Nesenie notikumi Ukrainā kārtējo reizi pierādīja, ka ziņas par NATO nāvi ir pārspīlētas. Daudzi alianses līderi ātri reaģēja uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, sniedzot palīdzību Kijivai un palielinot savu valstu aizsardzības budžetu. Taču, karam turpinoties un iestājoties ģeopolitiskajai realitātei, kas saistīta ar pretinieku attiecībām ar Krieviju, NATO ir vēlreiz jāapsver, ko tas viss nozīmē transatlantiskajai un globālajai drošībai.
Ir izdevīgi, ka pēc nepilniem diviem mēnešiem NATO līderi tiksies Madridē, lai apstiprinātu alianses jauno stratēģiju. Tāpēc galvenais jautājums ir, vai dalībvalstis izmantos šo brīdi, lai no jauna formulētu NATO pastāvēšanas jēgu, lai risinātu pašreizējos un nākotnes izaicinājumus, jo īpaši nosaucot Krieviju par draudu pašai aliansei. Ņemot vērā Ukrainas ietekmi uz Eiropas un pasaules kārtību, likmes diez vai varētu būt lielākas.
Daži uzskata, ka Madridē vajadzētu mainīt ASV centienu prioritātes, pārvirzot tās no Eiropas atpakaļ uz Āziju. Viņu loģika ir tāda, ka ne tikai pieaug Eiropas aizsardzības izdevumi, bet arī Krievija ir parādījusi nekompetenci, vadot karu Ukrainā. Tas nozīmē, ka tādējādi ir samazinājusies arī ilgtermiņa nepieciešamība pēc ievērojamiem ASV spēkiem Eiropā.
Patiesībā ir tieši pretēji. Vispirms, Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir nepārprotami licis saprast, ka viņš NATO uzskata par stratēģisku apdraudējumu. Nesenie notikumi liek domāt, ka šie paziņojumi mums būtu jāuztver kā patiesa vērtība. Gatavojoties pašreizējam karam, daži analītiķi izstrādāja sarežģītus pamatojumus, kāpēc Krievijas spēku palielināšanās pie Ukrainas robežas nenozīmē, ka gaidāms iebrukums, piemēram, sarunu pozīcijas nostiprināšanās attiecībā uz Ukrainas turpmāko politisko virzību. Vēl viens Krievijas iebrukums Ukrainā bija tik acīmredzami stratēģiski neproduktīvs, ka spēku palielināšanai bija jābūt kādam citam iemeslam. Tomēr tā nebija.
Amerikas Savienotajām Valstīm ir pamatoti iemesli, kāpēc tās vēlas saglabāt NATO dinamiku: ASV vadošās lomas stratēģiskie ieguvumi ir daudzveidīgi. Amerikas vadošā loma NATO ne tikai nodrošina iespējas organizēt militārās koalīcijas, bet arī dod ASV priviliģētu statusu tirdzniecības partnerattiecībās un piekļuvi bāzēm. Ja Putins sasniegs savu mērķi diskreditēt NATO, tas var novest pie stratēģiskās maksātnespējas - situācijas, kad sabiedrotie, tostarp ASV, nespēj pildīt savas saistības drošības jomā un, līdz ar to, uzturēt labvēlīgus dzīves standartus saviem iedzīvotājiem.
Tas mūs atgriež pie Madrides. Pēdējo reizi NATO vienojās par stratēģisko koncepciju 2010. gadā. Tas ir dokuments, kurā cita starpā norādīts, ka sabiedroto teritorijas aizsardzība joprojām ir alianses kritiski svarīgs uzdevums, taču tajā nav minēts, kā nosaukt nacionālo valstu draudus NATO. Dažādu iekšpolitisku un starptautiski politisku iemeslu dēļ panākt formālu vienprātību par apdraudējumiem starp 30 sabiedrotajām valstīm ir ārkārtīgi sarežģīti. Patiesi, 2010. gada dokumentā Krievija tiek uzskatīta par vēlamu NATO partneri Eiropas drošības jomā, neraugoties uz brīdinājuma signālu par Krievijas 2008. gada iebrukumu Gruzijā. Šo gadu laikā Krievija ir īstenojusi destabilizējošas dezinformācijas kampaņas NATO valstīs un divreiz uzbrukusi Ukrainai. Un, lai gan NATO līderi ir nosodījuši Krievijas agresiju, retorikā trūkst oficiālas deklarācijas, ka Krievija ir ilgtermiņa stratēģisks drauds aliansei.
Lai panāktu noturīgu vienprātību, ir vajadzīga skaidrība. Lai sagatavotu NATO cīņai ar šiem draudiem ilgtermiņā, alianses jaunajā stratēģiskajā koncepcijā, kas jāpieņem Madridē, ir atklāti jāatzīst stratēģiskā realitāte, ko rada Krievija. Praktiski tas liks NATO dalībvalstīm nopietni pievērsties budžeta plānošanai, spēku plānošanai, iegādei un iespējamai karaspēka pārdislocēšanai. Tas ir nepieciešams, lai NATO plānotāji varētu noteikt, piemēram, vai 2 % no IKP tērēšana aizsardzībai ir pietiekama, lai risinātu alianses izaicinājumus.
Taču dokumenta patiesā vērtība ir tā, ko kolektīvās dalībvalstis plāno darīt, lai novērstu, atturētu un, ja nepieciešams, aizstāvētos pret draudiem. Ja dalībvalstis iepriekš paziņos, ka Krievija ir oficiāls drauds, tām būs grūtāk atkāpties no savas pašreizējās vienotības. NATO ir svarīgi nodrošināt, lai tās vienprātība būtu noturīga. Karam turpinoties un sabiedrībai sākot izjust konflikta un sankciju pret Krieviju ekonomiskās sekas, kārdinājums vājināt atbalstu Ukrainai neapšaubāmi pieaugs.
Vārdiem ir nozīme. NATO līderiem ir pienācis laiks oficiāli pieņemt realitāti: Putins ir drauds aliansei un tās dalībvalstīm, un tāpēc viņiem tas ir jāpaziņo stratēģiskajā koncepcijā. Ja Krievija netiktu oficiāli pasludināta par draudu NATO teritorijai, tiktu apdraudēta NATO uzticamība un Putinam tiktu dota pielaide zvērībām un pārkāpumiem, ko viņš ir pastrādājis Ukrainā. Ne NATO, ne Amerikas Savienotās Valstis nevar atļauties to pieļaut.
