. Pēc tam, kad Putina režīms viņiem sākotnēji lika norobežoties no politikas, tagad tas centīsies viņus emocionāli mobilizēt. Turklāt šiem Krievijas iedzīvotājiem būtu jāsamierinās ar domu, ka viņu tēvi, brāļi un dēli var iet bojā.
Mobilizācija neatrisinās kļūdaino kara loģiku. Mobilizācija kā tāda neko nedotu, lai atrisinātu Putina stratēģisko kļūdu par iebrukumu Ukrainā . Mobilizācija nemainītu apstākļus, kādos karš ir pretrunā Krievijas ekonomiskajām un drošības interesēm. Šajā sakarā rodas politiskā dilemma, ar ko Putins saskaras saistībā ar mobilizāciju. Šī dilemma ir tieši saistīta ar kara būtību.
Ukrainai un Rietumiem Krievijas spēku mobilizācija sākumā būtu psiholoģisks trieciens. Taču Krievijas armijas trūkumi joprojām būs izdevīgi Ukrainai, vienlaikus mobilizācija liecinātu par Krievijas vadības atjaunotu apņēmību par katru cenu panākt uzvaru konfliktā, neraugoties uz iespējamu iekšzemes politiskā atbalsta zaudēšanu. Ja Putins darīs visu iespējamo, Rietumiem būs vēlreiz jāizvērtē viņa prāta stāvoklis un nopietnas militāras eskalācijas iespējamība.
Atkāpšanās
Vēl viena iespēja, kas ir pieejama Putinam, ir atkāpšanās. Izvēloties šo ceļu, viņam nāktos atteikties no patiesas uzvaras izredzēm. Viņš varētu censties turpināt karu, samazinot saistības līdz minimumam, kas nepieciešams, lai noturētu jau iegūtās teritorijas austrumos un dienvidos. Viņš varētu atgriezties pie savas 2014. gada pieejas Austrumukrainas jautājumā - saglabāt okupēto teritoriju Krievijas kontrolē neveicot nekādus panākumus, tādējādi destabilizējot visu valsti ar daudz lielāku Krievijas militāro klātbūtni. Tomēr atteikšanās no uzvaras nozīmētu uzbrukuma operāciju pārtraukšanu. Putins nekad neatzīs, ka viņš padodas. Viņš liktu noprast, ka karš eskalēsies vēlāk, ka viņa plāni attiecībā uz Ukrainu nav mainījušies, ka viņa pretenzijas uz panākumiem izrietēs no viņa stratēģiskās pacietības. Viņam būtu jāpaļaujas uz krievu vēlmi dzīvot savu dzīvi, ko netraucē nepārtraukts kara stāvoklis. Ņemot vērā Ukrainas nesen gūtos panākumus, tas var būt grūti sasniedzams plāns. Turpmāk Kijiva darīs visu iespējamo, lai Krievijai neradītu politiski izdevīgu atkāpšanās ceļu.
Putinam, kas saskaras ar dramatiskiem Krievijas militārajiem zaudējumiem, nebūs viegli pārdot Krievijas sabiedrībai militāro bezdarbību. Līdz šim Kremlis ir paļāvies uz mītu par savas armijas neuzvaramību un aizsardzības kara naratīvu, lai veicinātu atbalstu "īpašajai operācijai". Tomēr laika gaitā iestrēgušais pasākums, kura vēriens ir ievērojami samazinājies, varētu atklāt kara, kura rezultātā jau ir gājuši bojā un ievainoti aptuveni 70 000 līdz 80 000 krievu, bezjēdzību. Pat ja pašreizējais skaitlis Krievijā nav plaši zināms, karš skars arvien vairāk ģimeņu. Šāds pasākums arī liktu Krievijas militārajam un drošības aparātam arvien biežāk tikt pakļautam uzbrukumiem par to, ka tas nav spējis nodrošināt solīto uzvaru.
Putinam nāksies rēķināties ar Ukrainas spēkiem, kas nestāv uz vietas. Ukrainas kaujasspējas turpinās augt, pateicoties arvien lielākām un labākām ieroču piegādēm. V. Zelenska vadībā ukraiņi vēlas uzvarēt šajā karā. Jebkura nopietna Krievijas kļūda var novest pie vēl vienas postošas sakāves, kas varētu būt galīga.
