Tā nebūtu pasaules mainīga uzvara, par kādu sapņo daži Rietumu zinātnieki. Taču mazāka un militāri vājāka valsts, kas atvairītu imperiālu lielvaru, tomēr radītu viļņveida ietekmi reģionā un pārējā pasaulē, parādot, ka ir iespējama veiksmīga pretošanās spēcīgiem agresoriem.
Protams, pastāv arī "lielās uzvaras" scenārijs, kurā karš beigtos pilnībā pēc Ukrainas noteikumiem. Tas nozīmētu pilnīgu Ukrainas suverenitātes atgūšanu, tostarp Krimas un Donbasa daļas, ko Krievija okupēja pirms pilnīga iebrukuma februārī. Tas šķiet daudz mazāk ticams nekā ierobežotāka uzvara: uzbrukt ir grūtāk nekā aizsargāties, un attiecīgā teritorija ir ievērojama un spēcīgi nocietināta. Vismaz Krievija neatlaidīgi turēsies pie Krimas. Šajā reģionā atrodas Krievijas Melnās jūras flote, un tas ir simbols tam, ka Krievija pēc Padomju Savienības sabrukuma ir atgriezusies lielvalsts statusā. Krievijas valdnieks Vladimirs Putins, visticamāk, neatlaidīs Krimu bez milzīgas cīņas.
Neatkarīgi no Ukrainas uzvaras apmēra, visi šādi scenāriji ietver miglainu "dienu pēc". Krievija nepiekritīs ne savai sakāvei, ne arī sarunu iznākumam bez piespiešanas. Jebkura Ukrainas uzvara tikai veicinās vēl lielāku Krievijas nepiekāpību. Tiklīdz Krievija spēs atjaunot savu militāro potenciālu, tā izmantos pazemojuma stāstu, lai veicinātu iekšzemes atbalstu atjaunotiem centieniem kontrolēt Ukrainu. Pat ja Krievija zaudēs karu, viņi neatlaidīs Ukrainu. V. Putins arī vienkārši nesēdēs malā, kad tā pilnībā integrēsies Rietumos. Tāpēc Ukrainas uzvara prasītu nevis Rietumu atbalsta Ukrainai mazināšanu, bet gan vēl lielāku apņemšanos.
Maza uzvara
Lai gūtu nelielu uzvaru un atjaunotu pirms iebrukuma pastāvošo statusu, Ukrainai uzvaras ziemeļos būtu jāpārvērš uzvarās austrumos un dienvidos. Kijivā un Harkivā Ukrainas spēki piespieda Krievijas spēkus taktiski atkāpties. Šo rezultātu būtu grūtāk atkārtot tādās vietās kā Hersona un Mariupole, kas atrodas Krievijas kontrolētajā teritorijā un kur tā, domājams, nostiprinās. Taču Ukrainas priekšrocība ir lielas darbaspēka rezerves, tās armija ir labi organizēta un labi vadīta, un nav šaubu par Ukrainas gatavību cīnīties. Krievijas iebrukuma raksturs ir radījis ukraiņu gribu cīnīties, kāda Ukrainai jebkad būs vajadzīga.
Ukrainai ir arī daudzu pasaules vadošo militāro spēku, jo īpaši Amerikas Savienoto Valstu, palīdzība. Kijivai ir pieejama izlūkošana par Krievijas armijas plānošanu un spēku izvietojumu. Ukrainas bruņotie spēki Krievijai ir radījuši satriecoši augstas izmaksas un zaudējumus. Ja Ukraina šovasar spēs apvienot savu spēku, tā varētu veikt pretuzbrukumu Donbasā un piekļūt pie Krievijas sauszemes tilta uz Krimu.
Turpretī Krievija jau ir iztērējusi daudzus no saviem pieejamajiem militārajiem resursiem, tostarp lielu daļu tehnikas un munīcijas (lai gan tai joprojām ir rezervē resursi, kurus tā varētu izmantot karadarbībā). Krievijas armijas izsmelšanu visvieglāk var redzēt tās karavīru vidū. Daudzas vienības ir cietušas zaudējumus, kas padara tās neefektīvas. Iespējams, ka morāle ir augstāka, nekā uzskata daudzi novērotāji, kas nav Krievijas pilsoņi. Taču acīmredzamu iemeslu dēļ Krievijas morāle ir zemāka nekā Ukrainas morāle. Krievija cīnās izvēles karā. Korupcija un Krievijas armijas virspavēlnieciskais raksturs ir kavējuši tās karaspēku. Krievijai šis nav bijis viegls karš.
