Lai gan vairums Ukrainas Teritoriālās aizsardzības spēku brīvprātīgo aizstāvju nespētu nokārtot fiziskās sagatavotības normatīvus, kļūšanai par ASV Armijas karavīriem, tie kopš Krievijas nelikumīgā iebrukuma sākuma ir pierādījuši, ka pat nesagatavoti cilvēki mūsdienu modernajā karadarbībā spēj apturēt vienu no vadošajām mūsdienu pasaules armijām, noturot Ukrainas galvaspilsētu pret Krievijas okupantu iebrukumu, raksta ASV militārais medijs “Military Times”.
“Military Times” atzīst – kauja par Kijivu pierādīja, ka šādas brīvprātīgo vienības var mainīt kara gaitu. Tieši Ukrainas galvaspilsētas aizsardzības pieredze un brīvprātīgo aizstāvju iesaiste kaujās nākotnē būtiski mainīs pieeju kara mākslai starp lielvarām un salīdzinoši mazākām valstīm.
Kad šā gada 24. februārī Krievijas 150 tūkstošu vīru lielais okupantu karaspēks iebruka Ukrainā no vairākiem virzieniem, daudzi militārie analītiķi sākotnēji prognozēja, ka Kijiva kritīs dažu dienu laikā. Tiesa, nedz militārie analītiķi, nedz krievu okupanti neņēma vērā citu aspektu – brīvprātīgo Ukrainas aizstāvju vēlmi un to patiesās spējas, aizstāvot savu zemi. Tieši viņi deva nenovērtējamu ieguldījumu Kijivas aizsardzības operācijā.
Jau no paša sākuma Krievijas militārie plānotāji sagaidīja, ka Ukrainas bruņoto spēku pretestība būs tik pat pasīva, kāda tā bija vērojama 2014. gadā, iebrūkot un anektējot Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Taču Kijivas gadījumā notika pretējais.
Pamati sistemātiskai brīvprātīgo kustībai tika likti īsu brīdi pirms Krievijas visaptverošā iebrukuma. Kad Krievija 2021. gadā pie Ukrainas robežām savilka desmitiem tūkstošu Krievijas karavīru, Ukrainas valdība oficiāli iekļāva brīvprātīgos savā valsts aizsardzības sistēmā. Pagājušajā gadā Ukrainas parlaments pieņēma likumu "Par nacionālās pretošanās pamatiem". Likums stājās spēka janvārī, un, pamatojoties uz to, tika izveidoti Teritoriālos aizsardzības spēki kā atsevišķs militārais atzars. Šajos spēkos bija 10 000 karjeras amata vieto, ko papildināja 120 000 civilo rezervistu, kas tika organizēti 20 reģionālajās brigādēs.
Krievijas iebrukums Ukrainā sākās pirms valsts bija oficiāli izveidojusi savus teritoriālos aizsardzības spēkus. Neskatoties uz to, Ukraina bija gatava apbruņot savus brīvprātīgos. Pāris dienās pēc iebrukuma desmitiem tūkstošu ukraiņu pieteicās rekurtēšanas centros Kijevā un visā valstī, lai saņemtu AK-47 triecienšauteni un divas aptveres. Neraugoties uz formālas struktūras neesamību, brīvprātīgie pašorganizējās, lai izveidotu aizsardzības pozīcijas savās pilsētās.
Oficiāli strukturētu brīvprātīgo vienību izveide noslēdzās tikai tad, kad tika pabeigta Kijivas aizsardzības operācija. Piemēram, Teritoriālo aizsardzības spēku bataljons mazajā Bučas pilsētā, kas pēc ienaidnieku padzīšanas kļuva bēdīgi slavena ar krievu okupantu pastrādātajām zvērībām, Kijivas aizsardzībā spēlēja kritiski svarīgu lomu.
Kas ir Ukrainas brīvprātīgie?
Vairums brīvprātīgo, ar ko Ukrainas apmeklējuma laikā tikās “Military Times” žurnālisti bija vīrieši. Lai gan brīvprātīgo vidū bija arī sievietes, tās pamatā veica atbalsta lomas, kas nav saistītas ar tiešu dalību kaujās.
Uz jautājumu, kas viņiem kara sākuma dienās deva pavēles, daudzi sniedza savā starpā līdzīgas atbildes: “Neviens. Es rīkojos pats.”
Piemēram, ieraugot neapsargātu tiltu vai ceļu neapsargātu, daudzi brīvprātīgie uzņēmās veikt šos pienākumus, šajā uzdevumā līdzi ņemot citus brīvprātīgos. Šāda brīvprātīgo rīcība praksē ataino Rietumvalstīs izplatītās “misijas vadības” tipa uzdevuma izpildi. Neraugoties uz faktu, ka vairumā gadījumā trūka konkrētu pavēļu, rīkojoties pēc “misijas vadības” principiem, katrs brīvprātīgais skaidri apzinājās komandiera nodomu — aizstāvēt Ukrainas galvaspilsētu. Šo uzdevumu brīvprātīgie sasniedza, liekot lietā savu iniciatīvu un disciplīnu. Šādi brīvprātīgo vienības un Ukrainas bruņoto spēku regulārās vienības savstarpēji sadarbojās visā Kijivas aizsardzībā.
