Krievijas prezidents Vladimirs Putins norādījis, ka savu galveno padomnieku Ukrainas un Krievijas anektēto Ukrainas teritoriju lietās Vladislavu Surkovu vēlas aizvietot ar Dmitriju Kozaku, vēsta analītikas centrs “Jamestown Foundation”.
Kaut arī Krievijas valdība pagaidām nav publiski paziņojusi par prezidenta padomnieka nomaiņu, analītiķi uzskata, ka tajā viss jau sagatavots “D. Kozaka uznācienam”. V. Surkovs iepriekš vienmēr uzskatīts par vienu no Krievijas prezidenta labākajiem domubiedriem attiecībā uz naidu pret Ukrainu kā suverēnu valsti. Šobrīd gan šķiet, ka V. Putins nolēmis veikt izmaiņas, lai nodrošinātu “dialogam līdzīgu rezerves plānu” attiecībā uz sarunām ar Ukrainu, norāda Krievijas un Ukrainas attiecību novērotāji. Nomainot V. Surkovu, V. Putins cer ietekmēt Kijevas nostāju, nemainot Maskavas īsteno politikas gaitu.
24. janvārī Krievijas prezidents D. Kozaku no ministru prezidenta vietnieka amata pārcēla darbā par prezidenta administrācijas vadītāju. Šādas maiņas kārtībā viņš padarīts par V. Putina “labo roku” lēmumu pieņemšanas procesos. Prezidents šo pozīciju radījis tieši D. Kozakam, uzsver “Jamestown Foundation”. Jaunais amats piedāvā arī plašāku atbildību spektru salīdzinājumā ar to, ko kā prezidenta padomnieks darīja V. Surkovs.
Nākamajā dienā V. Surkovs pats paziņoja par atkāpšanos ne tikai no prezidenta padomnieka amata, bet arī “valsts darba” kā tāda. Viņa asistents Aleksejs Česnakovs paziņoja, ka “V. Surkovs atkāpies no amata Ukrainas politikas izmaiņu rezultātā” un plašāk par savu atlūgumu, iespējams, izteiksies laika gaitā.
Savu viedokli paziņojot tikai ar asistenta palīdzību, ar pievienotu sarkasmu un liekot nojaust, ka līdz ar “politiskajām izmaiņām” nostāsies publiskā opozīcijā, V. Surkovs nevis vienkārši atstājis savu krēslu, bet darījis to, skaļi aizcirzdams aiz sevis Kremļa durvis, uzsver analītiķi. Tāpēc Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs vēlāk valdības vārdā norīkots notikušo publiski paskaidrot. “No V. Putina nav saņemts nekāds paziņojums par V. Surkova atbrīvošanu no amata. Juridiski viņš vēl aizvien ir prezidenta padomnieks un var turpināt darbu Ukrainas lietās,” sacīja D. Peskovs. Tāpat viņš arī norādījis, ka darbā pie attiecībām ar Ukrainu tiks piesaistīts arī prezidenta padomnieks ārlietu jautājumos Jurijs Ušakovs, bet D. Kozaka norīkošana Ukrainas politikas jautājumu risināšanā ir paša prezidenta rokās.
V. Surkovs dažādos amatos prezidenta paspārnē strādājis jau kopš 1999. gada. Viņš bijis gan prezidenta padomnieks, gan prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks, gan arī ieņēmis ministra un premjerministra vietnieka amatus V. Putina un iepriekš arī Dmitrija Medvedeva valdīšanas laikos. Kopš 2013. gada, esot prezidenta padomnieka amatā, viņš pārraudzījis prezidenta administrācijas “socioekonomisko sadarbību NVS valstīs, Abhāzijā un Dienvidosetijā, kā arī Ukrainā. 2018. gadā pēc jaunu ambīciju izveidošanās plašākā ģeogrāfiskā teritorijā departaments tika pārsaukts par “pārrobežu sadarbības” departamentu, informē Krievijas politikas analītiķi.