Tomēr Krievija soli pa solim ir sākusi mobilizāciju, piesaistot rezervistus un speciālistus. Šiem pasākumiem būs ietekme uz karu. Putins saglabā iespēju veikt masveida mobilizāciju, oficiāli izsludinot atklātu karu un izmantojot visu Krievijas militāro spēku. Taču mobilizācijai, apmācībai un materiālu pārvietošanai ir nepieciešams laiks.
Karš pēc kara
Militāro neveiksmju un sankciju kombinācija galu galā varētu pamudināt Maskavu mīkstināt savus mērķus, un nozīmīgs pamiers varētu kļūt reāls. Taču par tālejošāku risinājumu sarunu ceļā Putins, visticamāk, nevar runāt. Krievija jau tagad izturas pret okupētajām vietām nevis kā pret pārrunu žetoniem iespējamam izlīgumam, bet gan kā pret Krievijas teritoriju. Un saskaņā ar Krievijas izlūkdienestu ekspertu Andreja Soldatova un Irinas Boroganas teikto Kremļa stingrās līnijas piekritēji vēlas vairāk kara, nevis mazāk.
Ukrainai un Rietumiem jāsaprot, ka Krievija nepieņems nevienu sakāvi. Nelielai Ukrainas uzvarai, piemēram, šā gada rudenī, var sekot vēl viens Krievijas iebrukums 2023. gadā. Krievijai būtu jāpārgrupē spēki, kas sankciju apstākļos būtu sarežģīti. Tomēr Putinam vēl svarīgāka par impērijas iekarošanu ir viņa paša varas saglabāšana, jo autokrāti, kas zaudē karus, bieži vien nonāk smagā situācijā. Iespējams, Putinam uz laiku nāksies samierināties ar to, ka viņš būs spiests atgriezties atpakaļ sākuma punktā pirms iebrukuma, taču viņš nevarētu pieļaut, ka Ukraina tiktu zaudēta uz visiem laikiem. Viņš varētu turpināt neliela mēroga kaujas, raķešu triecienus un bombardēšanu no gaisa, līdz ieradīsies daļējas vai pilnīgas mobilizācijas rezultātā savāktie papildspēki. Vai arī Putins varētu ciniski izmantot pamieru, lai iegūtu laiku negodprātīgām sarunām, līdzīgi kā viņš to darīja pirms iebrukuma februārī.
Tikmēr, lai atturētu Krievijas uzbrukumus nākotnē, Ukrainai, visticamāk, nāksies lūgt vairāk ieroču nekā jebkad agrāk. Rietumu lielvarām būtu grūti tam piekrist, jo Krievija censtos atbrīvoties no sankcijām un izmantotu savu ierasto "skaldi un valdi" pieeju pret Vašingtonu un tās sabiedrotajiem. Rietumu lielvalstīm teorētisks risinājums būtu piedāvāt Ukrainai drošības garantijas apmaiņā pret Ukrainas neitralitāti. Taču Krievija varētu pārbaudīt šos solījumus, atsākot jaunu uzbrukumu, un sankciju atvieglošanai, ja tā kādreiz notiktu, būtu jānotiek lēni.
Vēl viens risks ir tas, ka pat neliela Ukrainas uzvara varētu būt saistīta ar Putina kodoldraudiem. Putins ir atkāpies no Aukstā kara precedenta, izmantojot kodolieročus politisku iemeslu dēļ, nevis tikai saistībā ar valsts drošību. Viņa draudīgie paziņojumi ir izskanējuši kā bļaustīšanās. Taču Putins varētu paaugstināt likmi. Lai iebiedētu savus pretiniekus, viņš varētu dot rīkojumu veikt tehniskus sagatavošanās darbus iespējamai kodolieroču izmantošanai. Rietumiem uz šādiem draudiem būtu jāreaģē ar atturēšanu, skaidri norādot, ka ar kodolieroču izmantošanu Putins neko nepanāks. Ja tas nepalīdzēs un Putins īstenos savus draudus, tad NATO būtu jāapsver ierobežota konvencionāla atbilde vai nu pret Krievijas spēkiem Ukrainā, vai pašā Krievijā. Tikmēr Rietumiem ir jāizveido plaša koalīcija, lai nosodītu un atturētu no kodolieroču izmantošanas. Ķīna, iespējams, nepievienosies, bet, baidoties no kodolkara, tā varētu atbalstīt šo ideju.