Brīvprātīgie - vairāk nekā vienkārša tiltu apsardze
Lielisks piemērs Ukrainas brīvprātīgo cīņas spējām pret krievu iebrucējiem bija slēpnis pie tā sauktā “Žirafes tilta”. Ukrainas Nacionālā gvarde un bruņoto spēku regulārās vienības 24. februārī aizstāvējās pret Krievijas gaisa desanta karaspēka uzbrukumu Hostomeļas lidlaukā. Līdz ko uzdevums tika paveikts, Ukrainas bruņoto spēku regulārās vienības lielākoties atgriezās aizsardzības līnijās tuvāk Kijivai. Tas nozīmēja, ka Kijevas aizsardzības priekšējās līnijas bija jāpārņem brīvprātīgajiem. Arī Kijivas ziemeļrietumos Ukrainas bruņoto spēku karavīri aizstāvēja pozīcijas gar Irpinas upi, atstājot brīvprātīgajiem aizsardzību gar upi esošajās mazajās pilsētās, piemēram, Bučā un Irpinā, kas atradās tieši ārpus Kijevas pilsētas robežām.
Ap 1. martu Krievijas okupantu spēki jau bija sasnieguši Buču un virzījās Irpinas virzienā. Šajā pilsētā, netālu no Kijivas dzīvoja aptuveni 60 000 cilvēku. Abas pilsētas vienu no otras atdala nelielā Bučas upe. Tas nozīmēja, ka krievu iebrucējiem bija salīdzinoši maz ceļu, kurus izmantot tālākajam uzbrukumam galvaspilsētai. Pārzinot vietējos apstākļus, Ukraiņi ierīkoja slēpni uz galvenā ceļa virzienā uz Irpinu. Ukraiņu brīvprātīgie patstāvīgi izveidoja aizsardzības pozīcijas gar “Žirafju tiltu” pāri upei virzienā uz Irpiņu. Kad tas tika izdarīts, brīvprātīgie ieņēma pozīcijas gar ceļu.
Kā ierasts Ukrainas kara sākumposmā, slikti apmācītie krievu karavīri ar savu tehniku virzījās uz priekšu tā, it kā brauktu parādē, nevis gaidītu iespējamu uzbrukumu. Kad krievu okupantu kolonnas vadošais transportlīdzeklis tuvojās tiltam, Ukrainas armijas vienības to iznīcināja ar prettanku raķeti, bet brīvprātīgie iznīcināja noslēdzošo transportlīdzekli. Cieši noslēgtā karavāna šaurajā ieliņā kļuva par vieglu mērķi Ukrainas artilēristiem, kas pēcāk iznīcināja visu atlikušo kolonnu. Nākamo nedēļu laikā pie “Žirafju tilta” notika vēl astoņas līdzīgas sadursmes starp Ukrainas brīvprātīgajiem un Krievijas okupantiem.
Tanku iznīcināšana pie Brovariem
Tikmēr Dņepras upes austrumu pusē ar prettanku granātmetējiem bruņoti brīvprātīgie kopā ar prettanku raķetešu “Stugna” operatoriem kopīgi sadarbojās, lai iznīcinātu lēni braucošo krievu tanku bataljonu.
Sadarbojoties ar Ukrainas bruņoto spēku artilēristiem, šajā vietā izdevās iznīcināt pārsteidzoši daudz pretinieka tanku un dzīvā spēka, piespiežot pārējos bēgt.
Dažas dienas vēlāk krievi gan ienāca Brovaru pilsētā, taču jau 2.aprīlī Ukrainas spēki to atkaroja, pieliekot punktu Krievijas karaspēka centieiem ieņemt Ukrainas galvaspilsētu.
Brīvprātīgie kā informatori
Kā raksta “Military Times”, Ukrainas kara laikā brīvprātīgie devuši nozīmīgu ieguldījumu arī izlūkošanā. Laikā, kad Krievijas spēki tuvojās Kijivai no Ziemeļaustrumiem, okupanti Bervistjas pilsētā izviedoja pārapgādes punktu.
Laimīgā kārtā kundzes māja uzbrukumā palika neskarta. Kā raksta “Military Times” žurnālisti, vieta, kur notika kauja nebija tipiska Rietumvalstu pilsētu guļamrajonu apkaime, plašu bruģētu ielu un trotuāriem. Tā bija lauku pilsētiņa, kur vienu ielas malu no otras atdala šaurs grantēts ceļš. Neraugoties uz to, ka sievietes māja atradās vien pārdesmit metrus no sprāgstošās munīcijas, tai pārsteidzošā kārtā netika nodarīti būtiski bojājumi.
