Krievijas turpina sarunas ar Ukrainu, bet patiesībā ir gatavojas tālākai agresijai

Lai gan puses sākotnēji bija nolēmušas nekomentēt savstarpējo sarunu gaitu, Krievijas delegācijas vadītājs Vladimirs Medinskis paziņoja, ka tiek runāts par Ukrainas neitralitāti pēc Austrijas vai Zviedrijas piemēra, kas nozīmētu Ukrainas ārpusbloku statusu un atteikšanos savā teritorijā izvietot citu valstu militārās bāzes.

Saskaņā ar V. Medinska teikto,  lielākos sarežģījumus sarunās rada teritoriālie jautājumi – par Krievijas okupētās Krimas un Donbasa reģionu statusu.

Reaģējot uz V. Medinska medijiem sacīto sarunu gaitu nolēma komentēt arī Ukrainas delegācijas pārstāvis Mihailo Podoļaks. Vienlaikus viņš gan uzsvēra, ka Krievija pat šajā jautājumā nebija turējusi savu solījumu, jo sākotnēji puses bija vienojušās nekomentēt sarunu procesu. Tomēr, ja to dara Krievija, to darīs arī Ukrainas puse.

Vienlaikus M.Podoļaks kritizēja britu laikraksta “The Financial Times” publikāciju, kurā teikts, ka Krievijas un Ukrainas delegācijas strādā pie 15 punktiem, kas nākotnē būtu jāparaksta abu valstu vadītājiem - Volodimiram Zelenskim un Krievijas diktatoram, kara noziedzniekam Vladimiram Putinam. Saskaņā ar M. Podoļaka teikto, “The Financial Times” publicējis melnrakstu, kurā parādās Krievijas prasības, kas nesakrīt ar Ukrainas pozīciju. Kijiva fokusējas uz trim prasībām – uguns pārtraukšanu, Krievijas karaspēka izvešanu no visas Ukrainas teritorijas, kas ir sagrābta kopš 24.februāra, kā arī drošības garantijām.

Cerības uz karadarbības beigām - pāragras

Lai arī pēc sarunām gan Krievijas, gan Ukrainas puses delegācijas un virkne Rietumvalstu pauda cerības, ka tajās beidzot varētu tikt panākts kompromiss, kas ļautu izbeigt karu, šāds scenārijs tuvākajā nākotnē nav reāls.

Jau iepriekš eksperti norādījuši, ka Maskava sarunu procesu drīzāk uzlūko kā taktisku instrumentu laika iegūšanai un  savu resursu pārgrupēšanai, atjaunojot spējas tālākai karadarbībai. Tādējādi realitātē karš Ukrainā var ieilgt. To pastiprina vairākas pazīmes:

Līdztekus jau minētajiem faktoriem, Krievija mēģina veidot okupācijas varu ieņemtajās Ukrainas teritorijās. Cenšoties sasniegt šo mērķi Krievijas okupanti vērš represijas pret tiem pašvaldību vadītājiem, kuri nevēlas sadarboties ar okupantiem.  Paralēli iebrucēji meklē koloborantus, cenšoties panākt to pārnākšanu iebrucēju pusē. Te uzskatāms piemērs ir Melitopole, kur kā jaunā krievu okupācijas varas pārstāve tika atrasta atbilstoša koloborante -  vietējās domes opozīcijas bloka “Za Žitja” deputāte Gaļina Daņiļčenko. Viņa vērsusies pie pilsētas iedzīvotājiem ar uzsaukumu pielāgoties un pieņemt jauno realitāti, kā arī veidot Tautas pārstāvju komiteju, proti, alternatīvu varas orgānu esošajai pašvaldībai, kas turpmāk sadarbotos ar Krieviju.