Visbeidzot, pat ja Ukraina gūs nelielu uzvaru, Kijivai un tās partneriem būs jāsagatavojas gadiem ilgam konfliktam. Zelenskis to ir norādījis, sakot, ka pēckara Ukraina būs līdzīga Izraēlai, jo tā pilnībā orientēsies uz pašaizsardzību. Tikmēr Putins turpinātu meklēt Rietumu ievainojamību. Tuvākajā nākotnē Rietumi būtu spiesti ierobežot Krieviju. Galu galā Rietumi var maz ko darīt, lai ietekmētu Krieviju no iekšienes, izņemot cerēt, ka parādīsies mazāk kareivīga Krievijas vadība.
Diena pēc
Ņemot vērā "mazās uzvaras" grūtības, Ukrainas "lielā uzvara" - Krimas un visa Donbasa atgūšana,var šķist kā īsākais ceļš uz labāku nākotni. Lai gan tas nav pilnīgi neiespējami, zvaigznēm patiešām būtu jāsakrīt vienā līnijā, lai Krievija ciestu milzīgu sakāvi. Ukrainai būtu jāgūst zibens uzvara. Tajā pašā laikā Krievijas armijai atkāpjoties būtu jāsamazinās.
Taču pilnīga Ukrainas militārā sakāve pār Krieviju, tostarp Krimas atgūšana, ir uz fantāzijas robežas. Būtu pārāk optimistiski balstīt Ukrainas vai Rietumu stratēģiju uz šādu iznākumu. Tā īstenošana arī novestu karu jaunā fāzē. Maskava, kas ieguldījusi miljardiem dolāru Krimas, kas ir Krievijas varas simbols, Ukrainas ofensīvu Krimā vērtētu kā uzbrukumu Krievijas teritorijai, ko Maskava centīsies novērst ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Hipotēze, ka Krievijas pilnīga sakāve iznīdētu imperiālisma vēzi no Krievijas vadības un politiskās struktūras, balstās uz neveiklu analoģiju ar Vācijas beznosacījumu kapitulāciju Otrajā pasaules karā un izriet no vēlmes ne tikai izbeigt šo karu, bet arī izslēgt iespēju, ka Krievija varētu sākt jebkādu turpmāku karu Eiropā. Tā ir skaista vīzija, bet tā nav saistīta ar realitāti.
Ukrainas uzvara mazā mērogā ir reālāks un sasniedzamāks mērķis. Mērķtiecība uz šādu iznākumu ir gudrāka nekā sapņošana par Krievijas kapitulāciju, bet arī gudrāka nekā idejas par sarunu ceļā panāktu izlīgumu, kas varētu atstāt Hersonu un Mariupoli pastāvīgā Krievijas kontrolē, tādējādi atalgojot Putinu par viņa agresiju.
Ukrainas un Rietumu stratēģijas mērķim jābūt ilgtspējīgai Ukrainas drošībai. Kijivas partneri pamatoti ir atteikušies no kompromisiem attiecībā uz Ukrainas suverenitāti un neatkarību. Taču viņiem ir jādomā arī par "dienu pēc" Ukrainas uzvaras. Ilgtspējīga Ukrainas drošība drīzāk prasīs rūpīgas pūles un rūpīgi kalibrētu politisko, finansiālo un militāro ieguldījumu palielināšanu, nevis cerības, ka Krievija piekāpsies Ukrainas uzvarai vai vienkārši pametīs starptautisko skatuvi. Kad ASV diplomāts Džordžs Kenans 1947. gadā, domājot par padomju rīcības avotiem, raudzījās nākotnē, viņš nedomāja par gadiem. Viņš domāja gadu desmitiem. Lai noturētos un uzvarētu Ukrainā, tas jādara arī šodienas Rietumu līderiem. Kā Tolstojs ir teicis, "visspēcīgākie no visiem karotājiem ir šie divi - laiks un pacietība".
