V. Putina nomierināšana Ukrainai nepalīdzēs

Ziņas par šādu plānu Ukrainā izraisīja satraukumu un plašu pretestību, tostarp no Zelenska partijas deputātu puses. Viņi brīdināja, ka jebkādi šādi kontakti riskē leģitimēt Krievijas atbalstītos kaujiniekus un atļaut Maskavai izvairīties no atbildības par konfliktu. Debatēm saasinoties, sākās koronavīrusa pandēmija, kas radīja visai ērtu pauzi. Tikai nedaudzi tagad tic, ka Konsultatīvās padomes iecere tiks īstenota, kā iecerēts.

Šī epizode ilustrē to, cik grūti ir rast kompromisus, kas būtu vienlīdz pieņemami gan Ukrainai, gan Kremlim. Jebkurš miera process ir saistīts ar sāpīgiem kompromisiem, tomēr galvenie iemesli Ukrainas un Krievijas konfrontācijai atstāj maz vietas zelta vidusceļam.

Lai novērtētu, kādas ir iespējas rast ilgtspējīgu noregulējumu, vispirms jāizprot Austrumukrainas konflikta dziļās saknes. Skatoties plašāk, ir skaidrs, ka Krievijas imperiālistiskās ambīcijas, ģeopolitiskā demokrātijas izplatība un jauna Eiropas drošības modeļa meklēšana novedusi pie būtiskiem šķēršļiem mieram Ukrainā.

Jāņem vērā, ka Maskavas 1991.gada puču, kura izgāšanās iezvanīja galīgu Padomju impērijas sabrukumu, iedvesmoja konservatīvā opozīcija, kas pretojās jaunajam Savienības līgumam, kas dotu Ukrainai vērā ņemamu autonomiju brīvākā Padomju federācijā. Padomju Savienības izjukšana neko daudz nedeva, lai Krievija atmestu savu imperiālistisko apetīti uz Ukrainu. Padomju konservatīvie tika izraidīti un to vietā stājās prorietumnieciskie  liberāļi Borisa Jeļcina jaunajā valdībā, taču šie liberāļi nekad nebija vairāk kā plāns slānītis postpadomju Krievijas elites virspusē. Tikmēr sparīgi atguvās spēcīgs revanšistu kontingents, kura mērķis bija Krievijas kontroles saglabāšana vai atjaunošana kaimiņu teritorijās. 1993.gadā Jeļcinam bija jāpielieto spēks, lai izformētu konservatīvo kontrolēto parlamentu. Tā paša gada decembrī atklāti imperiālistiskā Vladimira Žirinovska partija uzvarēja jaunā Krievijas parlamenta vēlēšanu kārtā.

Kā tas attiecas uz 2020.gadu? Tas demonstrē, ka Krievija “meta aci” uz Ukrainu jau pirms NATO paplašināšanās un citām 1990. un 2000.gados īstenotajām Rietumu aktivitātēm, kuras bieži tiek minētas, lai attaisnotu Krievijas 2014.gada iebrukumu Ukrainā.

Demokrātijas izplatīšanās austrumu virzienā kopš Aukstā kara beigām ir vēl viens faktors, kas vājina cerības uz mieru Ukrainā. Vienkārši sakot, demokrātiska Ukraina neizvēlēsies integrāciju ar Krieviju. Pat Ukrainas visprokrieviskākais prezidents kopš 1991.gada Viktors Janukovičs pakļāvās Krievijas prasībām atraidīt Eiropas Savienības (ES) Asociācijas līgumu tikai pakļaujoties milzīgam Kremļa spiedienam. Šī iemesla dēļ var teikt, ka demokrātija, kas ir Rietumu pasaules centrālā vērtība, rada ģeopolitisku apdraudējumu Krievijai.

Kamēr vien lielākā daļa Eiropas būs demokrātiska un Krievija paliks autoritāra, kaut kur Eiropā eksistēs robeža starp demokrātiju un autoritārismu. Šīs līnijas pavirzīšana uz rietumiem, iegrūžot Ukrainu Krievijas ietekmē, neatrisinās lielāko problēmu – kā šīs divas konfliktējošās sistēmas sadzīvos. Arī šīs problēmas ignorēšana nepalīdzēs. 1991.gada notikumiem sekojušās demokrātijas izplatības ģeopolitiskās sekas lielā daļā Rietumu pasaules tika stipri par zemo novērtētas, taču  Krievijā ir maz tādu, kas pieļāvuši to pašu kļūdu.

Šīs konfrontācijas gaismā, patiesais jautājums, ar ko saskaras politiķi ir, vai jauna un stabila Eiropas drošības arhitektūra vispār var tikt izveidota. Pašreiz centrālais saskarsmes punkts ir Ukraina, bet Ukrainas konflikta risināšana liek uzdot daudz fundamentālākus jautājumus.

Rietumu ieskatā miers tiek balstīts uz normām, noteikumiem un likumiem. Krievijas ieskatā miers ir atkarīgs no savstarpējas cieņas pret varu. Šī iemesla dēļ daudzi pašpasludināti reālisti mudina akceptēt Krievijas spēka izpausmes Ukrainā nevis censties pret tām cīnīties. Eiropai tas ir nepieņemami divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir pretrunā ar visa Eiropas projekta garu, kas kopš 1950.gada ir balstīts uz principu, ka kontinenta visspēcīgākās valstis, piemēram, Vācija ir institucionāli saistītas, nevis atstātas nekontrolētas. Otrkārt, tas nozīmē, ka Krievijas vara galu galā sniegsies tik tālu uz rietumiem, cik atļaus tās spēks.

Aicinājumi Rietumiem atbalstīt okupēto Ukrainas teritoriju reintegrāciju ir tikpat nereāli. Ar visiem saviem trūkumiem Ukraina tomēr ir demokrātija. Ukraiņu tauta ir vairākkārt pierādījusi, ka nevēlas ne reintegrāciju ar Krieviju, ne autoritārismu, kas noteikti to pavadītu. Nemaz nerunājot par to, ka tas nestu mieru, jebkāds mēģinājums “pabāzt Ukrainu zem Krievijas tupeles”, visticamāk, novestu pie daudz plašāka konflikta.

Par spīti šai neērtajai ģeopolitiskajai realitātei pastiprinās indikācijas, ka Eiropas līderi sapņo par sadarbību ar Krieviju pa vecam. Francijas prezidents Emanuels Makrons ilgi ir izteicies par atkusni attiecībās ar Maskavu un koronavīrusa krīzes dramatiskās sekas argumentiem par labu spriedzes mazināšanai iedos papildu svaru.

Kopā ar pašreizējo Ukrainas nepieredzējušo valdību tas Austrumukrainā var novest pie tālākiem kompromisiem par labu Krievijai. Šīs politikas atbalstītāji, visticamāk, apgalvos, ka viņi ir tikai pragmatiski. Tomēr cerība, ka tas varētu radīt ilgtspējīgu mieru Ukrainā, vai veidot Eiropu ir optimistiska un robežojas ar naivumu.