Kopš 2014. februāra V. Surkovs pārvaldīja arī politiskās, diplomātiskās un informācijas kara dimensijas Krievijas karā pret Ukrainu. Eksperti norāda, ka viņš bija tas, kurš V. Putinam pastāstīja par “Jaunkrievijas” projektu, un tas, kurš labprāt atbalstīja un palīdzēja izveidot Doņeckas un Luganskas “Tautas Republikas”, kā arī līdzautors Maskavas uzrakstītajam Minskas “vienošanās” dokumentam. V. Surkovs bijis arī V. Putina pārstāvis Normandijas foruma sagatavošanās sapulcēs un devies prezidentam līdzi un Normandijas samitiem. Tāpat viņš arī paspējis pārraudzīt “valsts izveidošanas” procesus Luganskas un Doņeckas republikās, personāla izvēlē, masu mediju un “ideoloģiskās apstrādes” izveidē. Viņa vadītais departaments arī mudināja uz situācijas destabilizāciju ne tikai Luganskā un Doņeckā, bet arī citos valsts reģionos.
V. Surkovs attēlā pa kreisi. Foto: Reuters/Scanpix
Visas Putina izstrādātās politikas idejas bijušas tieši V. Surkova idejas un projekti, kurus viņš veidojis vai palīdzējis veidot saskaņā ar prezidenta uzskatiem. Vēlāk V. Putina apstiprinātās idejas viņa departaments ar prezidenta mandātu arī ieviesa dažādu “problēmu” risināšanā. Eksperti norāda, ka V. Surkovs ir ne tikai politisko plānu izgudrotājs, bet arī to izpildītājs vienā personā, taču reālu politisko lēmumu pieņemšana viņam bijusi ļauta tikai taktisko lēmumu nodrošināšanai “kaujas laukā”.
Kaut arī svarīgs pats savā departamentā, V. Surkovs nekad nav bijis vienīgais ietekmētājs Maskavas-Ukrainas politikā un pat Doņeckas-Luganskas teritorijā, norāda eksperti. Citi Kremļa politikas veidotāji attiecībā uz Ukrainu ir valsts Aizsardzības ministrija un Ģenerālštābs, kas arī vada un apmāca Doņeckas un Luganskas republiku bruņotos spēkus. Tāpat arī Federālās drošības dienests, kas kontrolē “tautu republiku” iekšējo drošību, kā arī premjerministra vietnieka birojs, kas pārrauga šo jaunizveidoto republiku ekonomiku, nosakot to budžetu un apgādājot ar humanitāro palīdzību. Tikmēr V. Surkova birojs pārvalda tikai šīs Ukrainai piederošās teritorijas vietējo politiku, ar to saistīto ārpolitiku un Maskavas kontaktus ar Kijevu. “Jamestown Foundation” gan norāda, ka ietekme uz Maskavu laika gaitā arvien vairāk samazinājusies.
Krievijas prezidents uzdevis Dmitrijam Kozakam turpināt uzlabot diskusijas ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska komandu. Šo pienākumu V. Putins no premjera vietnieka pienākumiem nodevis prezidenta administrācijas vadītāja rokās, tādējādi V. Surkovam atņemot varu pār lēmumiem Ukrainas lietās. Kanālu, kādā veidā abām Krievijas un Ukrainas prezidenti varētu vienoties sarunās, valsts amatpersonas sāka plānot jau 2019. gadā. Kopš tā izveidošanas abu valstu prezidenti pa telefonu runājuši jau aptuveni piecas reizes, vienmēr pēc V. Zelenska iniciatīvas.
Ukrainas prezidenta 7. jūlija zvans V. Putinam iezīmēja sākumu abu pušu telefoniskajam dialogam. Pēdējā zvana laikā, kaut arī šķietami lišķīgi, tomēr V. Zelenskis savam kolēģim Krievijā novēlēja arī laimīgu Jauno gadu. Katras sarunas laikā Ukrainas galvenā amatpersona izrāda izteiktu vājību un cenšas izlūgties V. Putina labvēlību pret Ukrainu, piemēram, lūdzot atvilkt Krievijas paramilitāros spēkus no Austrumukrainas vai apmainīt gūstekņus. Kremlis, savukārt, šīs telefonsarunas izmanto, lai piespiestu Kijevu piekāpties tā prasībām, apmaiņā piekrītot Normandijas sarunām, kuras notika pērnā gada decembrī.
