Kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu no 2014.gada ir vērojams ekonomiskās aktivitātes noriets tādās Austrumukrainas okupētajās teritorijās, kā Doņecka un Luhanska. Šāda tendence mūsdienu Ukrainā atgādina par ekonomiskās izaugsmes perspektīvām citās brālīgās “tautas republikās” komunisma gados. Neraugoties uz Krievijas vēsturisko nespēju organizēt ekonomiskos procesus, kritums ogļrūpniecības jomā ir saistīts ar energoresursu pieprasījumu kritumu Ukrainā.
Savukārt ekonomiskās aktivitātes kritums metalurģijā ir skaidrojams ar pašas Krievijas nespēju veikt iepirkumus un atbalstīt savas armijas pasūtījumus no militāri-industriālās rūpniecības kompleksa Austrumukrainā.[1] Ekonomikas pasliktināšanās Ukrainas Austrumu reģionos, ko okupējusi Krievija, ir saistīts ar pašas Krievijas ekonomisko norietu.
2013.gada Donbasā esošie rūpniecības uzņēmumi nodrošināja 240 miljardus Ukrainas grivnu jeb 28,6 miljardus ASV dolāru lielus ienākumus, kas bija aptuveni 15% no Ukrainas iekšzemes kopprodukta (IKP). Ukrainas nominālā IKP samazinājums līdz ar kontroles zaudēšanu pār Donbasu un Krimas pussalu bija aptuveni 50% - no 183,3 miljardiem ASV dolāru 2013.gadā, līdz 131,8 miljardiem 2014.gadā. Samazinājums 2015.gadā sasniedza 90,6 miljardus ASV dolāru.
Doņeckas un Luhanskas reģiona rūpniecības industrija balstās galvenokārt uz metālapstrādes uzņēmumiem un ogļrūpniecību. 2013.gadā Ukrainas ogļu ieguves apjomi sastādīja gandrīz 84 miljonus tonnu, no kurām gandrīz 75% tika iegūti Donbasā. Saskaņā ar neatkarīgās televīzijas “Hromadske” publiskoto informāciju, Ukraina kara sākumā zaudēja divas trešdaļas savu ogļu ieguves šahtu, bet 2015.gadā ieguves apjoms valstī samazinājās par 50%.[2]
2017.gadā pavasarī Ukraina sāka okupēto teritoriju ekonomisko blokādi. Tās mērķis – pārstāt finansēt un ekonomiski atbalstīt de facto Maskavas kontrolē esošās teritorijas. Kara stāvoklis un Ukrainas aizliegumi importēt ogles no Krievijas okupētajām Austrumukrainas teritorijām ievērojami samazināja ekonomisko aktivitāti ogļrūpniecības jomā. Ražošanas apjomu samazinājums noveda pie bezdarba pieauguma - okupētajās teritorijās vairs nebija vajadzīgi 75000 darbinieku.[3] Pasliktinoties ekonomiskajiem apstākļiem un ekonomiskajai aktivitātei, pasliktinājās arī darba drošības kontrole – Ukraina zaudēja Doņeckas un Luhanskas “tautas republiku” šahtās 53 ogļračus. Tieši tik svarīga Krievijas varai ir okupēto teritoriju iedzīvotāji.
Kopš 2014.gada tā sauktās “Luganskas tautas republikas” teritorijā ekonomisko apstākļu pasliktināšanās rezultātā pēc Krievijas rīkojuma tika aizvērtas 15 ogļu ieguves šahtas. Tās tiek appludinātas vai notiek šahtu sausā iekonservēšana. Kara un nesaimnieciskas okupācijas varas rezultātā aug vietējo iedzīvotāju neapmierinātība ar režīma attieksmi pret ogļrūpniecības nozarē strādājošajiem.[4]
2020.gada aprīlī tā sauktās “Luhanskas tautas republikas” varasiestādes izziņoja nodomu veikt ogļrūpniecības nozares reformu. Ekonomiskās „veiksmes stāsts” un paraugs - Krievija. Tā sauktās “Luhanskas tautas republikas” valdības vadītājs Sergejs Kozlovs paziņoja, ka reformu mērķis ir palielināt šahtu rentabilitāti un nodrošināt ogļraču savlaicīgu darba samaksu ( arī sociālās garantijas).[5] Piemērs Ukrainai būs Krievijas Rostovas apgabals, kur kopš deviņdesmito gadu sākuma ogļu ieguves šahtu skaits ir ticis samazināts no 80 līdz četrām.[6] Pēc vizītes Maskavā šā gada janvārī, kuras laikā tā saukto “Luganskas tautas republiku” varasiestādes saņēma rīkojumu slēgt nerentablās ogļu ieguves vietas, tika appludinātas šahtas “Novopavlovskaja”, “Miusinskaja” un ”Verguļevskaja”.
