Dienvidu Ukraina ir atslēga Putina sapņiem par jaunu Krievijas impēriju

Kad 24. februārī sākās visaptverošs karš, tikai retais paredzēja tik garu un vērienīgu kampaņu. Gluži pretēji, Kremlis paredzēja ātru un visaptverošu uzvaru, kas apturētu Ukrainas eiroatlantisko integrāciju un ievilktu valsti atpakaļ Krievijas orbītā.

Tā vietā Krievija zaudēja kauju par Kijivu un bija spiesta pilnībā atkāpties no Ukrainas ziemeļu daļas. Putins reaģēja uz sakāvi ziemeļos, pārgrupējot un koncentrējot savus spēkus Ukrainas austrumos, kur Krievija turpina lēni, bet stabili virzīties uz priekšu, maksājot augstu cenu gan upuru, gan militārā aprīkojuma ziņā.

Pārspēta ziemeļos un ar grūtībām cīnās austrumos, Krievija līdz šim lielāko progresu kara laikā ir guvusi dienvidos. Pirmajās iebrukuma dienās tika ieņemtas lielas dienvidu Ukrainas teritorijas, un tās joprojām ir Krievijas rokās. Tas ir ļāvis Maskavai izveidot sauszemes tiltu, kas savieno okupēto Krimas pussalu ar Kremļa pirms astoņiem gadiem izveidotajām Krievijas pastarpinātajām vienībām Ukrainas austrumos. Ukrainas karaspēkam ir izdevies novērst turpmāku Krievijas ofensīvu uz galveno dienvidu ostas pilsētu Odesu, taču Kijivai pašlaik trūkst bruņoto spēku un smagās militārās tehnikas, lai atbrīvotu Krievijas kontrolē nonākušos reģionus.

Krievijai cenšoties nostiprināt savas pozīcijas okupētajās teritorijās un Ukrainas spēkiem gatavojoties gaidāmajai pretuzbrukumam, cīņa par Ukrainas dienvidiem vēl nebūt nav beigusies. Šīs konfrontācijas iznākums, visticamāk, noteiks, vai Vladimiram Putinam izdosies sasniegt savu mērķi - likvidēt Ukrainas valstiskumu un iekļaut lielu daļu valsts jaunās Krievijas impērijas sastāvā.

Ukrainas valsts simboli tiek noņemti no publiskās telpas, vietējās skolās tiek ieviesta krievu mācību programma, un Ukrainas grivna tiek aizstāta ar Krievijas rubli. Ukrainas plašsaziņas līdzekļiem, interneta pakalpojumiem un mobilo tālruņu operatoriem ir pārtraukta piekļuve.

Daži vietējie nodevēji tiek iecelti par Krievijas marionetēm. Tikmēr vietējās vēlētās amatpersonas, žurnālisti, kopienu līderi un militārie veterāni tiek aplenkti un nolaupīti, pieaugot ziņām par spīdzināšanu un nāvessodiem. Desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju ir piespiedu kārtā deportēti. Kremļa augstākās amatpersonas ir paziņojušas, ka Krievija ir nākusi "uz visiem laikiem".

Cīņa par Dienvidkrainu, visticamāk, būs atkarīga no kontroles pār Hersonas reģionu, kas atrodas tieši uz ziemeļiem no Krimas. Nav pārspīlēti apgalvot, ka Ukrainas kā dzīvotspējīgas neatkarīgas valsts nākotne var būt atkarīga no šī reģiona kontroles atgūšanas. Maskavai likmes ir līdzīgi augstas.

Hersonas reģions ir arī tramplīns turpmākai paredzamajai Krievijas virzībai gar Melnās jūras piekrasti uz Odesu. Tas ļautu Kremlim atslēgt Ukrainu no jūras un izjaukt plānus pārtraukt pašreizējo Krievijas jūras kara flotes blokādi Ukrainas Melnās jūras ostām. Krievijas dominance Ukrainas dienvidaustrumu piekrastē, kas stiepjas no Krimas līdz Krievijas robežai, jau ir ļāvusi Maskavai pārvērst Azovas jūru par Krievijas ezeru. Pilnīga Ukrainas piekļuves Melnajai jūrai bloķēšana būtu nāvējošs trieciens Ukrainas tautsaimniecībai, kurai ir liels eksporta īpatsvars, un valstij neatliktu nekas cits, kā pieņemt mieru ar Maskavas nosacījumiem.  

Papildus stratēģiskajai nozīmei Ukrainas dienvidiem Krievijai ir arī liela simboliska vērtība. Kopš Krimas sagrābšanas un karadarbības sākšanās ar Ukrainu 2014. gada pavasarī Kremļa amatpersonas un Krievijas nacionālisti ir atdzīvinājuši puspamesto cara laika terminu "Novorosija" ("Jaunā Krievija"), lai apzīmētu Ukrainas austrumu un dienvidu reģionus, kurus tie vēlas anektēt. Putins vairākkārt ir apsūdzējis agrīno boļševiku vadītājus par kļūdainu šo dienvidu reģionu piešķiršanu Padomju Ukrainai, vienlaikus apgalvojot, ka visa šī teritorija patiesībā ir "senkrievu zeme".

Izšķirošs faktors būs savlaicīga smago ieroču piegāde no Ukrainas starptautiskajiem partneriem, tostarp tālās darbības artilērijas, uzbrukuma dronu un daudzkārt lietojamo raķešu sistēmu (MLRS). Arī Rietumu izlūkdienesti būs ļoti svarīgi, jo Ukraina centīsies atkārtot panākumus, ko tā guva kara pirmajā mēnesī. Aiz frontes līnijām Ukrainas partizāniem un īpašo spēku vienībām būs nozīmīga loma, traucējot Krievijas militāro kustību, sagraujot svarīgu infrastruktūru un likvidējot kolaborantus.

Laiks ir ļoti svarīgs. Lai gan būtu muļķīgi steigties ar ofensīvu, tomēr būtu arī bīstami pārāk ilgi gaidīt. Krievija nepārprotami steidzas okupēt šo reģionu. Daudzi novērotāji sagaida, ka Maskava tuvākajos mēnešos uzsāks uzbrukumus, iespējams, kopā ar paralēliem centieniem Ukrainas austrumu Donbasa reģionā. To, visticamāk, pavadīs turpmāki cilvēktiesību pārkāpumi, jo Kremlis cenšas nostiprināt savas pozīcijas un apklusināt jebkādu vietējo opozīciju.

Ja Krievija nebūs spiesta atkāpties no Ukrainas dienvidiem, visi centieni sarunu ceļā panākt mieru izrādīsies veltīgi un radīs tikai pauzi pirms nākamās karadarbības kārtas. Šis reģions ir pārāk svarīgs, un to nevar atstāt Kremļa kontrolē. Tas ir atslēga Putina sapņiem par jaunu Krievijas impēriju un vienlaikus ir būtisks Ukrainas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanai.

Ja Ukrainas spēkiem izdosies izdzīt okupantus dienvidos, viņi izglābs savu valsti un vienlaikus nodarīs potenciāli nāvējošu triecienu Maskavas ekspansionistiskajai programmai. Vairāk nekā trīs desmitgades pēc PSRS sabrukuma Putina Krievija joprojām ir imperiālistiska lielvara. Ir pienācis laiks šīs imperiālās ambīcijas izmest vēstures pelnu kaudzē.