Arī citu ieņemto teritoriju gadījumā Krievija demonstrē apņēmību tās neatdot. Tas labi redzams Ukrainas Dienvidaustrumu reģionos. Piemēram, Krievijas ieceltais Krimas vietvaldis Sergejs Aksjonovs paziņojis, ka tiks atjaunota dzelzceļa satiksme ar “atbrīvotajām” teritorijām Ukrainas kontinentālajā daļā. Kas apliecina pašas Krievijas apņēmību neatkāpties no sagrābtās Ukrainas zemes.

Šo vēstījumu sadzirdējusi arī pati Ukrainas sabiedrība. Saskaņā ar Ukrainas socioloģiskā dienesta “Reiting” datiem – kamēr 31% Ukrainas iedzīvotāju atbalsta sarunu pārtraukšanu ar Krieviju, dodot priekšroku tālākai karadarbībai, 64% respondentu iestājas par kompromisa mieru.

Putins negrasās piekāpties

Tikmēr diktatora V.Putina vēstījumi par iespējamo vienošanos ar Ukrainu nav mainījušies kopš kara sākuma. Krievijas propagandas medijos viņš turpina tiražēt jau iepriekš teikto, uzsverot, ka karadarbības pārtraukšana iespējama vien tad, ja Ukraina bez ierunām izpilda Krievijas izvirzītos mērķus panāk Ukrainas – neitralitāti, demilitarizāciju un tā saukto “denacifikāciju”.

Arvien vairāk novērojams, ka Putins savā retorikā sāk izmantot kategoriskus apgalvojumus. Krievijas propagandas televīzijā “Rossija 24” viņš paziņoja, ka  Krievija uzvarēs, “jo tās pusē ir taisnība”. Jau kārtējo reizi Krievijas diktators un kara noziedznieks apsūdzēja Rietumu pasauli centienos vērsties pret Krieviju un krieviem. Pēc viņa teiktā, Rietumvalstis krieviem atsaka medicīnisko palīdzību, atņem darbu, vēršas pret krievu mūziku, literatūru un kultūru.

V. Putins arī neskopojās kritizēt arvien pamanāmāko pretkara kustību Krievijā, norādot, ka “kolektīvie Rietumi veido piekto kolonnu, apzina nacionālnodevējus”

“Tauta atšķirs īstus patriotus no neliešiem un nodevējiem elitē un sabiedrībā kopumā,” teica Krievijas diktators, solot palielināt iztikas minimumu, minimālo algu, pensijas, kā arī atalgojumu budžeta iestāžu darbiniekiem.

Tikmēr Putinisms pāraug Staļinismā

V.Putina vēstījumi 21.kara dienā ir vērtējami kā centieni mobilizēt Krievijas eliti un sabiedrību, panākot tās atbalstu karam Ukrainā.

Arvien manāmāk V.Putins visās likstās vaino ne vairs tika daudz Ukrainu, bet jau visu Rietumu pasauli. Acīmredzot Krievijas diktators mentāli notiekošo uztver kā civilizāciju sadursmi – cīņu starp Rietumu civilizācijas un tā sauktās “Krievijas civilizācijas” vērtībām.

Šis V.Putina vēstījums jau ir sadzirdēts. To apliecina varas partijas “Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretāra Andreja Turčaka aicinājums atbrīvot no augsto tehnoloģiju fonda “Skolkovo” direktora amata Arkādiju Dvorkoviču. A Dvorkovičs uzskatāms par bijušā Krievijas prezidenta un premjerministra Dmitrija Medvedeva komandas pārstāvi. Laikā no 2008. līdz 2012.gadam viņš bija Krievijas prezidenta palīgs, bet no 2012. līdz 2018.gadam – premjerministra vietnieks. A Dvorkovičs iepriekš publiski iestājies pret karu Ukrainā. Tagad viņš nonācis nežēlastībā  “par nacionālnodevību”.

Ar vēršanos pret A. Dvorkoviču Kremļa režīms raida nepārprotamu signālu arī pārējai Krievijas sabiedrībai, īpaši elites pārstāvjiem – jūsu izteikumi un darbības tiek fiksētas, rēķinieties ar sekām.