No Staļina līdz Putinam: Krimas tatāri piedzīvo jaunu Kremļa vajāšanas ēru

Kad šoks par Vladimira Purina Krimas noziegumu bija vēl svaigs, pussalā dzīvojošo Krimas tatāru nožēlojamais stāvoklis pievērsa ievērojamu starptautisku uzmanību. Ieejot Krievijas okupācijas septītajā gadā un neredzot tās galu, rodas bīstamība, ka Krimas tatāru liktenis var pagaist no redzesloka. Par spīti lielajiem solījumiem, kas tika izteikti pagājušā gada deportāciju gadadienas pasākumos, bijis maz vai nekāds progress rīcībā pret nepārtrauktajiem uzbrukumiem Krimas tatāru pamatbrīvībām un viņu kolektīvās atmiņas, kultūras un mantojuma slāpēšanu.

Šodienas starptautiskās uzmanības zemais līmenis atspoguļo Krimas vispārējo nozušanu no ģeopolitiskā redzesloka. Ir skaidrs, ka pat ticamas informācijas iegūšana par pašreizējo situāciju pussalā ir ārkārtīgi sarežģīta. Pēdējo sešu gadu laikā žurnālisti, rakstnieki un citi patiesības paudēji tikuši apklusināti. Ukrainas cilvēktiesību nevalstiskās organizācijas dokumentējušas 369 izpausmes brīvības pārkāpumu gadījumus, neatkarīgu mediju skaists ir sarucis par apmēram 90%, Ukrainas TV kanāliem un radio stacijām ir liegtas tiesības raidīt un desmitiem ukraiņu ziņu vietņu ir bloķētas. Tikmēr starptautiskajiem medijiem pieeja ir liegta vispār, vai tie tiek stingri uzraudzīti, un Kremļa naratīvu izaicināšana tiek novērsta

Kāpēc Krievija vajā Krimas tatārus? Kopš 2014.gada februāra, kad sākās Krievijas īstenotā Krimas sagrābšanas operācija, Krimas tatāru sabiedrība konstanti pretojās Kremļa ienākšanai. Lielākā daļa Krimas tatāru boikotēja piesedzošo “referendumu”, kuru 2014.gada martā sarīkoja Krievija, lai leģitimētu Ukrainai piederošās pussalas militāro sagrābšanu. Institūcijas, kas nodarbojas ar Krimas tatāru kultūras saglabāšanu un veicināšanu, “Krimas nams” direktors Alims Alijevs šo pretestību skaidroja ar vārdiem: “Krimas okupācijas pieņemšana mums būtu tas pats, kas nocirst labo roku un pateikt, ka mums tā nav vajadzīga.

Krievijas valdība, lai iegūtu pseidolegālu piesegu saviem uzbrukumiem, nomelnojusi Krimas tatārus, nodēvējot viņus par teroristiem un ekstrēmistiem. Daudzi Krimas tatāri identificē sevi kā musulmaņus. 2016.gadā Krievija pasludināja Krimas tatāru vēsturisko pašvaldības institūciju Medžlisu par ekstrēmistu organizāciju un to aizliedza. Desmitiem Krimas tatāri saskārušies ar to, ko cilvēktiesību aizstāvības organizācija “Human Rights Watch” apzīmējusi kā uzpūstas terorisma apsūdzības. Varasiestādes apgalvo, ka daži Krimas tatāri ir Islāma organizācijas “Hizb ut-Tahrir”, kas aizliegta Krievijā, bet nav aizliegta Ukrainā, biedri.

Kā uz šīm nepārtrauktajām savu pilsoņu represijām reaģējusi Ukrainas valdība? Tik daudz Krimas tatāru politiķiem atrodoties apcietinājumā, ģimenes bija vīlušās, kad pēdējā cietumnieku apmaiņā starp Ukrainu un Krieviju šī gada aprīlī netika iekļauts neviens Krimas tatārs. Tam par atbildi daži kopienas locekļi iniciēja tiešsaistes zibakciju, lūdzot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski beidzot “runāt ar viņiem”.

Par spīti Krievijas centieniem pataisīt Krimas tatārus par teroristiem, ieslodzīto vecāki, sievas un radinieki izvēlējušies nevardarbīgus pretošanās veidus. Viņi organizē spēcīgas atbalsta kampaņas un mītiņus savu mīļo atbalstam. Vadoša loma šajos centienos bijusi vairākām prominentām aktīvistēm. Lutfije Zudijeva ir bērnu tiesību aktīviste, kura aizstāv nelegāli ieslodzīto tēvu bērnus. Zudijeva izteikusies par nepieciešamību atjaunot pētniecisko un profesionālo žurnālistiku Krimā. Viņai tika uzbrukts un viņa tika aizturēta pēc piedalīšanās starptautiskās kampaņās.

Mumine Salijeva ir nevalstiskās organizācijas “Krimas Bērnība” koordinatore un politiski ieslodzītā Seirana Salijeva sieva. 2019.gadā viņa kopā ar Zudijevu tika apsūdzēta par “propagandas, izmantojot ekstrēmistu simbolus” izplatīšanu pēc tam, kad viņa rīkoja solidaritātes pasākumus. Gadiem šīs sievietes turpinājušas savu cīņu visā pasaulē, cīnoties gan par savu mīļo atgriešanos, gan par savas tautas tradīciju un kultūras saglabāšanu.

Šajā nedēļā Krimas tatāru kopienai atzīmējot 76 Padomju deportāciju gadadienu, veselai paaudzei stāv priekšā vēl viens gads, kas būs mājās bailēs vai piespiedu trimdā. Kā jau Krimas tatāri baidījās 2014.gadā, vēsture lielā mērā atkārtojas. Tagad pārējās pasaules ziņā ir pieprasīt no Putina atbildību no novērst vienas divdesmitā gadsimta tumšākās totalitārisma lappuses atkārtošanos.