Netīrāks un bīstamāks
Ņemot vērā iekšzemes riskus, kas saistīti gan ar mobilizāciju, gan atkāpšanos, Putins var mēģināt atrast vidusceļu. Ukrainai un Rietumiem šis variants būtu mazāk bīstams nekā pilnīga mobilizācija, bet joprojām būtu nopietns izaicinājums nākamajos mēnešos un gados. Meklējot jaunus veidus, kā turpināt karu, neriskējot ar mobilizāciju, Putins varētu izvēlēties vairākus rīcības virzienus. Viņš varētu mēģināt cīnīties ar slēptu mobilizāciju, piespiedu kārtā vervējot cilvēkus “Vāgnera algotņiem”, piemēram, ieslodzītos no Krievijas soda kolonijām. Viņš varētu izvērst jaunus terora aktus pret Ukrainas iedzīvotājiem, uzbrūkot kritiskai infrastruktūrai, piemēram, energoapgādei un ūdensapgādei, lai salauztu iedzīvotāju gribu pretoties, tuvojoties ziemai. Viņš varētu arī pastiprināt uzbrukumus būtiskiem civiliedzīvotāju mērķiem, piemēram, slimnīcām un skolām, un ķerties pie neglītākiem uzbrukumiem, kas būtu postoši apkārtējai videi. Īsāk sakot, viņš var mēģināt atkārtot ekstrēmo taktiku, ko viņš izmantoja Sīrijā. Tajā pašā laikā, lai nostiprinātu savu atbalstu, Putins var atrast jaunus veidus, kā apspiest disidentus un saukt pie atbildības "nodevējus" pašu mājās.
Šāda vidusceļa izvēle būtu raksturīga Putina neizlēmībai saspīlētās situācijās. Tā vietā, lai izsludinātu mobilizāciju, viņš var izmantot pieticīgus jaunos resursus, lai gūtu nelielus panākumus pret Ukrainu jomās, kur Krievijas pozīcijas ir visspēcīgākās. Viņš var arī radīt postu tajās Ukrainas daļās, kas nav tieši pakļautas kaujām, uzbrūkot kritiski svarīgai infrastruktūrai, izjaucot jebkādu normalitātes sajūtu visā Ukrainā un darot visu iespējamo, lai bloķētu ASV un Eiropas centienus palīdzēt valsts atjaunošanas darbos. Šādi rīkojoties, Putins centīsies saglabāt bīstamības atmosfēru, kas Ukrainu vajā kopš 2022. gada februāra. Ja viņam būs grūtības kontrolēt naratīvu mājās, jo reiz šis bija karš, kurā Krievijai bija paredzēts viegli uzvarēt, viņš var izmantot spēku, lai apspiestu disidentus. Šim nolūkam viņa valdība ir labi aprīkota un apmācīta.
Šis vidusceļš prasīs no Rietumiem apņēmību un pacietību. Putins cerēs uz to, ka Eiropas un Rietumu atbalsts Ukrainai mazināsies, jo vismaz visu nākamo ziemu Rietumi cīnīsies ar enerģētikas krīzi. Aizvien brutālāks karš Ukrainā varētu izraisīt arvien vairāk aicinājumu izbeigt karadarbību neatkarīgi no Ukrainai izvirzītajiem nosacījumiem. Pat ja Eiropas valstis neizdarīs nepārprotamu spiedienu uz Kijivu, tās varētu ierobežot militāro atbalstu ar argumentu, ka to pašu krājumi un ekonomiskās iespējas ir pārlieku lielas. Ukrainas panākumi Harkivas reģionā uz kādu laiku atliks šāda veida kara nogurumu. Taču nav skaidrs, vai Ukraina spēs atkārtot savus panākumus un morālo pacēlumu, ko tā deva saviem iedzīvotājiem un Rietumu auditorijai.