Gūtās mācības
Nesenā Ukrainas aizstāvju cīņa par Kijevu apliecināja, ka brīvprātīgie un vietējie kaujinieki ir vairāk nekā nepieciešami mazu valstu bruņotajiem spēkiem kā būtiska valsts aizsardzības spēku sastāvdaļa. Ukrainas aizsardzības budžets ir vien 10% no Krievijas kopējā aizsardzības budžeta. Lai arī šī valsts ilgstoši centusies iestāties NATO, maz ticams, ka tas notiks tuvākajā laikā. Tomēr Ukrainai ir jāspēj nodrošināt savas valsts aizsardzība. Šajā gadījumā liela pastāvīgā armija valstij varētu būt pārāk dārga. Tieši tāpēc efektīvi un apmācīti brīvprātīgo spēki būtu efektīvs veids, kā stiprināt savu aizsardzību.
Cīņa par Kijivu pierādījusi, ka Ukrainas civiliedzīvotāji spēj pildīt sava veida sensoru lomu, laicīgi informējot Ukrainas bruņotos spēkus par Krievijas okupantu pārvietošanos. Neskatoties uz Krievijas centieniem elektroniskajā karadarbībā un pastāvīgajiem kiberuzbrukumiem, ukraiņi spēja uzturēt sakaru sistēmas, ļaujot izsaukt uguni pa Krievijas spēku pozīcijām.
Šī konflikta gaitā Ukrainas iedzīvotāji reti izmantoja ārkārtas dienestu izsaukuma numurus. Tā vietā informācijas nodošanai tika izmantotas dažādas saziņas platformas civiliedzīvotājiem vai brīvprātīgajiem sazinoties ar kādu sev pazīstamu karavīru. Pēc tam šī kontaktpersona saņemto izlūkošanas informāciju pārsūtīja tālāk savai vadībai, kura jau lēma par pretinieka iznīcināšanu.
Kā norāda “Military Times”, atsevišķos gadījumos brīvprātīgo rokās redzēti ļoti labi ieroči. Uz jautājumu – kā pie tiem tikuši, brīvprātīgie atbildēja, ka pamatā atņēmuši krievu iebrucējiem Hostomeļas lidlaukā un citās vietās. Bieži vien daudziem brīvprātīgajiem šāds veids bijis vienīgais, kā tikt pie tādiem ieročiem kā ložmetēji vai prettanku granātmetēji. Ņemot vērā šo ieroču trūkumu pašos Ukrainas bruņotajos spēkos, kopš kara sākuma brīvprātīgo vienībām tie tika izsniegti ierobežotā skaitā.
Tāpat jārēķinās, ka jebkurš lēmums izmantot aizsardzībā brīvprātīgos civiliedzīvotājus var apdraudēt viņus pašus. Jebkurš civiliedzīvotājs, kas tieši iesaistās kaujās, zaudē savu nosacīti aizsargātās personas statusu. Saskaņā ar kara likumiem, līdz ko viņš ir paņēmis rokās ieroci, viņš tiek uzskatīts par kaujinieku. Turklāt pat civiliedzīvotāji, kas tikai sniedz informāciju Ukrainas bruņotajiem spēkiem, var tikt pakļauti riskam. Kā pierāda Ukrainas karš, pret viņiem var tikt vērsta okupantu atriebība un brutalitāte. Tas nozīmē ka veidam, kā civiliedzīvotāji sniedz informāciju savas valsts bruņotajiem spēkiem, ir jābūt aprēķinātam un aizsargātam, nepakļaujot viņus briesmām.
Tomēr vissvarīgākā atziņa, ko vēl 1939. gadā Ziemas kara laikā guva Somijas aizstāvji ir tā, ka iedzīvotāju brīvprātīga iesaiste valsts aizsardzībā uzlabo atturēšanu. Lai gan Ukraina nespēja atturēt Krieviju no iebrukuma, pašreizējā brīvprātīgo ietekme karā var kalpot kā preventīvs līdzeklis turpmākiem konfliktiem. Baltijas valstis ir pieņēmušas šo stratēģiju. Šī stratēģija ietekmē arī Ķīnas atturēšanu no iespējamā iebrukuma Taivānā. Šādā gadījumā Ķīnai ir daudz mazāka iespēja iebrukt, ja tā uzskata, ka visi iedzīvotāji nostāsies pret iebrucēju. Ja šī sabiedrības daļa vēl tiek apbruņota, tas var būt efektīvs līdzeklis pretinieka atturēšanai.
Kijevas aizsardzība pierādīja, ka brīvprātīgajiem var būt nozīmīga loma kā manevrējošā tā arī partizānu tipa karā. Vienlaikus brīvprātīgo vienību ietekme varētu būt mazāka, īstenojot novājināšanas karu, kāds pašlaik vērojams Ukrainas Austrumos. Tiesa, jau tuvākajā laikā ir sagaidāms, ka šīs brīvprātīgo vienības varētu tikt pārveidotas par Ukrainas bruņoto spēku bataljoniem – tāpat, kā 2014. gadā pēc Krievijas iebrukuma Krimā un Austrumukrainā.
Karš Ukrainā nebūt nav beidzies, taču ukraiņu brīvprātīgo kustība ir atstājuši neizdzēšamas pēdas un pieredzi tajā, kā mazākas nācijas var aizstāvēties pret daudz spēcīgāku pretinieku.