Normandijas sarunas. Foto: Jacques Witt/SIPA/Scanpix.
Arī noregulējums par to, cik bieži sazvanās prezidenti un augstākās amatpersonas, šķiet, palīdz uzturēt šo apgrūtināto dialogu. Analītiķi gan uzsver, ka nevajadzētu pārlieku uzticēties šīm it kā pārliecību attīstošajām sarunām. Tādi uzskati, protams, strādātu Krievijas labā, taču Ukrainai par to būtu jāturpina maksāt, piekāpjoties Krievijas noteikumiem jebkādās turpmākajās Normandijas un Minskas sarunās.
Tikmēr V. Putina lēmums ierobežot V. Surkova kompetences ir vairāk domāts, lai iedrošinātu Kijevu turpināt iesākto ceļu sarunās ar Krieviju. Krievijas prezidents informēja Ukrainas amatpersonas par Kremļa vēlmi darbā ar Ukrainas jautājumiem iecelt D. Kozaku, kā arī valdības uzstādījumu potenciālajām sarunām – “ja vēlaties veiksmīgu dialogu, nepieminiet Krimu, izveidojiet plānveida risinājumu situācijai Donbasā, kas atrisinātu arī Krievijai uzlikto sankciju noņemšanu, un uzlabojiet krievu valodas statusu Ukrainā”.
V. Surkovs ar sava sabiedrotā Politikas institūta direktora Alekseja Česnakova palīdzību izstrādāja pretuzbrukumu, publicējot komentāru portālā “ActualComment.ru”. Pēc viņu teiktā Krievijas valdībā ir divas ietekmes grupas, kuras katra vēlas izteikties – viena caur D. Kozaku, bet otra, caur V. Surkovu. D. Kozaks uz notiekošo skatās tikai tīri ekonomiskā perspektīvā, meklējot veidus, kā atbrīvoties no finansiālā sloga, ko izraisa Doņeckas un Luganskas “Tautas republiku” finansēšana un viņu iekļaušana pēc konflikta atrisināšanas atpakaļ “Ukrainā, Rietumos, vai jebkur, tikai ne Krievijā”. Tāpēc abi kompanjoni norāda, ka šāda veida plāns spētu izveidot arī jaunu un veiksmīgu Minskas vienošanos, kas patiktu gan Krievijai, gan Ukrainai. Šī Krievijas valdošās elites daļa “ir nogurusi no konflikta un gatava negodīgam pamieram”. “Atdodot Donbasu Ukrainai, Krievija cer atbrīvoties no tai uzliktajām sankcijām. Ja šādi domājošā valdības daļa uzvarēs, tad Krievija zaudēs,” paziņojumā uzsvēris V. Surkovs.
Savukārt otra valdošās elites daļa, kam sevi pieskaita arī paziņojuma autors un viņa kompanjons, apgalvo, ka ASV sankcijas neatceltu. Tās drīzāk atrastu jaunus veidus, kā Krieviju paturēt sankciju varā, vēlāk “piespiežot arī Eiropu sekot piemēram”. Viņi uzskata, ka Krievijai Minskas sarunu laikā būtu jāizsaka spēcīgi argumenti, bez iepriekšēja noteikuma atbruņot jaunās republikas. Tikmēr Ukrainai varētu piešķirt “simbolisku suverenitāti Donbasā, bet bez reālas varas”. V. Surkovs uzsver, ka “šāds konflikta risinājums ir sarežģītāks, dārgāks un aizņem ilgāku laiku, taču ir vienīgais, kas spētu nodrošināt Krievijas uzvaru”.
“Jamestown Foundation” analītiķi norāda, ka Kremlim jaunas sarunu fāzes uzsākšanai Ukrainai jāpiedāvā jauns “sarunu biedrs”. V. Surkovu raksturo dažādas ne pārāk patīkamas epizodes, piemēram, “Jaunkrievijas” projekts, hibrīdkaradarbība un Krievijas konfliktu risināšanas modelis, kas sevī iekļauj agresīvu svešu teritoriju sagrābšanu (piemēram, Abhāzija un Dienvidosetija, Krima, Donbass).