Rietumu pacietība, Krievijas pretimnākšana
Gan Ukrainai, gan tās Rietumu sabiedrotajiem būtu vēlams, lai Krievija nemobilizējas. Labāks iznākums būtu, ja Putins atteiktos no uzvaras izredzēm. Taču Putina izvēles ietekmēšanas iespējas ir ierobežotas. Ukraiņi jau ir pierādījuši, ka viņu politiskā sistēma ir pietiekami noturīga, lai uzturētu pretošanās spējas. Viņi jau ir pierādījuši, ka viņiem ir izcilas kaujas spējas un spējīga militārā vadība. Šo iekšējo spēku apvienojums ar sarežģītiem ieročiem, ko Rietumi ir arvien vairāk gatavi piegādāt, iebiedēja Krievijas karavīrus ap Harkivu. Vai tas ir iebiedējis arī Kremli, ir atklāts jautājums. Jo lielāks šis spēks, jo mazāk Krievija var paveikt Ukrainā. Ar katru dienu Ukraina iegūst atturēšanas spēku.
Ņemot vērā šo jauno realitāti, Rietumi var cerēt, ka Putins varētu apzināties Krievijas ierobežojumus un Ukrainas spējas. Labākajā gadījumā Putins taktiskos un stratēģiskos zaudējumus, kas sākās septembra sākumā, pieņems nevis apokaliptiski, bet gan kā militāro izvēļu rezultātu, kas noteiks iespējamo sarunu apjomu un mērķus. Ukraina pēdējās dienās un nedēļās ir ievērojami uzlabojusi savu sarunu pozīciju. Krievija vēl nav atzinusi spēku samēra maiņu un vēl nav mīkstinājusi savas prasības, taču nākotnē, kad būs jāsaskaras ar kara strauji sarūkošo atdevi, tai tas varētu būt izdevīgi.
Ja Krievija mobilizēsies, Ukrainai un Rietumiem ir jāsaglabā miers un jābalstās uz pēdējo septiņu mēnešu panākumiem. Putina Krievija nav spējusi izstrādāt skaidru kara koncepciju, nav spējusi mācīties no savām kļūdām un nav spējusi izpildīt daudzas armijas funkcijas. Mobilizācija pati par sevi neko no tā nemainītu. Mobilizācijas lielākie draudi varētu būt vairāk saistīti ar Krieviju nekā ar Ukrainu. Krievi varētu pretoties mobilizācijai, un tādā gadījumā režīms sāktu krist, kā tas notika 1917. gadā ar carisko valdību. Aiz Kremļa sienām tas varētu izklausīties pēc laimīgām beigām, taču Krievijas sabrukums sagrautu arī starptautisko sistēmu, kādu mēs to pazīstam, un izraisītu nestabilitāti tālu aiz tās robežām. Neviens nevar paredzēt, kāds režīms varētu sekot pēc putinistiskās valsts sabrukuma Krievijā.
Gaidot Putina atbildi uz Ukrainas panākumiem, lai kāda tā arī būtu, ASV un Eiropai ir jāturpina sniegt Ukrainai nepieciešamo atbalstu, lai tā varētu turpināt cīņu un, pats galvenais, turpināt uzbrukumu. Tajā pašā laikā var izmantot diplomātiju, lai pārliecinātu Putinu par viņa kara bezjēdzību, izraisot enerģētikas krīzi Eiropā un bada krīzi pasaulē. Gadījumā, ja Putins saasinās situāciju un ķersies pie kodoldraudiem, Rietumiem nevajadzētu ļauties iebiedēšanai. Tiem būtu jāatgādina Krievijai par neredzamajiem kara noteikumiem, proti, ka neviena no pusēm nevēlas pārvērst šo konvencionālo karu plašākā NATO un Krievijas konfrontācijā. Kodolenerģijas eskalācija pārkāptu šos noteikumus un varētu novest pie NATO iesaistīšanās. Tas kaitētu visiem.
Ukrainas panākumi ir pavēruši stabilu ceļu uz tādas Ukrainas izveidi, kas ir pārāk spēcīga, lai Krievija tai nākotnē varētu uzbrukt. Tas ir ievērojams sasniegums. Neatrisinātais jautājums ir par to, kā Putins mēģinās pārvaldīt Krievijas drūmo stāvokli. Lai atkāptos, viņam nāktos no jauna politiski izdomāt sevi. Lai mobilizētos, viņam nāktos no jauna izdomāt Krieviju, ko viņš veidoja kopš nākšanas pie varas 2000. gadā. Krieviju, kas tika izglābta no 90. gadu haosa. Iebrukdams Ukrainā, Putins domāja, ka viņš Ukrainu iegrūž bezdibenī. Iespējams, ka patiesībā viņš to ir nodarījis savam režīmam.