Ievērojamākā vietējo iedzīvotāju protesta akcija pret okupācijas režīma veiktajām reformām noritēja no šā gada 30.aprīļa līdz 5.maijam Zorinskas pilsētā - Luhanskas apgabalā. Tur neapmierinātību ar valdības lēmumu slēgt šahtu “Nikanor Novaja” ieradās izteikt vairāk nekā 50 ogļrači, kuri sešas diennaktis atradās šahtā. Darbs tika paralizēts. Protesta akcijas laikā viņi pieprasīja atgriezt aizkavēto darba samaksu un atlikt šahtas slēgšanu. Šahta “Nikanor Novaja” nodarbina ap 1500 cilvēku un ir vienīgais Zorinskas un tuvējās apkārtnes iedzīvotāju iztikas avots. Tās slēgšana nozīmētu sociālu un ekonomisku katastrofu ap 1500 ukraiņu ģimenēm.
Tā sauktās “Luhanskas tautas republikas” degvielas, enerģētikas un ogļrūpniecības ministrs Pāvels Maļigins 4.maijā devās šahtā - pie ogļračiem. Lai panāku vienošanos, P. Maļigins apsolīja ogļračiem nodrošināt visu esošo algu parādu atmaksu, taču norādīja, ka lēmums slēgt šahtu paliek spēkā.[7] Pēc viņa vizītes ogļraču protests tika pārtraukts, bet drūmās ekonomiskās prognozes ogļraču ģimenēm Ukrainā netika kliedētas.
Krievija nevēlas ieguldīt nekādas investīcijas okupētajās Ukrainas Austrumu reģionu teritorijās. Kremlis vienīgi vēlas saglabāt šo teritoriju finansiālo un politisko atkarību no Maskavas labvēlības, lai nodrošinātu kontroli un manipulācija iespējas. Donbass Maskavai ir tikai svira politisko lēmumu ietekmei Kijevā. Nav izslēgts, ka sarunu rezultātā Trīspusējās kontaktgrupas ietvaros Minskas formātā starp Krieviju un Ukrainu var tikt panākta vienošanās par okupēto teritoriju iekļaušanu Ukrainas sastāvā - nodrošinot tām īpašu statusu. Šādā gadījumā katastrofālā situācija novājināti reģioni un sabiedrība ir Krievijas interesēs. Jebkāda situācijas normalizācija ļaus Kremlim diktēt savu noteikumus.
Krievijas politika okupētajās teritorijās var tiks salīdzināta ar klejojošu bandītu (roving bandits) darbībām – to mērķis ir anarhiski ekspluatēt pakļauto teritoriju, nevis veicināt apstākļus investīcijām un ekonomiskajai aktivitātei. Okupācijas un kara rezultāta iznākumā nepaliks nekas ne pašiem bandītiem, ne Austrumukrainas iedzīvotājiem.[8] Okupējošās varas interesēs nav veidot savstarpēji izdevīgas attiecības starp pārvaldes institūcijām un okupēto teritoriju interešu grupām – ogļračiem, metālapstrādes jomā nodarbinātajiem vai arī tiem, kas zaudē darbu kara un okupācijas dēļ (ģimenēm).
[1] https://www.globalsecurity.org/military/world/russia/industry-ua.htm; Skatīt par Austrumukrainas metalurģijas nozīmi un militāri industriālo kompleksu Ukrainā, kā dominējošo Krievijas militārajos iepirkumus un attīstības plānos: Viljar Veebel and Raul Markus, „Precision Sanctions: Is Moscow in Trouble Because of Targeted Sanctions? A Deeper Glance at the Progress of Russian Military Sector Over the Past Decade,” Journal of Slavic Military Studies, Volume 33, No. 3.
[2] https://hromadske.ua/ru/posts/poteri-donbassa-skolko-stoila-ekonomike-strany-okkupaciya-regiona
[3] https://dn.depo.ua/rus/lugansk/shakhtarskiy-bunt-v-lnr-yak-shakhtari-zorinska-za-pidtrimku-rosii-otrimali-prinizhennya-i-bezrobittya-202005041155823
[4] https://dn.depo.ua/rus/lugansk/shakhtarskiy-bunt-v-lnr-yak-shakhtari-zorinska-za-pidtrimku-rosii-otrimali-prinizhennya-i-bezrobittya-202005041155823
[5] https://gtrklnr.com/2020/04/20/reorganizaciya-ugolnoj-otrasli-lnr-nachnetsya-v-blizhajshee-vremya-predsedatel-pravitelstva/
[6] https://dn.depo.ua/ukr/lugansk/lnr-ogolosila-pro-reformu-vugilnoi-galuzi-pokladayuchis-na-dosvid-rosii-202004221150892
[7] https://www.trendsmap.com/twitter/tweet/1257552789997305856
[8] Skatīt citātu par sabiedrību pārvaldi no Mancur Olson, „Dictatorship, Democracy, and Development,” American Political Science Review, (1993), kur autors apraksta nevēlamu valsts pārvaldi angliski „Under anarchy, uncoordinated competitive theft by "roving bandits" destroys the incentive to invest and produce, leaving little for either the population or the bandits.”